— Kas tur notika? — beidzot nočukstēja vecākais leitnants.
Metala zīmulis viņam izkrita no pirkstiem un atsitās pret grīdu. Kapteinis atskatījās.
— Virzīties pēc pazīšanas zīmēm! — viņš pavēlēja klusā, mazliet aizsmakušā balsī.
Izņēmis kabatas lakatiņu, viņš noslaucīja pieri.
— Tieši tā, virzīties pēc pazīšanas zīmēm, — nomurmināja vecākais leitnants, mechaniski pacēla zīmuli un neko neredzošām acīm pavērsās pret ekrānu.
— Lord! … — kapteinis pasauca. — Lord . .. atbildiet … Kas ar jums noticis?…
īss klusums. Tad atskanēja vēja, aprauta zoologa balss:
— Ne . .. nekas … nekas, kaptein .. . Esmu nomests zemē… Ar ķiveri … uz akmens . . Galva . .. Migla … Ar nagiem plēš skaf… Teleskopiskas acis .. .
Balss aizrāvās un apklusa.
— Lord! . . . Lord! … — kapteinis sauca. — Lord! … Atbildiet! . .
Atbildes nebija.
VI nodala CIŅA ALĀ
Gāja cits aiz cita, cenšoties netraucēt dziļuma klusumu. Blīvās, nogulušās dūņas apslāpēja biezo metala pazoļu atsitienus pret okeana dibenu.
Priekšā ar ultraskaņas pistoli rokā gāja vecākais leitnants Bogrovs.
Viņam sekoja Skvorešņa, paceldamies citiem pāri kā metālā iekalts tornis ar spilgtu bākas zvaigzni virsotnē. Aiz Skvorešņas gāja Cojs, Marats, tad pārējie — visi tāpat apbruņoti, visi tikpat piesardzīgi, kaujas gatavībā kā vecākais leitnants. Skvorešņa stiepa uz muguras lielas jaudas pārnesamo prožektoru.
Aiza bija ļoti plata, un ķiveru laternu gaisma tikai paretam aizsniedza tās sienas. Daudzie pagriezieni liecināja, ka ekspedicija ir uz pareiza ceļa. Tomēr aiz katra pagrieziena varēja parādīties nezvēru ala, un tas visus turēja sasprindzinājumā. Soļi kļuva piesardzīgāki, rokas ciešāk sažņaudza pistoļu spalus, stiprāk sitās sirdis . . .
Viņi gāja jau vairāk nekā stundu, pagriezieni sekoja cits citam. Likās, šim nogurdinošajam ceļam nav gala.
Piepeši vecākais leitnants apstājās un klusēdams pacēla pirkstu, norādīdams uz kaut ko augšā. Atmetuši galvas un pacēluši laternas, visi ieraudzīja virs sevis augstu; tumsā izzūdošu velvi.
Vecākais leitnants klusu, gandrīz čukstot sacīja:
— Uzmanīgi! . .. Mēs tuvojamies alai. Pēc pirmās pavēles visiem izslēgt gaismu. Uz priekšu! . . .
Eja tagad veda taisni, bez pagriezieniem, aizvien vairāk un vairāk sašaurinādamās, bet velve zemāka nekļuva, palika tāpat kā agrāk milzīgā, tikko saskatāmā augstumā.
Pēc dažām minūtēm vecākais leitnants atkal apstājās: eja sadalījās divās daļās. Mirkli šaubījies, vecākajs leitnants pasauca Coju. Sekoja īsa pavēle:
— Izpētīt abas ejas! Izvēlēties ceļu! Jūs vienīgais mūsu vidū spējat ievērot arī bioloģiska rakstura pazīmes.
Cojs devās kreisajā ejā un iegāja gandrīz simt metrus, uzmanīgi raudzīdamies uz abām pusēm. Tuneļa sienas manāmi sašaurinājās, tās bija nelīdzenas, ar ciļņiem un iedobumiem, un tās veselām grupām klāja dziļūdeņu ascidijas uz gariem kātiem, zeltainās gorgonarijas, jūras lilijas. Visur — dibenā, pie Coja kājām, uz sienām — bija redzams milzīgs daudzums molusku čaulu. Sīs savītās, izliektās gliemežnīcas Cojam likās pazīstamas. Sirds viņam strauji iepukstējās. Viņš steigšus saķēra vienu, apgaismoja ar laternu un tikko neiekliedzās. Tā bija viņa! Noslēpumainā, nenotveramā Lammelibranchiata cephala Lordkipanidze!
Cojs stāvēja nekustīgi, baidīdamies elpot, nenovērsdams acis no brīnišķīgās gliemežnīcas. Viņu še bija tūkstoši! Varbūt miljoni! Te bija viņu noslēpumainā dzimtene — iespējams, viena no daudzajām. Bet kur tad ir zelta smilšu nogulsnes? To tuvumā neredz. No kurienes gan šo molusku asinīs varēja iekļūt zelts? Varbūt tālāk?
Aizmirsis apdomu, aizmirsis biedrus, briesmas, kas varbūt slēpās turpmākajā ceļā, Cojs steidzās tālāk tunelī, ar laternu apgaismodams visas malas un vērīgi aplūkodams dibenu un sienas. Viņš neatrada nekā, kas atgādinātu zeltu un zelta smilšu nogulsnes. Apkārt bija redzami vienīgi neskaitāmi moluski un paretam ascidijas un jūras lilijas. Galvā pazibēja gavilējoša, priecīga doma: «Man taisnība! Izšķirošās nav zelta smilšu nogulsnes!»
Pēkšņi Cojs apstājās. Sienas strauji tuvinājās. Acīs dūrās velve — stipri pazeminājusies, skaidri saredzama, slīpa velve. «Tas nav nezvēru ceļš, tie še cauri netiks,» viņš nosprieda un tūliņ doma par biedriem, kuri gaida viņu atgriežamies, par skolotāju zoologu, kam vajadzīga palīdzība, lika viņam steigties atpakaļ. Taču vispirms viņš pievāca vairākus moluskus, paķēra no okeana dibena dažas saujas dūņu un, izņēmis no nešķiramās ekskursiju somas pudelīti, piepildīja to ar ūdens paraugu.
Viņš izšāvās laukā no tuneļa, it kā viņam kāds dzītos pa pēdām.
Nodaļa nekustīgi un klusēdama stāvēja iepriekšējā kārtībā.
— Kas ar jums noticis, Coj? — satraukts vaicāja vecākais leitnants. — Jūs uzdūrāties nezvēram?
— Nē, biedri vecākais leitnant, — stostīdamies galīgi apjucis atbildēja Cojs. — Es steidzos atpakaļ, baidījos, ka aizkavēju nodaļu …
— Nu, ko jūs sakāt! Jūs bijāt prom pavisam tikai kādas desmit minūtes. Ātrāk es jūs arī negaidīju. Rezultāti?
— Kreisā eja nav īstā! Ceļš uz nezvēru alu — pa labi! — Cojs atbildēja, juzdams, ka viņam it kā kalns novēlies no pleciem.
— Lieliski! Ieņemiet savu vietu … Uz priekšu, biedri! Esiet uzmanīgi!
Nodaļa klusu devās ceļā. Jo tuvāk viņi nāca alai, jo vairāk pieauga nepacietība un uztraukums zoologa dēļ.
— Atvieglināt savu svaru ar gaisa maisu palīdzību! Paātrināt soļus! — pavēlēja vecākais leitnants.
Sāka iet ātrāk. Melnās tuneļu sienas nedaudz tuvinājās un visu laiku nodaļai palika saredzamas. Sienas un dibens bija gludi, gandrīz līdzeni, ar retiem, it kā pulētiem ciļņiem. Tikai dibenā paretam gadījās zemas jūras lilijas un gorgonarijas. Pa pusei dūņu apņemtas, rēgojās Cojam pazīstamo gliemežnīcu paliekas.
«Te laikam tās iznīcinājuši šie nezvēri,» Cojs nodomāja. «Kreisajā, šaurajā ejā moluski atraduši nezvēriem nepieejamu patvērumu un tur saglabājušies …»
Uz dažiem sienu ciļņiem Cojs ievēroja nepareizas formas blāvi vizošus, miglainus- plankumus. Viņš vērsa uz tiem vecākā leitnanta uzmanību.
— Tās ir vizošās gļotas, kas klāj nezvērus, — Cojs klusu paskaidroja. — Peldēdami še cauri un pieskarda- mies ciļņiem, viņi atstājuši uz tiem pēdas. Gļotas ir svaigas . .. drīz nāks ala . ..
— Labi, Coj . . . Uzmanību, biedri! Tiklīdz ieiesim alā, izvērsties ķēdē abpus prožektoram gar alas sienām un raidīt skaņu uz tuvākajiem mērķiem. Skvorešņa, kad būsiet uzstādījis prožektoru, nododiet to Maratam. Cīņas laikā neaizmirst skrūves un gaisa maisus. Lietot tos atkarībā no apstākļiem. Neizklīst! Turēties tuvāk nodaļai! Paātrinātā gaitā — uz priekšu!
Ar viegli pildītiem gaisa maisiem, spiežot rokās pistoles, nodaļa klusu un aši virzījās pa tuneli. Aiz milzīga klints ciļņa sienas pēkšņi krasi atkāpās un izzuda no redzes loka. Vecākais leitnants, iedams pa priekšu, acumirklī izslēdza savu laternu.
— Laternas izslēgt! Ķēdē! Uzstādīt prožektoru!
Melnajā tumsā tālumā parādījās milzīgi, blāvi vizoši,
iezilgani ķermeņi. To bija kādi paris desmiti: vieni milzīga apmēra, citi mazāki. Vairums nekustīgi gulēja dibenā, augstākās vietās un uz klintīm, izstiepusies, it kā baismīgi koku stumbri, viduklī resni kā mucas. Citi šaudījās uz priekšu un atpakaļ dažādā augstumā, vienmērīgi kustinā-' dami vizošās pleznas. Vidū, tuvāk izejai, gulēja milzīgs, spīdīgs siluets, augstu pacēlis kaklu, garu kā kuģa masts un lokanu kā šausmīgi resna liana, milzīga, plakana galva satraukti grozījās uz visām pusēm.