.— Nē, neizsita. Bet no caurules izšāvās ūdens strūkla,
tieva, taisna, cieta kā tērauda stienis. Visa vienos tvaikos … Un visa telpa piepildījās ar tvaiku.
— Ūdens izplešanās, piepeši pazeminoties spiedienam, — atkal piemetināja Cojs
— Jā, piepeši pazeminoties spiedienam … — mechaniski atkārtofa Pavļiks. — Matvejevs steidzās aizgriezt rezerves krānu pie apšuvuma un nejauši ar roku pieskārās ūdens stienim … Un es pats redzēju, Marat, pats redzēju, kā no viņa rokas pēkšņi atrāvās divi pirksti. Nu zini, gluži kā ar nazi nogriezti! .. . Matvejevs uzreiz pat neko nejuta, viņš tikai sagrīļojās. Tad izšļācās asinis, viņš nobāla. Skvorešņa viņu aizveda, bet Ivans Stepanovičs metās pie krāna un pats to aizgrieza. Vai, cik tas bija briesmīgi, Marat! . ..
Priekšā parādījās sarkans, miglains plankums, kas drīz pārvērtās sarkanā spuldzītē, bet pēc tam arī peldošās bojas vertikāli izvilktā, tievā tauva; uz tās karājās dziļūdeņu termometrs un augstāk Ekmana-Merca hidrometriskie spārniņi. Spārniņu skrūve lēni griezās savā vara gredzenā, stūres četrstūrainā lāpstiņa norādīja straumes virzienu — no dienvidiem uz ziemeļiem. Tauvas gali nozuda tumsā, bet augšā un apakšā kā miglaini, sarkani Jāirsumi izlauzās pārējo spuldzīšu gaisma, norāde uz tauvas turpinājumu abos virzienos.
Draugi tuvojās tauvai un šelavinam, kas tur trādāja.
Negaidot atskanēja zummera zuzoņa: visus četrus izsauca zemūdene.
— Klausieties, klausieties! Šelavin! Coj! Bronštein! Buņak! Runā «Pionieris», sardzes priekšnieks leitnants Kravcovs. Uzdodu nekavējoties atgriezties zemūdenē. Pārslēdzieties uz zinātniskās daļas priekšnieka Lordkipanidzes vilni. Viņš ziņo par nelaimi. Uzturiet ar viņu sakarus. Atgriežoties uz zemūdeni — izvērsties ķēdē- tā, lai saredzētu cits cita ugunis. Varbūt jūs viņu satiksiet. Atgriezieties ar desmit desmitdaļu ātrumu . . . Zemūdene gatavojas ceļam.
— Vai aparatus atstāt? — uztraukts jautāja šelavins.
— Atstāt! — leitnants atbildēja un jokodamies piebilda: — Mūsu bārdainis, iekļuvis ķezā! Var sacīt; nonācis maigos apkampienos …
Leitnantu skarbi pārtrauca kapteiņa balss.
— Tagad nav laika mēļot, biedri leitnant Jūs atrodaties sardzē un visai nopietnos apstākļos.
— Esmu vainīgs, biedri komandier, — leitnanta balss bija samulsusi.
— Zemūdenes vilni neizslēdzu, — ziņoja centralajam postenim šelavins un griezās pie saviem ceļabiedriem: — Izvērsties ķēdē pa kreisi No manis pirmais — Pavļiks, otrais — Marats, pēdējais — Cojs. Ieslēdziet Arsena Davidoviča vilni. Uz priekšu ar desmit desmitdaļu ātrumu! Virziens — ost-sūd-ost. Līdzināties pēc manis.
Visi četri garā ķēdē traucās uz priekšu melnajos zemūdens dziļumos.
Pēc dažām minūtēm ķiverēs atskanēja mierīgā, skaidrā zoologa balss:
— Dzīvnieks palaidis žņaugus mazliet vaļīgāk. Mēģinu uzmanīgi pievilkt kreiso roku ar kompasu pie acīm
— Tātad virzienu jūs arvien vēl nezināt? — jautāja kapteiņa balss.
— Nē, Nikolaj Borisovič.
— Ātrumu nojaušat? — turpināja iztaujāUkapteinis.
— Domāju, ka ātrums līdzinās apmēram piecdesmit kilometriem stundā …
— Pacentieties, Lord, ātrāk noteikt virzienu. Tikko visi atgriezīsies zemūdenē, mes brauksim jums pakaļ.
— Labi, kaptein …
Saruna beidzās. Brītiņu nogaidījis, Šelavins, tikko valdīdams uztraukumu, izsauca zoologu.
— Arsen Davidovič mīļais! Kas ar jums noticis?
— Ā! Ivans Stepanovičs! Tas esat jūs? Re nu, saprotiet, nepatikšanas. Tādas nepatikšanas! Pārtraucu visus darbus, izsaucu palīgā zemūdeni. Un viss, saprotiet, manas neuzmanības pēc. Atstājot zemūdeni, devos virzienā nord-west-nord, — ziniet, uz to gorgonariju smalci? .. .
— Jā, jā. Atceros, jūs gatavojāties doties uz turieni.
— Nu, tā . . . peldu, iegrimis domās, apkārt neskatos. Un pēkšņi, saprotiet, taisni kā ūdenskritums man uzgāzās. Es pat neievēroju, no kuras puses. Vienā mirklī viss biju apvīts kā ar resnu tauvu kādus trīsdesmit centimetrus diametrā. Rokas, saprotiet, piespiestas klāt rumpim, kājas sasietas, nevar ne pagriezties … ne vispār pakustēties . . .
— Ak, kāda nelaime! .. . Bet kas tad jums tā uzklupis?
— Nekā nesaprotu, Ivan Stepanovič .. Kaut kas nejēdzīgs, par ko mēs, zoologi, nedrīkstam pat domāt . . . Es pat nezinu, kas tieši man apvijies: it kā viss dzīvnieka ķermenis, it kā tikai viņa garais, lokanais kakls … Ja viss ķermenis, tad iznāk kaut kas līdzīgs noslēpumainajam, trīskārt leģendārajam un tūkstoškārt izsmietajam gigantiskajam jūras pūķim … Ja tikai viņa kakls, tad, atklāti sakot, dārgais Ivan Stepanovič, baidos pat domāt un izvirzīt hipotēzēs.
— Briesmīgi . . . briesmīgi… Kā jūs, mīļais, jūtaties? Vai neesat ievainots?
— Nemaz, Ivan Stepanovič! Viss kārtībā. Skafandrs nav pievīlis un ceru, arī nepievils. Tādās skavās, es domāju, pat ziloni varētu nožņaugt! Bet es tās pat nejūtu. Visu spiedienu iztur skafandrs. Un tagad uz priekšu mani nes nezināms spēks . ..
— Neuztraucieties, Arsen Davidovič. Kapteinis darīs visu iespējamo … Ka tikai jums nenotiktu kāda nelaime.
— Diezin vai kas notiks … Bet mūsu zinātnei šis piedzīvojums taisni ieguvums. Iedomājieties tikai, kāds atKLĀJUMS. Dzīvnieks,protams zinātnei pilnīgi nepazīstams. . Es ar neparastu interesi pētu to nelielo miesas daļu, kas atrodas tieši manu acu priekšā. To klāj milzīgas kaulļa plāksnes ar piramidaliem pauguriņiem vidū. Sīs plāksrtes guļ kā kārniņi cita uz citas un ir kustīgas. .. Izveido nepārtrauktu zvīņveida apvalku. Plāksnes klāj bieza fosforis- cējošu gļotu kārta. Tādas domas, salīdzinājumi, analoģijas nāk prātā, ka neuzdrošinos ne sacīt. Pat jums, ļnans draugs …
— Runājiet, runājiet, mīļais! Nekautrējieties! Trijās nedēļās esmu še redzējis tādus brīnumus, ka mani nekas vairs nepārsteigs.
— Ivan Stepanovič! Es nojautu… Vēl vairāk — es zināju, kāda raža, kāda bagāta pļauja mani še sagaida! Nevaru jums izteikt, mans draugs, cik esmu laimīgs, ka man piekritis gods tik tuvu, tik tiešā tuvumā izpētīt šo dziļumu nezvēru! …
Ne Cojs, ne Marats, pat ne Pavļiks neatļāvās ne ar vienu skaņu traucēt šo divu zinātnieku neparasto sarunu, kuri abi bija kvēli nodevušies zinātnei un nenogurdināmai izziņas kārei. Cojs klusēja, juzdams, ka sauss, dzeļošs kamols iespiežas kaklā, un domāja, vai arī viņš būtu spējīgs tik pašaizliedzīgi, varonīgi izturēties tik šausmīgos apstākļos, kad draud nāves briesmas. Vai arī viņš varētu, aizmirstot sevi, aizmirstot draudošās briesmas, tik vīrišķīgi, tik pašaizliedzīgi nodoties zinātnei — darbam, kas viņam uzdots, mērķim, ko viņš sev spraudis?
Zoologa līksmais sauciens viņu atrāva no šīm domām.
— Esmu pievilcis kompasu pie acīm! — viņš iesaucās. — Kapteini Kaptein! Vai jūs mani dzirdat?
— Esmu pie aparata, Lord.
— Virziens nord-nord-ost. Tuvāk austrumiem. Dzīvnieka ātrums ievērojami palielinājies. Viņa ķermeņa gredzeni iepretim manām acīm mazliet pašķīrušies, un mana laterna apgaismo tumšos ūdeņus …
— Vai jūs tur kaut ko redzat, Lord? — dzīvi jautāja kapteinis. — Tas ir ļoti svarīgi.
— Nē, kaptein. Tālumā pavīd vienīgi mirgojošo dzīvnieku uguntiņas. Jau ilgi pirms mūsu tuvošanās tās strauji pasitas sāņus, it kā atbrīvojot mums ceļu . .. Ivan Stepanovič, dzirdiet, Ivan Stepanovič!
— Es klausos . . . klausos, Arsen Davidovič.