Starp klintsbluķiem, kas bija sablīvēti pie ieejas šau- 'rajā aizā, Gorelovs ieraudzīja vairākus pārus spīdošu acu un virs tām daudz kustīgu spīļu.
— Iesim ātrāk no šejienes projām, Pavļik, — Gorelovs sacīja. — So riebekļu te laikam daudz. Labāk ar viņiem neielaisties.
— Nu, ko jūs tur velkaties, atļaujiet jums jautāt! — pēkšņi viņu sarunā iejaucās Selavina balss. — Kas tie par krabjiem? Neesat tos redzējuši, vai, atļaujiet vaicāt? Nāciet ātrāk šurp! Esmu atklājis ko ārkārtīgu! Ļoti bagātas zelta atradnes! Milzīgi, brīnišķīgi tīrradņi. Paziņošu kapteinim un palūgšu šurp ļaudis no zemūdenes. Es uz brītiņu jūs izslēgšu un savieiošos ar vadības centrālo posteni. Bet jūs skrejat šurp pie manis …
— Bet… atļaujiet, atļaujiet! — Gorelovs iesaucās.
— Ivan Stepanovič! Vai jūs tālu no mums esat aizgājis?
Atbildes nebija. Acīm redzot Šelavins jau bija atvienojies un pārslēdzies uz zemūdenes vilni.
— Nu kā tā var! — Gorelovs pukojās. — Un ja nu viņš iegriezies kaut kur sānejā? Kur viņu tagad lai meklē?
— Pagaidiet brītiņu, — .atskanēja zoologa balss.
— Viņš parunās ar zemūdeni un atkal savienosies ar jums.
— Nu labi, — Gorelovs piekrita. — Iesim lēnām uz priekšu, Pavļik.
Viņi devās tālāk. Pavļiks tagad tik tikko spēja tikt līdzi Gorelovam, kas kliboja viņam pa priekšu. Zēns jau sāka pagurt.
Piepeši kaut kur priekšā labajā pusē atskanēja dobjš dārdieris, tad aizdunēja tālumā un ātri noklusa.
Gorelovs ar Pavļiku neizpratnē apstājās.
— Kas tas varētu būt? — Gorelovs klusu ieteicās.
Satraukti viņi devās tālāk. Gāja klusēdami, neviļus
palēninādami soļus, bažīgi atskatīdamies uz melnajām akmens sienām, uz klinšu grēdām, kas šķila mānīgi drošas, uz vietumis nokarenām akmens sienāņi- Dibens bija akmeņains, bez dūņām, bet ūdens apkārt neizprotamā kārtā kļuva manāmi duļķaināks. Zeltaini dūņu mākoņi viļņiem plūda pa aizu pretī Gorelovam un Pavļikam, aizvien biezāk ietinot visu apkārtni. Iešana kļuva aizvien grūtāka, divu triju metru attālumā vairs neko nevarēja saskatīt. . .
Gorelovs apstājās. Pavļiks bailēs piespiedās pie viņa.
— Kāpēc ivans Stepanovičs klusē? — gandrīz čukstus ievaicājās Gorelovs. — Vai tiešām viņš vēl nav beidzis sarunu ar zemūdeni? Es viņu izsaukšu. Tā ir nejēdzība — tā novilcināt!
Viņš nospieda pogu uz vadības p.ults sava patronsomā un klausījās. Atbildes nebija. Gorelovs pasa'uca pie tālruņa zoologu un pastāstīja, kas noticis.
— Ko tas varētu nozīmēt? — domīgi atbildēja zoologs.
— Jāsavienojas ar zemūdeni. Varbūt viņi vēl sarunājas ar Ivanu Stepanoviču.
Uz zoologa izsaukumu atbildēja sardzes priekšnieks vecākais leitnants Bobrovs. Tas paziņoja, ka esot sarunājies ar Selavinu pirms desmit minūtēm un uz viņa pieprasījumu gatavojoties aizsūtīt viņam piecus cilvēkus no komandas.
Uzzinājis, ka Šelavins uz izsaukumu neatbild un ka tieši pirms desmit minūtēm bijis dzirdams kāds grāviens, vecākais leitnants pavēlēja nekavējoties pārtraukt zinātniskos darbus, visiem ekspedicijas dalībniekiem sapulcēties kopā un uzsākt okeanografa meklēšanu. Turklāt vecākais leitnants piebilda ka viņš pamudināšot norikoto nodaļu atrak atstāt zemūdeni un lūdza nozīmēt cilvēku, kas viņiem peilētu no tās vietas, kur sapulcēsies visi ekspedicijas dalībnieki.
Drīz augstienē virs aizas starp dūņu mākoņiem parā- dījas divi miglaini oranžas krāsas plankumi. Tie ātri laidās lejup, kļūdami arvien gaišāki, un pēc mirkļa aizas dibenā līdzās Gorelovam un Pavļikam stāvēja zoologs ar Matvejevu.
Lai cik uztraukts bija zinātnieks, viņš vairākkārt lika Gorelovam un Pavļikam aprakstīt krabja ārieni, lielumu, krāsu un uzbūvi, nožēlodams, ka viņam pašam nav izdevies šo briesmoni redzēt.
— Tu saki, krabis bija tev līdz ceļiem? Tātad apmēram četrdesmit centimetru augsts … Liels liels .. . Tiesa, pie Japanas krastiem dzīvo krabis piknogons, kura augstums sasniedz metru. Bet spēks! Drosme! Nē, nē! Tas ir tiešām neparasts gadījums! Ai, cik žēl, ka man neizdevās viņu redzēt! Starp citu, tie ir ļoti gudri dzīvnieki. Taču visinteresantākais, ka pie šā drosminieka drīz ieradās viņa biedri. Vai par to jūs esat pilnīgi pārliecināti? Vai neesat kļūdījušies? Varbūt jums tikai tā likās?
— Nē, nē, Arsen Davidovič, mēs abi skaidri redzējām! — aši apliecināja Pavļiks.
— Ak, cik-interesanti! Cik žēl!
Augšā parādījās vēl divi oranži plankumi, un dibenā nolaidās Skvorešņa ar Maratu. Drīz pēc viņiem ieradās no zemūdenes izsūtītā nodaļa komisārā Sjomina vadībā. Nodaļai bija līdzi kapļi, lāpstas, terenita patronas, kā arī spēcīgs rotējošs prožektors, kas varēja noderēt par tālu saredzamu bāku, un kaste ar akumulatoriem. Vadību pār apvienoto nodaļu uzņēmās komisārs.
Pēc Gorelova ziņojuma varēja spriest, ka laikā, kamēr Pavļiks atsvabināja Gorelovu no klintsbluķa un cīnījās
ar krabi, Šelavins nav varējis pārāk tālu aiziet no saviem ceļabiedriem. Viņš katrā ziņā atradās kaut kur tuvumā — galvenajā vai kādā no tuvākajām sānaizām, rietumos no sapulcēšanās vietas.
Komisārs ātri noorganizēja meklēšanu. Desmit cilvekiem vajadzēja pārmeklēt tuvākās sānaizas — piecas no labās puses un piecas no kreisās, katrā aizā pa vienam cilvēkam. Komisārs pats uzņēmās galvenās aizas pārmeklēšanu tālāk uz rietumiem. Uz vietas vajadzēja palikt Pavļikam — darboties ar prožektoru un peilēt no sapulcēšanās vietas.
Visi aši izklīda norādītajos virzienos.
II n o d a ļa NEGAIDĪTS UZBRUKUMS
Prožektors uz metala statņa ar platu pamatni vienmērīgi griezās ap savu asi, un tā staru zilganie kūļi lēni pārvietojās, gan slīdot pār melnajām sienām, gan tālu iespiežoties aizā. Duļķes jau sen bija nogulušās, un ūdens šķita rāms un dzidrs kā brīnišķi tīrs kristais.
Apkārt viss bija kluss un tukšs. Tikai paretam pavīdēja dziļūdeņu zivs ar krāsainu uguntiņu rindām vai aiz- trauca pulciņš mirgojošu vēzīšu, un atkal melnajās dzilēs iestājās nesatricināms miers.
Pavļiks sēdēja uz vientuļas klints, kas pacēlās gandrīz pašā aizas vidū, pāri šur tur izkaisītiem akmens bluķiem.
Garastāvoklis viņam bija nelāgs. Tiklīdz pavīdēja kāda ēna, viņš nodrebēja un saausījās.
Bija pagājušas jau kādas desmit minūtes, kopš visi" izklīda meklēt okeanografu.
No nemitīgā nervu sasprindzinājuma, gaidot kaut ko briesmīgu un draudošu, Pavļiks jutās noguris. Laiku pa laikam viņa ķiverē ielauzās vecākā leitnanta Bogrova un zoologa balsis, kas jautāja, vai ap klinti viss mierīgi, vai nav atgriezies kāds no biedriem. Taču balsis atskanēja aizvien retāk un retāk: iespējams, ka ceļš, gājiena grūtības, rūpes par Šelavinu spieda jautātājus vairāk domāt par meklējumiem nekā par zēnu, kurš sēdēja drošībā uz augstas, vientuļas klints.
Kad nogurums sāka pārāk mākties virsū, Pavļiks ar savu metala cimdu satvēra prožektora statni, un tad kļuva dzirdama prožektora mazā rotacijas motora ritmiskā, muzikālā dūkoņa. Sī skaņa zēnu nomierināja un uzmundrināja.
Tālumā tumsā parādījās neliela, vājas fosforiskas blāzmas apņemta ēna. Tā bija kāda lielos dziļumos mītoša zivs, kas pa aizu lēnām tuvojās Pavļika klintij. Pavļikam no šīs zivs nebija bail, un viņš ar interesi vēroja tās ķermeni, kas slīdēja, šķiet, bez jebkādas piepūles. Prožektora stars pagāja zem zivs un mirkli ar savu gaismu pārmāca tās vāro atblāzmu. Tad zivs parādījās atkal un kļuva redzams viņas apaļais, apmēram metru garais muskuļainais ķermenis, lielās sirpjveidīgās spuras un prāvā, spēcīgā aste. Tagad tā atradās jau biezā, dzirkstošā miglājā, kas sastāvēja no daudziem mirguļojošiem dziļūdeņu dzīvniekiem — ne īsti vēzīšiem, ne moluskiem. Negaidīti veikli zivs metās šā pulciņa gūzmā un ar plati izplestu rīkli sāka aprīt šos dzīvnieciņus desmitiem vien.