— Bet vai līdz šai stacijai… no šejienes tālu? . ..
— Nē, mīļais! — uzsmaidīdams kā gražīgam bērnam, kas nevar sagaidīt apsolīto rotaļlietu, atbildēja zoologs. — Pavisam divsimt divdesmit kilometru uz dienvidiem pa pašreizējo meridiānu … Ap šo punktu ir pilnīgi neizpētīts apgabals. Tur mūs gaida daudz interesanta, jauna . .. Tikai, lūdzu, — zinātnieks apķērās, — nevienam par to nesakiet.. . Kapteinis negrib, ka šis plāns būtu kādam zināms … Atcerieties … pēc notikuma Sargasu jūrā . . . Bet es zinu, jūs neesat no pļāpīgajiem.
Gorelovs neko neatbildēja. Viņš sēdēja klusēdams, sagumis un nolaidis galvu. Tad smagi piecēlās.
— Labi … — viņš neskaidri nomurmināja un, šļūkdams ar lielajām rītakurpēm, lēni devās uz durvīm.
Zinātnieks noraudzījās viņam pakaļ, uz viņa kaulaino, sakumpušo muguru ar cauri ritasvārkiem redzamām lāpstiņām un nedroši, ar zināmu nemieru noteica
— Galu galā, es domāju, tas jau nav tik svarīgi, Fjodor Michailovič. . . Varbūt mēs iztiksim arī bez dubļu vannām…
Bet Gorelovs laikam nesadzirdēja. Nepagriezdamies un neatbildēdams, ar nodurtu galvu viņš atstāja laboratoriju un aizvēra aiz sevis durvis.
Pēc zināmā piedzīvojuma zemūdens kalnu grēdas aizās zoologa attiecības pret Gorelovu bija radikali mainījušās. Starp citu, visa zemūdenes komanda, sākot ar kapteini un beidzot ar apkopēju, nezināja, ko vairāk apbrīnot: drosmīgo Pavļika cīņu ar krabju pulkiem vai arī drūmā Gorelova negaidīto pašaizliedzību, meklējot pazudušo okeanografu. Visi bija ļoti uzmanīgi un gādīgi pret vecāko mechaniķi, kas tik nopietni cietis, palīdzot biedram nelaimē. It kā kautrēdamies, Gorelovs samulsis pieņēma visus šos cieņas un uzmanības apliecinājumus un neveikli atjokojās, vairīdamies no zoologa rūpīgās gādības. Gorelovs nemēģināja un nevarēja noslēpt prieku, kas šajā sirsnības un draudzīgas līdzjūtības atmosfērā bieži apmirdzēja un pārvērta viņa parasti skarbo, drūmo seju. Un tomēr ne vienreiz vien gadījās, ka tie, kas apmeklēja slimo biedru, atrada viņu nospiestā garastāvoklī, kad viņš, redzams, no sirds vēlējās tikai vientulību, kad agrākais nesabiedriskums un drūmums atgriezās, un tad, sagumis sēžot uz gultas ar zemu nokārtu, rokās sažņaugtu galvu, uz visiem jautājumiem, raižu pilniem un līdzjūtīgiem, Gorelovs atbildēja pikti un aprauti, un nabaga zoologs mulsa minējumos par sava vienīgā pacienta slikto garastāvokli, piedēvēdams šis piepešās garastāvokļa maiņas nepareizai ārstēšanai. Tomēr, Gorelovam arvien vairāk izveseļojoties, šās grūtsirdības un sapīkuma lēkmes zoologam par lielu apmierinājumu parādījās aizvien retāk un pēdējās dienās, kopš slimais piecēlās no gultas un sāka iziet no slimnīcas kajites, gandrīz izbeidzās pavisam.
Tāpēc nav grūti saprast nemieru, ar kādu zoologs pavadīja Gorelovu, kad tas pēkšņi atstāja laboratoriju, un kāpēc viņš ilgi nevarēja koncentrēties iesāktajā darbā.
V nodaļa LORDS BRIESMĀS
Jaunie ļaudis izspurdza no zemūdenes izejkameras gluži kā draiskulīgi skolnieki starpbrīdī pēc garlaicīgas mācību stundas. Marats smiedamies nogrūda no platformas Coju, kas vēl nebija paguvis iedarbināt savu skrūvi, un Cojs, nejēdzīgi plātīdamies ar rokām un kājām un neganti lādēdamies, nogāja dibenā.
— Iekriti, zelta meklētāj — gavilējoši kliedza Marats un, iedarbinādams skrūvi, metās pakaļ Cojam, satvēra viņu aiz kājām un uzšāvās augšup.
— Laid vaļā, velns tāds! — Cojs neganti brēca, karādamies ar galvu uz leju un no visa spēka spārdīdamies. Viņš rīstījās smieklos un tikko jaudāja laiku pa laikam apveltīt Maratu ar visniknākām lamām un draudiem: — Nelietis! Neģēlis! Es tev sprandu apgriezīšu! Labāk laid vaļā! Huligāns! Es tevi gabalos saraustīšu, līdz ko tu parādīsies pie manis laboratorijā! Palīgā!!!
Marats, aurodams un skali smiedamies, joņoja ar visu piecdesmit zirgspēku motora jaudu, cieši turēdams savu upuri aiz kājām, un Cojs zem. viņa nevarīgi kūļājās, no visa spēka cenzdamies atsvabināties.
Pavļiks, kas sekoja saviem draugiem, redzot Coja izmisīgo stāvokli, nevarēja vairs izturēt. Viņš iedarbināja skrūvi ar visu desmit desmitdaļu ātrumu, kā putns uz- spurdza virs Marata un, mežonīgi spiegdams, uzkrita zemūdens huliganam uz pleciem, apvija ar kājām viņa kaklu un, pārliecies pāri ar galvu lejup, sāka raut nost Marata rokas no viņa upura kājām,
— Turies, Coj! — viņš spiedza. — Turies! Mēs viņu sasiesim! Un — prom uz miliciju! …
Triju metālisku ķermeņu kamols te samudžinājās, te atšķetinājās. Trīs spilgtas, zilganas zvaigznītes griezās neiedomājamā dejā. To gaismas pievilināti, dziļumu iemītnieki no visām pusēm steidzās uz trača vietu, mirguļodami daudzkrāsainām uguntiņām un tūlīt kā iluminācijā aizlidoja uz visām pusēm. Aizvien vēl karādamies ar galvu lejup, Cojs atcerējās savu dīkā stāvošo skrūvi. Vienā mirklī viņš atvēra patronsomu, spēcīga ūdens strūkla ietriecās Maratam krūtīs, un tas, negaidot pārsteigts, aizlidoja kopā ar Pavļiku vairākus metrus lejup, griezdamies un kūleņodams ūdens virpulī. Sākās jauna pakaļdzīšanās.
— Turi viņu! Turi! … — kliedza Cojs, strauji traukdamies pakaļ Marata zilganajai zvaigznītei.
— Turi! … — sajūsmā spiedza Pavļiks.
Viņš bija daudz vieglāks par Maratu, un skrūve nesa viņu uz priekšu ar lielāku ātrumu. Tāpēc Pavļiks pirmais panāca pretinieku un uzkārās viņam kaklā.
— Pavļik, laid! — piekusis un aiz smiekliem aizelsdamies, lūdzās Marats. — Viņš mani nositīs! Goda vārds! …
Kamēr viņi ķepurojās, bija klāt arī Cojs. Cojs ar Pavļiku no abām pusēm ieķērās Maratam plecos un sāka viņu purināt, atskanot žēlām vaimanām, lūgumiem, nožēlām un solījumiem. No purināšanas Marata galva svaidījās, un viņš visiem spēkiem sasprindza kaklu, lai neatsistos ar galvu pret ķiveri.
Beidzot Pavļiks iežēlojās un palaida Maratu vaļā. Piekusuši, taču priecīgi visi trīs lēnām aizpeldēja, reižu reizēm skaļi iesmiedamies, atceroties, cik jocīgi Cojs bija karājies ar galvu lejup, kā atsprādzis nost Marats ar Pavļiku un cik smieklīgi ķiverē kūļājās Marata galva. Marats peldēja pa priekšu, lāgiem pavērdamies kompasā
— Bet kur gan tu īsti gribi nokļūt? — beidzot vaicāja Cojs.
— Pie šelavina . .. Viņš pārlūko izliktos aparatus un lūdza Skvorešņu viņam atsūtīt jaunu dziļūdeņu terrnometru, jo veco satrieca ūdens. Neizturēja spiedienu . .. Jādomā, ka,tā apvalkā bija kāds defekts.
— Jā, ar gandrīz piecsimt atmosfēru lielu spiedienu jokot nevar. Nabaga Ma-tvejevs tagad visu mūžu to atminēsies!
— Vai tu biji klāt? Kā tas notika?
— Es arī biju! Es arī biju, Marat! — Pavļiks steidzās pastāstīt. — Es pats redzēju. Ai, cik .briesmīgi! Ivanam Stepanovičam ievaj.adzējās ūdens parauga. Matvejevs piegāja pie krāna un tikai pagrieza kloķ'ti . .. Kr.āns droši vien bija sabojājies . . i'ai ari es nezinu, kāpēc . . .
— Caurule bija vāji pieskrūvēta, — Cojs paskaidroja.
— Nūjā … .Caurule bija vāji pieskrūvēta, un, tikko Matvejevs atgrieza krānu, kad pēkšņi tas ar briesmīgu svilpienu, tādu svilpienu, ka taisni šausmas . .. pēkšņi atrāvās nost — un kā lode! . . . Neviens pat viņu gaisā neredzēja. Un kā triecās starpsienā! . . .
— Vai starpsienu izsita cauri? — Marats vaicāja.