Gorelovs apņēmīgi pagriezās pa labi, pagāja garām ceturtajai un piektajai ejai, ko vajadzēja pārmeklēt Matvejevam un Belogolovijam, un iegriezās nākamajā, sestajā ejā.
Drīz Gorelovs ievēroja, ka ūdens viņam apkārt kļūst duļķains, bet laternas gaisma aizvien vairāk pieņem dzelteni oranžu nokrāsu. Dibenā, sākumā tikai ieplakās un iedobumos, vēlāk arī līdzenās vietās parādījās dūņas — blīvas, nogulsnējušās. Ar katru soli dūņu slānis pieauga un ejot saceltās duļķes vērtās arvien biezākas.
«Bet straume? …» Gorelovam iešāvās prātā. «Vai tad šeit straumes nav?»
Sienas tuvinājās aizvien vairāk, to izciļņi aizvien tālāk iespiedās aizā un reizēm cieši sakļāvās Gorelovam virs galvas. Starp citu, bija redzams, ka klintis augstākas un varenākas padara dūņu noslāņojumi, kas guļ uz tām kā milzīgas cepures. Reizēm Gorelovam, ejot zem izciļņiem, uzkrita virsū dūņu pikas, kas, nenogrimstot līdz dibenam, turpat izšķīda.
Gorelovs tam nepievērsa uzmanību. Viņam radās pārliecība, ka tieši še jāmeklē Selavins. Viņš spraucās starp aizas sienu ciļņiem, rāpās pāri klintsbluķiem. Galva viņam dega, seju klāja sviedri, elpa kļuva smaga, nevienmērīga.
No oranžās miglas negaidot izauga augsts, dūņām klāts pakalns. Gorelovs ar pūlēm sāka kāpt augšā. Dūņas še nezin kāpēc nelikās tādas, kādas bija sastaptas līdz šim. Kājas, neatrodot atbalstu, grima mīkstā, bezdi- benīgā dziļumā. Ar neticamu piepūli Gorelovs beidzot izrāpās pakalna virsotnē un nostājās uz kājām, līdz ceļiem iegrimdams dūņās. Aizelsdamies viņš pavērās apkārt un, pacēlis acis, pēkšņi virs galvas ieraudzīja velvi. Tās izskats Gorelovu pārsteidza. Velve nebija vis no granita — melna, laternas gaismā blāvi vizoša, bet pelēka, kā no mitra cementa, ar lieliem, nepareizas formas dobumiem. Likās, ka laiks vēl nebija paguvis nolīdzināt iedobumu asos, stūrainos apveidus, un tie rēgojās velvē kā svaigas, vaļējas brūces.
Gorelovs pagriezās šaurajā tunelī un ar metala elkoni stipri atsitās pret sienas cilni, ka nošķindēja vien. Tai pašā mirklī viņš ar šausmām ieraudzīja, ka velvē piepeši pavērās šaura, līkumota sprauga. Pirms viņš paguva pakustēties, milzīgs, pelēks blāķis ar mīkstu troksni atlūza no velves un nogāzās zemē. Gorelovs sajuta stipru triecienu, kas notrieca viņu no kājām, un negantas sāpes deniņos.
«Nobrukums .. .» galvā pazibēja gandrīz vienaldzīga doma. Un viss izzuda melnā miglā, kas ietina apziņu . . .
* *
*
Gulēdams uz sāniem tai pašā stāvoklī, kādā viņu bija piespiedis nobrukušais klintsbluķis, Gorelovs pūlējās piecelties, taču tūlīt nespēkā atkrita atpakaļ.
«Liekas, esmu ievainots… Laikam ne visai nopietni … No trieciena pret tālruņa izcilni… Ko darīt? Vai virs manis bieza dūņu kārta? … Jāsauc palīgā … Pats laukā neizkulšos! . . .»
Nespēks viņu pārņēma vēl stiprāk, galva atslīga lipīgā, siltā asins paltī. Gorelovs aizvēra acis un dažas minūtes gulēja bez spēka un domām.
«Bu-bu-bu … bu-bu-bu … bu-bu-bu …» nezin no kurienes atskanēja neskaidra murdoņa.
«Jāsauc palīgā. ..» Gorelovam atgriezās iepriekšējā doma, taču trūka spēka, lai izteiktu kaut vienu vārdu. Viņš varēja tikai klausīties šais nesaprotamajās skaņās, kas šķita rodamies deniņos pulsējošo asiņu šalkoņā. Pēkšņi murmināšana apklusa, taču džinkstoņa galvā nemitējās.
Gorelovs mēģināja runāt.
— Hallo!… — vāji un dobji atskanēja ķiverē. — Hallo! Runā .. . Gorelovs …
Viņš apklusa un sāka klausīties. Atbildes nebija.
«Nedzird . . . Pārāk klusu .. . Jārunā skaļāk . . .» Gorelovs nodomāja, cenzdamies nomierināties. Brītiņu klusējis un saņēmis spēkus, viņš iekliedzās, kā viņam likās, no visa spēka:
— Biedri! … Nāciet palīgā … mani apbēris … no- brukums…
Pēc šīs piepūles viņš atkal apklusa un ar pukstošu sirdi ilgi klausījās.
Klusums — bezgalīgs, nesatricināms — valdīja visapkārt.
Gorelovs gulēja nekustīgi, ar aizvērtām acīm. Domas atgriezās lēnām.
«Nedzird . .. Kāpēc? . . . Radio sabojājies? … Ko darīt? … Ko tagad darīt?» Domas darbojās aizvien raitāk un neatlaidīgāk.
«Bu-bu-bu . . .» atkal dobji atskanēja kaut kur no apakšas. Gorelovs bailēs pacēla galvu, atrāva to no ķiveres. Nesaprotamās skaņas apklusa. Gorelovs tagad bija pārliecināts, ka tā nav halucinacija, nav asins šalkoņa un pul- sēšana galvā, kā viņam šķita pirmīt. Nē, skaņas nāca kaut kur no ārienes, no apakšas, it kā kāds dzīvotu, kustētos, kaut ko strādātu zem viņa, Gorelova. Viņš, aizturējis elpu, ilgi klausījās. Taču klusums bija nesatricināms.
Gorelovs nogurumā nolaida galvu. Ko jaunu viņam sola šīs skaņas? Kādas jaunas briesmas var slēpties še, nezināmajos, viltīgajos dziļumos? Jaunu briesmu priekšā Gorelovs aizmirsa, ka ir atrauts no biedriem, ka ir viens. Prātā ienāca krabis … Ari okeana dūņās dzīvo, rokas, barojas un vairojas daudz dzīvnieku . . . Dažādas holo- turijas, jūras eži . . . Tie visi ir nieks, bet vai arī še nevar parādīties kaut kas draudošs un pilnīgi negaidīts jaunajai, vēl aklajai jūras zinātnei? Ko tā, piemēram, zināja par šiem milzīgajiem krabjiem? …
«Bu-bu .. . bu-bu … bu-bu … bu!»
Gorelovs tagad neatņēma pie ķiveres cieši piespiesto ausi. Skaņas bija dobjas, taču tās noteikti nāca no apakšas ar nelieliem pārtraukumiem — gan apklustot, gan atkal atjaunojoties. Tiklīdz Gorelovs pacēla galvu, tās izzuda, bet tūlīt, tikko auss vai deniņi pieskārās ķiverei, atkal kļuva dzirdamas.
Gorelova domas tagad pastiprināti darbojās tikai vienā virzienā: kā izvairīties no sastapšanās ar šiem jaunajiem, nezināmajiem draudiem? Bet kāpēc gan jādomā, ka tur katrā ziņā ir kas briesmīgs? Varbūt tāpat vien kāds nekaitīgs radījums grauž vai kaļ granita dibenu, un viņš gluži veltīgi no tā baidās. Kādreiz taču Lords stāstīja, ka esot tādi moluski, kas sev izgrauž dobumus, pat veselas alas viscietākajās piekrastes klintīs. Varbūt tur atbalsojas gliemežnīcas zobu nevienmērīgā trīšanās vai arī kāds cits dzīvnieks grauž cietos iežus ar šim nolūkam pielāgotiem orgāniem . ..
Pret aizdomīgajām skaņām Gorelovs izturējās jau daudz mierīgāk. Pa visu laiku, kamēr viņš tās dzird, šīs skaņas nebija kļuvušas skaidrākas, stiprākas … Tātad to izcelšanās avots viņam netuvojas un necenšas to darīt. Jā, jā . . . Visdrīzāk tur mierīgi savā nodabā strādā kāds dzīvnieks. Būtu labi par to pārliecināties . .. Bet kā?
Šo pārdomu laikā Gorelovs bija paguvis krietni atpūsties. Viņš sajuta jaunus spēkus un mēģināja piecelties, bet laikam viņam virsū gulēja pārāk smaga un bieza dūņu kārta, ko pacelt viņš nespēja. Tcties sānos slapjā, mīkstā masa viegli padevās.
Gorelovs nolēma izrausties no dūņām, kas gulēja tam virsū, taču nevis uz augšu, bet uz sāniem, kur tās likās irdenākas. Juzdamies daudz spirgtāks un žirgtāks — cik nu var būt žirgts tādā stāvokli — viņš vairs nedomāja par reizumis vēl dzirdamajām skaņām. Viņu tās vairs neuztrauca. Viņš sāka spēcīgi strādāt ar rokām, rausdams sev klāt, ar platajām metala plaukstām saspiezdams un samīcīdams zem sevis dūņu pikas, kas bija šķidras kā dubļi. Jau pirmo darba minušu rezultāti viņu ļoti iepriecināja. Viņa priekšā izveidojās neliels, dūņu nošķiestās laternas blāvi apgaismots dobums, kur viņš ar jaunu enerģiju sāka rakties iekšā. Pēc pusstundas neatlaidīga darba Gorelovs bija aizrāpies gandrīz pusmetru. Viņš pat izmanījās atvērt pie jastas piestiprināto patronsomu ar vadības pulti un, nospiedis pogu «pārtika», paguva norīt dažus malkus karsta kakao. Cik viņš tagad bija pateicīgs Skvo- rešņam par tā tālredzību un rūpēm. Gaiss skafandrā bija lielisks, un šķidrā skābekļa vajadzēja pietikt ilgam laikam …