Gorelovs ieraudzīja zinātnieku pavisam citādā gaismā. Viņš bija sajūsmināts un izjuta dziļu pateicību. Iznācis tā, ka lomas mainījušās: viņš gāja glābt >elavinu, bet izrādījās, ka tas izglābis viņu.
— Ivan Stepanovič . .. dārgais .. . negaidot klusu nočukstēja Gorelovs.
Atbildes nebija. Neatraudams pakausi no ķiveres, Gorelovs saspringti klausījās. Vai tiešām aizgājis?! Nopriecājās un pameta?! Gorelovu pārņēma neprātīgas bailes, bet nākamajā mirklī viņš izdzirda Selavina ātro runu — mīļo, pierasto ātro runu.
— Nu, kā jums sviežas, biedri Gorelov? Ķivere jāiebāž paugurā, lai varētu ar jums sarunāties … Sāku rakties jums pretī. Turēšos metru no sienas un metru augstāk par manu izejas vietu. Varat nepūlēties, atpūtieties. Man tagad darbs veiksies ātri. Ek, žēl, ka nav manas lāpstiņas!
Tomēr pagāja ne mazāk kā stunda, līdz dūņās parādījās Gorelova ķivere. šelavinam nācās vienam izlauzt ceļu līdz Gorelovam, bet pēdējo pusstundu viņš pat vairs neatbildēja uz okeanografa jautājumiem. Kad šelavins nokļuva pie viņa, Gorelovs bija bez samaņas. Pats gluži bez spēka, Šelavins ar neizsakāmām pūlēm izvilka Gorelovu no dūņu paugura un nolika tā pakājē. Atvēris pie Gorelova jostas piestiprināto patronsomu, viņš ielaida tā skafandrā pastiprinātu skābekļa strāvu. Taču arī šis, parasti maģiskais līdzeklis nedeva nekādus rezultātus. Gorelovs pie samaņas nenāca. Tad okeanografs, atpūties un iestiprinājies ar dažiem kakao malkiem, paņēma Gorelovu uz pleciem un izvilka no aizas. Taču Šelavinu drīz pārņēma neizsakāms nogurums: milzīgā piepūle lika sevi manīt. Pārvarēdams ūdens pretestību, virzīdamies pa nelīdzeno, akmeņaino dibenu starp daudzajiem klintsbluķiem, ar Gorelova nedzīvo ķermeni plecos spraukdamies starp aizas sienu izciļņiem, viņš ar pūlēm vilka kājas. Šelavins nebija vairs spējīgs neko domāt un pat nejuta prieku, kad tālumā pazibēja prožektora stars un viņam pretī, dedzīgi žestikulēdami, steidzās vairāki cilvēki. īstu prieku, gandrīz svētlaimi viņš izjuta tikai tad, kad viņam no pleciem noņēma Gorelovu un viņš, acis aizvēris, gandrīz vai zaudēdams samaņu, ieslīga draugu rokās …
IV nodaļa DIVI ATKLĀTI NOSLĒPUMI
Pēc bombardēšanas Sargasu jūrā zemūdene pavadīja gandrīz divdesmit dienas nemitīgā kustībā. Pa šo laiku tā izpētīja milzīgus okeana dibena apgabalus starp zemūdens kalnu grēdu un Āfrikas kontinenta nogāzi. Tika atrasti vairāki visai augsti zemūdens kalni, dibena paaugstinājumi, dziļas ieplakas un gravas. Daudzas Selavina atzīmes deva pilnīgu dziļūdeņu temperatūras režima, tā blīvuma, sāļuma un ķīmiskā sastāva ainu. Selavina iegūtie kalnu ieži un dibena dūņu slāņu paraugi tagad daudz ko apgaismoja Atlantijas ģeoloģijas vēsturē.
Zoologa bioloģijas kabinetā draudošā ātrumā auga jaunu, līdz šim nepazīstamu dziļūdeņu un okeana dibena faunas pārstāvju kolekcijas.
Taču cienījamā zinātnieka sirds katrreiz iesāpējās, kad viņš uzmeta skatienu burkai, kas vienmēr stāvēja redzamā vietā uz viņa darba galda, un lielai, neizskatīgai gliemežnīcai, kas gulēja blakus. Burkā, draudīgi izslējusi varenus, robotus asmeņus, stāvēja asinssarkana, kārpām un retiem sariem klāta milzu krabja spīle, ko bija nocirtis Gorelova cirvītis. Gliemežnīca piederēja vienīgajam pārstāvim no pasaulē vēl nepazīstamas, bet mūsu zinātnieka acīs jau slavenas, jaunas, padomju zinātnieka Lordkipa- nidzes vārdā nosauktas lapžauņu klases. Visrūpīgākie zoologa, Coja, Marata, Skvorešņas, Gorelova un Pavļika meklējumi katrā dziļūdeņu stacijā palika bez rezultātiem. Sis neparastais molusks kļuva ne vien par zoologa un viņa uzticamo līdzgaitnieku, bet gandrīz vai visas komandas māniju un uzmācīgu ideju. Interese par noslēpumaino molusku pieauga vēl vairāk, kad zoologs paziņoja-, ka, izpētot moluska miesas būvi un ķīmisko asins sastāvu, Cojs atradis viņa asinīs milzīgu daudzumu kausēta zelta, kālab arī moluska svars bijis neparasts.
Cojs nenogurdams joprojām dedzīgi strādāja pie rūpīgi uzglabātām moluska paliekām.
Likās, jau viss šai moluskā bija izpētīts. Viņa uzbūve un ķīmiskais sastāvs, gremošanas kanals ar barības paliekām, viņa muskuļu, asinsriņķošanas un nervu sistēma, vairošanās aparats — visu Cojs zoologa uzraudzībā bija izpētījis. Kas attiecas uz zeltu asinīs, tad zinātnieks atzina, ka šie moluski savā izplates rajonā okeana dibenā droši vien dzīvo starp plašām zelta smilšu nogulsnēm, kas līdzīgas tām, kādām nesen uzdūrās okeanografs savos pēdējos nelaimīgajos piedzīvojumos. «Laikam,» sprieda zoologs, «šis zelts nezināmu iemeslu pēc šeit stipri izšķī- dis jūras ūdenī un tā pārgājis dzīvnieka asinīs.»
Cojs turpināja neatlaidīgi pētīt noslēpumainā moluska paliekas, neko nevienam par saviem nolūkiem nesacīdams, cenzdamies strādāt tikai vienatnē, kad laboratorijā neviena nav. Tomēr bija arī dienas, kad viņš pie šā darba nepieskārās un drūmi soļoja pa laboratoriju vai arī, atstājis visu, ietērpās skafandrā un aizgāja klejot pa okeana dibenu — viens vai arī Marata un Pavļika sabiedrībā.
Arī šodien, kad viņš, izmisuma mirklī aizmetis trij- kāju ķeblīti, piecēlās un, matus bužinādams, sāka staigāt pa laboratoriju, Marata ierašanās viņu ļoti iepriecināja.
— Nu, ko tu te viens pats klirnsti, Coj? — Marats vaicāja, uzmezdams skatienu laboratorijas galdam ar nepabeigta, pārtraukta darba pazīmēm. — Ja darbs nesokas, iziesim kopā uz jūras dibenu. Man ir šādi tādi Skvorešņas uzdevumi . . .
— «Nesokas»!… — saniknots atkārtoja Cois un, it kā zaudējis pašsavaldīšanos, izmisuma pilnā balsī iesaucās: — Tas nav darbs, bet mocība! …
— Es jau sen esmu ievērojis, ka tev lāgiem ir riebīgs garastāvoklis, — Marats piesardzīgi izmeta.
— Kad galvā iezogas kāda ideja un ne dienu, ne nakti nedod tev miera … — Cojs ierunājās, atsēzdamies uz ķeblīša un saņemdams galvu plaukstās, — kad šī ideja gan dodas tev rokās, gan izslīd, it kā ņirgādamās par tevi … Ja tu zinātu, Marat, cik tas grūti! Man likās, ka es esmu uz liela atklājuma sliekšņa.
— Atklājuma? — Marats sarosījās kā kaujas zirgs, kas ausās, izdzirdis pirmās taures skaņas. — Ak Coj! Ja tas nav noslēpums . . .
Viņa acis iezibējās, balsī izskanēja lūgums, pat nepadevīgais ērkulītis galvvirsū, šķita, saslējās vēl augstāk, gluži kā materializēts jautājums.
Cojs rūgti pasmīnēja un sacīja:
— Diemžēl, tas drīzāk ir tikai paredzams atklājums … Jauna, nepiedzīvojuša, aizrautīga cilvēka sapņi.
— Nezaudē dūšu, Coj mīļais, — Marats mierināja, piesēzdamies līdzās uz ķeblīša un uzlikdams roku draugam uz ceļgala. — Vienīgi aizrautīgi cilvēki izdara īstus, lielus atklājumus. Kas par lietu? Pastāsti …
Cojs atkal brītiņu klusēja un tad pēc īsa šaubu brīža klusi iesāka:
— Kad Arsens Davidovičs zelta atrašanos šā Lordki- panidzes vārdā nosauktā nolādētā moluska asinīs izskaidroja ar nejaušību, es sirds dziļumos viņam nepiekritu. Nejaušības dabā ir retas. Uz tām nevar balstīties. Viss izskaidrojams likumsakarīgi. Vai tiešām šīs zelta smilšu nogulsnes tik bieži izkaisītas okeana dibenā?! Un es atcerējos, ka viss Pasaules okeāns ir milzīgas zelta smilšu nogulsnes … Visi tūkstoš trīssimt miljonu kubikkilometru okeana ūdeņu ir piesātināti ar zeltu! Tev tas jāzina. Jūras ūdeni taču mēs atrodam ļoti daudz elementu, kas sastopami zemes garozā. Lielākā vai mazākā daudzumā, daudz kas tikai mikroskopiskās procenta daļās, tomēr atrodams. Se ir viss, sākot ar skābekli, ūdeņradi, vienkāršu vārāmo sāli, līdz dzelzij, sudrabam, zeltam un pat radijam. Vai