Brīdi atpūties, viņš ar jaunu enerģiju ķērās pie darba, taču nebija vēl paguvis pavirzīties par dažiem centimetriem uz priekšu, kad pēkšņi viņa metala pirksti iečirkstējās, sastopot cietu akmens šķērsli. Pirmajā mirklī viņš apstulba, bet, nodomājis, ka tas ir kāds neliels, dūņām klāts klintsbluķis, sāka izlauzt sev ceļu uz augšu, akmenim garām. Viņš strādāja cītīgi, atļaudamies tikai īsus pārtraukumus atpūtai, taču akmens šķērslis neizzuda un taisni, bez izciļņiem slējās augšup. Tad viņš saprata, ka priekšā ir tuneļa granita siena. Viss viņa darbs izrādījās veltīgs.
Gorelovu pārņēma izmisums. Viņš nolaida galvu ar ķiveri uz dūņām un bezspēcīgi gulēja, brīžiem nodrebēdams kā mēmās elsās.
Pēkšņi viņš satrūkās. Cik viņam vēl palicis skābekļa? Viņš taču pat nezina, cik ilgi pēc nobrukuma nogulējis bez samaņas .. . Desmit minūtes vai desmit stundas? Un ar katru aizritošo minūti aizrit arī viņam atlikušās dzīves mirkļi! Viņam nav tiesību palikt bezdarbībā. Viņam jācīnās līdz galam!
«Bu-bu-bu . . . bu-bu-bu .. .» no apakšas atskanēja pazīstamā murdoņa.
Ar izmisīgu enerģiju Gorelovs atkal stājās pie darba. Bet kādēļ viņš tagad rakās lejup? Kādēļ? Viņš pats to nevarēja sev izskaidrot.
Viņš jau uz galvas bija ielaidies izraktajā alā gandrīz līdz viduklim. Ar dubļiem aizlipuši laterna tik tikko apgaismoja niecīgo telpu priekšā. Rokas sāpēja. Seju klāja sviedri, darot acis aklas. Vēl dažas kustības — un būs jāatpūšas. Piepeši Gorelova pirksti sāka slīdēt pa kaut ko gludu, un zem viņa atskanēja smalka, tikko sadzirdama čirkstoņa. Pirksti notrauca no šķēršļa dūņas … Un Gorelova sirds pēkšņi sāka neprātīgi sisties, it kā gribēdama izlēkt no krūtīm. Kas tas? Lāpstiņa? Nevar būt! Iekams viņš spēja ko apsvērt, negaidot gluži tuvu apakšā atskanēja pazīstamā murmināšana un pa starpām dobji, tomēr pietiekami skaidri:
— Velns! …
It ka dabūjis triecienu, Gorelovs atgazas atpakaļ un no visa spēka iekliedzās:
— šelavin! . . . Šelavin! . . . Tas esat jūs?
— Bet kas tad cits, atļaujiet jautāt? Kas tur ir?
— Tas esmu es! Es . . . Gorelovs. Mans dievs! Mēs jūs meklējām . . . Mani apbēra . . .
— Tāpat kā mani! Lieliski!
Selavina vārdi caur skafandru bija dz'rdami lai gan dobji, taču pilnīgi saprotami un liecināja par viņa apskaužamo mieru un pat zināmu humora iijūtu. Redzams, varonīgais zinātnieks bija tālu no izmisuma un nepavisam nezaudēja aukstasinību pat tik bēdīgos apstākļos. Gorelovs atcerējās okeanografa paražu sarunāties skaļi pašam ar sevi, kad viņš bija aizrāvies ar Kādu interesantu darbu, balsī pukoties par neveiksmēm un jūsmot par panākumiem. Acīm redzot šī paraža Sela\inu neatstāja arī tagad, kad viņš atradās zem milzīga, nobrukuša dūņu blāķa un rosījās zem tā, meklējot glābņu. Tas neapšaubāmi bija Selavina monologs, kas nonīča līdz Gorelovam un sākumā viņu tā nobiedēja ar savu murdoņu. Gorelovs pat iesmējās .. .
— Kā jūtaties, Ivan Stepanovič? Vai nobrukumā jūs neievainoja?
— Nemaz! Rokos uz izeju . . . Var teikt, esmu pārvērties kurmī. Bet ko jūs darāt?
— Esmu viegli ievainots … Nekā nopietna. Ari rokos, bet atdūros pret granita sienu. Tagad nezinu, kurp virzīties.
— Uz kuru pusi jūs dodaties?
— Tas ir — kā? Nu . . . taisni uz priekšu.
— Vai tad jums nav kompasa, atļaujiet jautāt? Jeb jūs neprotat to lietot? — atskanēja okeanografa jautājumi pazīstamā, bet tagad taisni apburošā, errīgā balsī.
Patiesi, kā gan viņš varēja aizmirst tik vienkāršu un šādā stāvoklī visnepieciešamāko lietu! Klusēdams Gorelovs cauri dūņām pievilka roku pie acīm un paskatījās kompasā.
— Siena no manis ziemeļos, Ivan Stepanovič.
— Nu, lieliski! Rocieties uz rietumiem, gar sienu. Tur ir izeja no tuneļa. Velve man uzgāzās tuneļa vidū, netālu no izejas. Tātad izveidojies uzkalns, kas pie sienām ir zemāks. Virzieties metra attālumā no sienas, citādi uzdur- sieties uz ciļņa un to nāksies apiet. Tieši zem šī ciļņa es arī atradu lieliskās zelta smilšu nogulsnes.
Zinātnieks apvidu pētījumos bija pieradis visu ievērot, un viņa ietrenētās novērošanas spējas tagad solīja glābiņu.
Dūņu gūstekņi atjaunoja darbu. Tusnīdams un atels- damies Selavns gandrīz nepārtraukti runāja, drīz sūrodamies par pazaudētajām zelta atradnēm, drīz jūsmīgi stāstīdams par neparastas oktaedra formas zelta tīrradņiem ar neapšaubāmi hidrotermalu izcelsmi.
— Tā ir ļoti reta parādība, — šelavins sacīja. — Vai jūs saprotat, kādu interesi tas radīs zinātnieku aprindās? Tpū, velns! Dūņas ir tik slapjas, ka bez skafandra ar tām varētu aizrīties! Absolūti! Laikam mēs tuvojamies uzkalna ārējiem slāņiem izejai … Starp citu, es tomēr paguvu ielikt somā dažus lieliskos tīrradņus. Skaisti, tīri, astoņšķautnaini kristali, turklāt neparasta lieluma …
— Ivan Stepmovič, — Gorelovs pārtrauca okeanogrāfu, — kāpēc jūs neatbildējāt uz izsaukumu? Vai jums sabojājies radio?
— Nobrukums notika tai pašā mirklī, kad beidzu sarunu ar zemūdeni un gribēju atjaunot sakarus ar jums. Mana vadības pults bija vaļā, to apņēma dūņas un ieslēdzēji aizsērēja. Bet vai jums ari radio nedarbojas?
Jā. Nevaru saprast, kāpēc. Iespejams, ka, atsizdamies ar deniņiem pret klausāmo aparatu, esmu to sabojājis.
— Iespejams, iespejams … Ko dara jusu brūce?
— Asinis sen vairs nesūcas. Sajūtu tikai smeldzošas sāpes deniņos. Nekas nopietns . . .
— Ko jūs sacījāt? Pēdējos vārdus nesadzirdēju. Jus laikam atraujat galvu no ķiveres, un skaņas līdz manim nenonāk.
— Jā . .. Nejauši.
— Tā gan . .. Tūlīt laikam izkulšos. Dūņas kļuvušas gluži šķidras. Bet kā jums?
— Ap mani tās bez pārmaiņām. Biezas tāpat kā agrāk. Es nespēju ātri strādāt… Vājums … Aizsmoku …
— Nu, nekas! Pacietieties, mīļais! Tikko izrāpšos, sākšu rakties jums pretī. Bet jūs atpūtieties, nav kur steigties. Iestiprinieties ar kakao …
Ak nē! Gorelovs steidzās, steidzās, cik bija spēka. Jo tuvāk likās glābiņš, jo dedzīgāk, nepacietīgāk viņš pēc tā tiecās. Viņš strādāja, sasprindzinādams visu savu jau izsīkstošo enerģiju. Brīžam apziņu ietina migla, Selavina. balss viņu neaizsniedza, taču viņš joprojām gandrīz me- chaniski kustināja gurstošās rokas un centimetru pēc centimetra rāpās uz priekšu, atkarodams dzīvību.
— Nu tā! Uh! Beidzot! Izrāpos gan! Gorelovu aizsniedza mierīgā, gavilējošā okeanografa balss.
Likās, viņš uzlūkoja savu izglābšanos kā kaut ko jau iepriekš zināmu, bet visu šo traģisko notikumu — kā zinātnisku eksperimentu, kura iznākums ne mirkli nav modinājis viņā šaubas. Viss noritēja, kā tam vajadzēja noritēt, eksperiments norisinājās normāli. Novērošanas spējas, pašsavaldīšanās, aprēķins — viss bija savā vietā, un tagad varēja ar gandarījumu izstaipīties un noteikt «uh!».