Te negaidot galvā pazibēja kāda doma, un uzreiz kļuva vieglāk un priecīgi iepukstējās sirds.
«Skrūve! . .. Mugursoma! . .. Pacelties virs klints . . . Tas jau gluži vienkārši! … Neviens krabis neaizsniegs!»
Pavļiks ātri nolaida roku pie patronsomas, taču pirksti tūliņ sastinga uz glābējas pogas, to nenospiežot.
«Bet prožektors? .. . Atstāt prožektoru? Aizbēgt no posteņa? Nedrīkst! Krabji var pārraut vadus. Nodaļa paliks bez bākas. Nē, nē! Neparko! Bet ko darīt?»
Pavļiks pameta skatienu lejup.
Piramida ātri auga aizvien augstāk, aizvien tuvāk klints virsotnei.
Kā dzīva, nepārtraukta straume augšup plūda krabji ar draudoši paceltu, milzīgu, briesmīgu spīļu mežu. Vēl divi kāpieni — un viņi pārpludinās klints virsotni, apgāzīs Pavļiku un …
Pēkšņi Pavļiks pat izlamāja sevi: «Ak, kāds muļķis! Kā es varēju to aizmirst!… Kā varēju tā apjukt?»
Viņš norāva no jostas ultraskaņas pistoli, pavērsa to pret krabju piramidu un nospieda pirmo virsējo pogu «or- ganika». Virsējās krabju rindas uzreiz sastinga, garās posmainās kājas saļodzījās, bezspēcīgi nošļuka paceltās spīles. Nākamajā mirklī visa piramida sagruva kā kāršu namiņš, un krabji ar čokurā sarautām kājām bez dzīvības vēlās zemē. Pavļiks klusu, pats to neapzinādamies, smējās un aizrāvies virzīja pistoles stobru no labās uz kreiso pusi, no kreisās uz labo, aizvien tālāk un tālāk no klints. No pistoles stara sastingušās krabju rindas kā nopļautas nogrima dibenā. Aizmirsis visu pasaulē, atriebdamies par savām izbailēm un pārdzīvotajām šausmām, Pavļiks ar neredzamo izkapti nesaudzīgi pļāva uzbrucēju pulkus.
Pēkšņi visu Pavļika ķermeni caururba asa, metāliskā čirkstoņa. No spēcīga rāviena aiz kājas viņš sagrīļojās un tikko nepakrita. Pavļiks atskatījās. Milzīgs krabis, vairāk nekā pusmetru augsts, sažņaudzis spīlēs Pavļika celi un atsperdamies ar kājām pret klinti, ar neiedomājamu spēku vilka viņu uz klints virsotnes otru malu. No turienes apakšā bija redzamas paceltas spīles un kā tērauda stieples tievas kājas ar asiem nagiem. Pirms Pavļiks paguva apķerties, uz klints parādījās vēl daži krabji un devās viņam virsū. Atkal atskanēja briesmīga, smadzenes caururbjoša čirkstoņa, stiprs rāviens aiz otras kājas, un Pavļiks, krampjaini žņaugdams pistoli, nokrita uz viena ceļgala. Pirmais krabis, palaidis vaļā kāju, aši ar spīli saķēra Pavļika rokas locītavu. Pistoles stobrs atradās tieši pret krabja krūšu bruņām. Tikai vienu mirkli cilvēka un dzīvnieka skatieni sastapās, un tūlīt pat krabja spīles atlaidās, viņa kājas sašļuka, un viņš, gurdi kustinādams
garās ūsas, saplaka uz klints. Pavļiks pavērsa pistoles stobru pret jauniem uzbrucējiem, un, nepaguvusi pienākt viņam klāt, it kā neredzama spēka piespiesti, tie padevīgi un klusi krita viņa priekšā ceļos, lai vairs neceltos. Drudžaini virzīdams pistoli, Pavļiks pat nemanīja, kā atsvabinājās no briesmīgajām knaiblēm ari viņa otra kāja. Viņš uzlēca augšā un pieskrēja pie klints malas. Izrādījās, ka tur ir otra piramida un pa to neatlaidīgi rāpjas augšup aizvien jauni un atkal jauni uzbrucēju pulki. Nāvējošie skaņu viļņi dažos acumirkļos sagrāva ari šo pira- midu. Joprojām līkloču virzīdams pistoles stobru pa krabju klājienu, Pavļiks ar otru roku pārslēdza prožektora motoru uz maksimalu apgriezienu skaitu. Gaismas konuss ātri pārslīdēja pār aizas dibenu ap klints piekāji, un tam tūdaļ uz pēdām sekoja nāvējošās skaņas stars. Beidzot uzbrūkošo pulku vidū parādījās pirmās apjukuma zimes. Drīz še, drīz tur krabji, staram tuvojoties, metās uz visām pusēm, rāpdamies cits citam virsū, aši aizbēgdami pār pēdējo rindu mugurām tumsā, tālāk no nāvi nesošā stara.
Prožektors aplaida vēl dažus, aizvien plašākus lokus ap klinti, un beidzot Pavļiks ieraudzīja tikai līķiem klāto aizas dibenu un tālumā malējo, vājo prožektora staru nokrēslā pēdējās, ātri bēgošās krabju rindas …
Pavļiks nolaida pistoli. Trīcēja rokas un kājas, drebuļi skrēja pār visu sviedriem klāto miesu. Pavļiks tikko turējās uz noguimšajām, ļimstošajām kājām. Pilnīgi bez spēka, gandrīz zaudējot samaņu, viņš atkrita uz akumulatoru kastes un aizvēra acis . ..
— Peilē taču, Pavļik! — pēkšņi atskanēja tāla, apslāpēta, kā caur vali izlauzusies Skvorešņas balss. — Aizmidzis esi, vai?
Pavļiks atjēdzās.
— Tieši tā .. . peilēju, — ar pūlēm pieceldamies kājās, lēni atbildēja Pavļiks.
Viņa smadzenes vēl bija it kā tītas miglā, viņš nespēja domāt un darbojās kā sapnī.
Drīz pār aizas dibenu slīdošajā prožektora staru kult parādījās Skvorešņas varenais stāvs. Noguris viņš tuvojās klintij un pēkšņi kā sastindzis apstājās.
— Kas tad te, Pavļik? — viņš pārsteigts iekliedzās, norādīdams uz līķiem klāto dibenu.
— Krabji … — nogurušā balsī atteica Pavļiks un atkal atslīga uz kastes. — Viņi man uzbruka . .. Vai jūs nekā neatradāt, Andrej Vasiļjevič?
— Nē! Bet izstāsti sakarīgi, kas te notika?
Taču stāstīt nebija laika. Viens pēc otra lika peilēt Matvejevs, Marats, zoologs un nodaļas ļaudis. Pēkšņi no tumsas parādījās komisārs, kurš bija ieradies bez izsaukuma. Visi nāca lēnām, noguruši un veltīgo meklējumu sarūgtināti. Neviens Selavinu nebija atradis, neviens nebija redzējis pat viņa pēdas .. . Tuvojoties klintij un dzirdot satrauktos Skvorešņas izsaucienus un jautājumus, visi uztraukti un neizpratnē steidzās uz sapulcēšanās vietu. Un pēc tam nebija gala izbrīnai, kad Pavļiks, kas jau bija atjēdzies, aizgūtnēm un nesakarīgi izstāstīja, kādu aplenkumu izturējis.
Zoologa nemiers par Šelavina likteni sasniedza augstāko pakāpi. Viņš nevarēja samierināties ar domām par nelabojamo nelaimi, kas varbūt ķērusi viņa draugu un zinātnieku. Tam pievienojās slepens rūgtums, ka viņam atkal pašam ar savām acīm nav izdevies redzēt dzīvus un darbīgus šos neparastos, līdz šim zinātnei nepazīstamos krabjus. Pat to līķus viņš nevarēja labi apskatīt, jo, tiklīdz tiem pieskārās, krabji pirkstos izšķīda un pārvērtās bezveidīgā, šķidrā masā. Ultraskaņas viļņi bija iznīcinājuši jebkādu saistību starp viņu ķermeņu molekulām, radot pilnīgu vielas sairumu.
Un šī Chiasmodon niger>. … «Melnā dzīvrijēja»! … Mazā niecīgā zivtiņa, kura līdz šim zinātnei neizskaidrojamā veidā pieveic'un aprij medījumu, kas trīsreiz lielāks par pašu mednieku! Un šīs noslēpumainās, neparastās medības zoologs nav varējis novērot pats, bet tikai uzzināt par tām, turklāt varbūt ne visai precizi, no zēna, gandrīz vēl bērna mutes! Neveiksmīga diena! Briesmīga . . . briesmīga diena!
Zoologs paraudzījās apkārt, pārlaida aizmiglotu skatienu biedriem, kas bija sapulcējušies pie klints un dedzīgi apsprieda šīsdienas neparastos notikumus, un pēkšņi satraukts iekliedzās:
- Biedri, bet kur ir Gorelovs? Gorelovs vē! nav atgriezies! .. .
Visi apjukuši pavērās viņā, tad pārlaida skatienu apkārt.
Gorelova tiešām viņu vidū nebija.
III noda|a DŪŅĀS APRAKTIE
Sāpes kājā bija pārgājušas, un Gorelovs, ar plecu šķeldams ūdeni, viegli soļoja pa akmeņaino eju, kas jūtami veda lejup, lavierējot starp klints šķembām. Aizas nelīdzenās sienas ar daudziem izciļņiem gan tuvojās, gan attālinājās.
Pēc ceturtdaļstundas nemitīga gājiena Gorelovs pamanīja savu kļūdu: aiz pagrieziena viņa priekšā negaidot pacēlās gluda, it kā ar milzīgu cirvi aptēsta siena. Tālāk nebija, kur iet, un viņš pagriezās atpakaļ. Nonācis pie izejas, Gorelovs apstājās un iegrima domās. Kamēr no meklēšanas atgriezīsies pārējie biedri, paies vēl labs laiks. Nebūtu slikti izmantot šo laiku un pārmeklēt citas aizas Jā, tas nebūtu slikti .. . visādā ziņā … Un ja turklāt atrast Šelavinu izdotos tieši viņam, Gorelovam? . .. Viņš spilgti iztēlojās, kāds triumfs tad viņu sagaidītu. Bez tam, ja saka taisnību, viņam bija žēl šā vienkāršā, dedzīgā cilvēka, kas bija paļāvīgs kā bērns. Protams, tie ir nieki, bet tomēr žēl …