— Ziniet, man nupat iešāvās prātā doma … Ir tāds iespaids, it kā tumšo dziļumu iemītniekiem būtu kāds papildu maņu orgāns, kas tos brīdina, kad tuvojas dzīvas būtnes vai priekšmeti .. .
— Lūk, kā? Interesanti . . . Bet, ja tā nav ne redze, ne dzirde, tad kādas objektivas parādības, izņemot gaismu un skaņu, šī jaunā maņa ūdens vidē spēj uztvert?
— Spiedienu! Domāju, ka šis maņu orgāns, protams, nav pilnīgi un principiāli jauns, bet vienīgi izsmalcināta, tūkstošreiz vairāk attīstīta spiediena sajūta, kas lielākā vai mazākā mērā raksturīga katrai dzīvai būtnei.
— Ak, redz kā! Jūs domājat, ka kustīgs priekšmets, jo ātrāk un spēcīgāk tas kustas, izdara spiedienu uz priekšā gulošiem ūdens slāņiem, un šo spiedienu, tam pārejot no vielas daļiņas uz daļiņu, no slāņa uz slāni, jau iztālēm uztver ūdens organismu izsmalcinātie jutekļi?
Vai tā?
— Gluži pareizi. Jūs mani pilnīgi sapratāt. Jūs . . . Kaptein! Kaptein! — piepeši iekliedzās zoologs.
— Klausos! Klausos, Lord!
— Kreisajā pusē gluži tuvu pavīdēja augsta un tieva smaile gluži kā minarets. Parādās uzkalni un klintis. Mēs joņojam gar kalnu grēdas atzarojumiem . . . Tas ir pilnīgi skaidrs. Mana laterna tos spoži apgaismo. Bet tagad milzīga, gandrīz kubiska klints, līdzīga viduslaiku pilij ar tornīšiem, bastioniem un robotām sienām . ..
— Lieliski, Lord! Aprakstiet sīkāk, tas mums noderēs meklējot.
— Labi, kaptein. Es tikai neesmu pārliecināts par virzienu. Pirms tam, kad man izdevās paskatīties kompasā, dzīvnieks taču varēja vairākkārt mainīt virzienu.
— Tagad tas vairs nav svarīgi. Mēs uzņemsim kursu tieši uz austrumiem, uz zemūdens kalnu grēdu un pēc tam gar to uz ziemeļiem. Mēs meklēsim jūsu apzīmēto smaili un pili. Pazīmes paziņojiet mums biežāk.
— Klausos …
— Ahā! Arī Šelavins atgriežas ar saviem ceļabiedriem. Signāli uz pults rāda, ka atveras izejkameras borts. Pēc dažam minūtēm dosimies ceļā.
Uzņēmusi Selavinu un viņa biedrus, zemūdene brauca
vairāk nekā pusstundu, līdz uz centrālā posteņa ekraria beidzot mrādījās tumšās zemūdens kalnu grēdas masas, kas pamazām cēlās augstāk un aizsedza visu ekrānu. Ultraskaņas prožektori jau iztālēm uz kalnu grēdas fona sataustīja atsevišķu izciļņu, pakalnu, ieplaku un aizu neskaidras apveidus. Lai labāk tos novērotu, zemūdene piegāja ļalnu grēdai pavisam tuvu, pēc tam pagriezās pret ziemeļiem un lēni virzījās uz priekšu. Laiku pa laikam zoologs ziņoja jaunas un atkal jaunas pazīmes: ieeja aizā varenas arkas veidā, divi pakalni ar seglieni starp virsotnēm, divas klintis — mazākā uz lielākās. Visu to leitnants Kravcovs pierakstīja stingrā secībā, aprēķinot aptuveni attālumus starp šiem punktiem.
Ar neizprotamu neatlaidību dzīvnieks nesa zoologu ar milzīgu un it kā pieaugošu ātrumu aizvien tālāk un tālāk uz ziemeļiem. Turpretī zemūdene bija spiesta braukt tikai ar divām desmitdaļām ātruma, lai varētu saskatīt pazīšanas zīmes, tikko tās parādās uz ekrana.
Bija pagājušas jau četras stundas kopš brīža, kad zinātnieku tika sagrābis briesmonis. Zemūdene noteikti atpalika no šī briesmoņa, un bija skaidrs, ka atstatums starp viņiem aizvien palielinās. Leitnantu Kravcovu sardzē nomainīja vecākais leitnants Bogrovs, taču kapteinis joprojām palika centralajā postenī.
Vēl pēc stundas zoologs ziņoja, ka dzīvnieka gredzeni atkal cieši sakļāvušies ap ķiveri un viņš vairs neko neredzot. Pazīšanas zīmes vairs netika ziņotas. Palika zināms vienīgi vispārējais virziens — tieši uz ziemeļiem. Bet zoologs žēlojās, ka roka ar kompasu, elkonī saliekta un piespiesta pie krūtīm, satūkusi un notirpusi, viņš to gandrīz nfejūtot. Tā pagāja vēl pāris stundas.
Zemūdene joprojām lēni virzījās gar kalnu grēdu.
Kapteinis Voroncovs, visas šīs septiņas stundas nepārtraukti atrazdamies centralajā postenī, vienmērīgiem soļiem (staigāja pa kabini, salicis rokas uz muguras un paretart uzmezdams skatienu ekranam, no kura sardzes priekšnbks nenovērsa acis.
Zooltiga satrauktā balss lika kapteinim apstāties.
— Divnieks krasi mainīja virzienu, — zinātnieks ziņoja. — No norda gandrīz taisnā leņķī pārgāja uz ostu . . .
— Tagad tas dodas dziļāk zemūdens kalnu grēdā, kapteinis teica. — Jādomā, pa kādu aizu … Atzīmējiet to kā pazīšanas zīmi, — viņš vērsās pie vecākā eitnanta.
— Aptuveni aprēķiniet līdz tai attālumu no iepriekšējās zīmes.
— Tieši tā, atzīmēt pazīšanas zīmi un aprēķināt attālumu! atkārtoja vecākais leitnants un, pēkšņi pietrūkdamies kājās un norādīdams uz ekrānu, skaļi iekliedzās:
— Smaile! . .. Priekšā smaile!…
Uz kalnu grēdas tumšā fona aizvien skaidrāk iezīmējās augsta, slaida klints, kuru izveidoja vairākas cita uz citas sakrautas varenas kolonas — stāvi, kas pakāpēm slējās augšup un nobeidzās ar apaļu jumolu un tievu, augstu smaili.
— Tiešām, gluži kā minarels, — kapteinis sacīja.
— Tūlīt jānāk arī pilij, — piebilda vecākais leitnants, pierakstot pēdējo zoologa paziņoto pazīšanas zīmi — ieeju aizā.— un aprēķinot attālumu līdz tai. — Pēc šīs pils mēs varēsim būt pilnīgi droši, ka zemūdene ir uz pareiza ceļa.
Pils parādījās pēc desmit minūtēm un ar visām detaļām pilnīgi apstiprināja apraksta pareizību.
Kapteinis lika palielināt zemūdenes ātrumu uz piecām desmitdaļām. Visas kuģa telpas aplidoja priecīgs satraukums. Skvorešņam ar desmit vīru lielu komandu bija pavēlēts sagatavoties, lai pilnā apbruņojumā izietu no zemūdenes.
— Nu tagad tas sumpurnis no mums vairs neaizšmauks, kaut arī tas būtu kašalota lielumā un ar kašalota zobiem. — Skvorešņa sacīja Matvejevam, kas, ar pārsēju uz kreisās rokas, palīdzēja viņam izejkamerā sagatavot skafandru un kaujas piederumus.
— Dzīvnieks skrien, bieži mainot kursu, — pa to laiku ziņoja zoologs. — Aiza acīm redzot ir līkumota … Kustības ātrums stipri samazinājies .. .
— Lieliski, Lord! — kapteinis atbildēja. — Jādomā, tas tuvojas savam midzenim. Mēs viņu tur arī panāksim. Gatavojieties, dārgais Lord, pārbaudījumam. Nav šaubu, dzīvnieks tur ķersies jums klāt un mēģinās riekstu pārkost.
— Lai mēģina … Interesanti būs paskatīties uz viņa mājas pavardu un dzīves veidu. Midzenis ir diezgan reta parādība lielo jūras dzīvnieku vidū. Tikai astoņkāji un vē! pāris sugas iekārto sev vairāk vai mazāk pastāvīgu mājvietu Ļoti interesanti! .. . Ātrums pavisam samazinājies .. . Mēs esam gandrīz apstājušies . . . Gredzeni ap ķiveri sākuši kustēties, izplešas. . . Laterna apgaismo augstu velvētu sienu . . . Ala, vai? … Pavīdēja kaut kādas milzīgai, gaišas ēnas . .. Dīvainas ēnas .. . Resni, gareni rumpji un gari, lokani kakli. Atkal aši sakļaujas gredzeni ap ķiveri… Laikam laternas spilgtā gaisma dzīvnieku uztrauc. .. Viņš skraida ar mani no vienas puses uz otru . .. Piepeši apstājās. Ak velns! . .. Gredzeni uz ķiveres ātri pašķīrās un ķivere nokļuva garā, briesmīgā rīklē … daudz garākā nekā krokodiļa rīkle . .. Apdullina milzīgo zobu šņirkstoņa . . . Zobi ir koniskas formas, mazliet atliekti atpakaļ. Žokļos tie izvietoti pareizās rindās. Tie ir milzīgas zvīņu ķirzakas žokļi! … Va-ai! . . .
Pēdējais vaids atskanēja centralajā postenī kā vāja, sāpīga, mokpilna balss. Tad iestājās klusums.
Kapteinis un vecākais leitnants stāvēja klusēdami, bālām sejām.