— Sakārtoties rindā! — klusu atskanēja komanda.
— Neizlaist no acīm savu kaimiņu! Šaut uz spīdošajiem mērķiem! Vispirms uz kustīgajiem. Sev paturu vidējo. Gatavību! Mērķēt! Skaņu! . ..
Alā pēkšņi izcēlās apjukums. Baismīgas, gaišas ēnas sāka svaidīties it kā krampjos. Zibens ātrumā nezvēri šaudījās uz visām pusēm, gan saritinādami gredzenā savus garos, lokanos kaklus, gan tos strauji izstiepdami. Garās, kā krokodiliem plakanās astes spēcīgi dauzīja pa mucvei- dīgo rumpju sāniem. Nezvēri krita zemē, traucās augšup, metās sānis, un šāvēji tikai ar pūlēm paguva nomērķēt. Ultraskaņas pistoles izrādījās pārāk vājas šiem milzīgajiem, varenajiem organismiem. Nebija gandrīz iespējams uzreiz atrast un trāpīt viņu svarīgākajos dzīvības centros.
Gigants, ko uz grauda bija ņēmis vecākais leitnants, pirmajā mirklī nodrebēja, tad ar vienu spēcīgu astes vēzienu kā spīdoša bulta uzšāvās pret alas velvi. Zem nezvēra, viņa vājajā atblāzmā, kaut kas metāliski pazibēja un pacēlās augšup, sažņaugts nezvēra apakšējās, resnās kakla da]as spirālē.
Atskanēja izmisuma pilnais Coja kliedziens:
— Arsens Davidovičs! Arsens Davidovičs! .. .
Tai pašā laikā stiprs ūdens strūklas trieciens gandrīz nogāza no kājām Cojam līdzās stāvošo Maratu. Marats neviļus pamāja ar roku.
Viņam līdzās vairs neviena nebija!
— Biedri vecākais leitnant! — bailēs iesaucās Marats.
— Cojs iedarbināja skrūvi un nozuda!
Pa to laiku paniskais apjukums peldošo dzīvnieku vidū bija pārgājis arī uz tiem, kas mierīgi gulēja dibenā. Cits pēc cita tie pacēlās no zemes un uzšāvās augšup, pastiprinot vispārējo satraukumu.
Dzīvnieki meklēja ienaidnieku, bet neatrada. Kas notiks ar Coju, ja viņš nok|ūs šo satracināto briesmoņu baisajā jūkli?
Pēkšņi viens no milzeņiem sagriezās gredzenā, tad sparīgi atliecās un, izstiepis kaklu, drudžaini kuldams ar asti, kā akmens nogāja dibenā un nekustīgi sastinga. Kāds stars laikam bija ķēris viņa smadzenes vai citu nervu centru un nogalinājis uz vietas. Tūdaļ nokrita arī otrs nezvērs. Dažiem bija paralizētas pleznas vai aste un, palēninādami kustības, viņi svaidījās gandrīz uz vietas.
Chaotiskajā nezvēru jūklī visi šāvēji bija izlaiduši no acīm milzīgo dzīvnieku, kas aiznesa zoologu. Kaut kur nezvēru vidū tagad peldēja Cojs, un ik mirkli viņam draudēja briesmas — viņš varēja tikt saspiests, nogrūsts dibenā, dabūt neiedomājami stipru belzienu.
Vecākais leitnants šo neziņu neizturēja.
— Coj, kur jūs esat?
— Es sekoju dzīvniekam, kas aiznesa Arsenu Davido- vicu, — atskanēja Coja aizelsusies balss. — Mani pastāvīgi atgrūž no viņa citi. Bet es viņu neizlaižu no acīm. Esmu spiests pastāvīgi manevrēt. Es paralizēju vienu viņa pleznu, bet viņš traki svaidās. Turos tālāk no bara .. . Tālāk no viņu gaismas … Lai neieraudzītu …
Sai brīdī kāds nezvērs negaidot nošķīrās no pārējiem, kas drūzmējās alas dziļumā, un strauji devās uz izeju, redzams, meklēdams glābiņu atklātā okeānā. Uz viņa spīdošā, zilganā ķermeņa fona pavīdēja tumša cilvēka ēna, un gandrīz tai pašā mirklī atskanēja Coja kliedziens:
— Ak velns! Kā iebelza! Atsvieda atpakaļ!
Nezvērs piepeši mainīja kursu, strauji pagriezās pakaļ
cilvēka ēnai un, plaši atplētis milzīgo, gandrīz divus metrus dziļo rīkli, metās tai pakaļ.
— Visiem mērķēt uz priekšējo! … Skaņu … — atskanēja steidzīga komanda.
Visas nodaļas koncentrētais šāviens ķēra nezvēru tieši tai mirklī, kad gandrīz taisni viņa rīkles priekšā pavīdēja Coja augums, kas veikli aizlocījās tumsā. Briesmonis drudžaini nodrebēja, tad nokrita zemē un izstiepās netālu no nodaļas.
Bet ceļš bija parādīts. Viss bars metās uz izeju. Likās,
nekas nevar pretoties šai satriecošajai milzīgo ķermeņu gāzmai.
— Ieslēgt prožektoru! — atskanēja skaļa komanda.
Spilgtas, žilbinošas gaismas kūlis ieurbās tumsā, milzīgo rumpju, staipīgo kaklu, vareno astu jūklī, kas trauk- smīgi brāzās uz priekšu, lielo, zvērojošo, teleskopisko acu zvaigžņājā. Un to, ko, šķiet, nebūtu izdarījusi nekāda gra- nita siena, izdarīja gaisma! It kā dabūjusi nedabiski stipru triecienu, nezvēru lavina ar plaši atplestām rīklēm reizē atmeta atpakaļ galvas ar gari izstieptajiem kakliem, apsviedās apkārt ar izplestām, augšup paceltām, asiem nagiem bruņotām pleznām un, parādījuši astes, lēni peldēja atpakaļ. Apstulboti, apžilbināti, uzreiz zaudējuši spēkus, nezvēri purināja galvas. Daži ar noļukušiem kakliem lēni nolaidās dibenā. Gaismas strāvā virs nezvēru bara riņķoja Coja metaliskais stāvs, meklēdams dzīvnieku, kas bija aiznesis zinātnieku.
Nodaļa bēgošo baru pavadīja ar ultraskaņas staru kūļiem. Te viens, te otrs milzenis pēkšņi sāka neganti svaidīties un pēc mirkļa strauji nogāja dibenā.
— Atradu! Atradu! … — atskanēja Coja gavilējošā balss. — Se tev, riebekli! Še tev! … Še tev! . ..
Lēni peldošās kolonas vidū izcēlās neparasta rosme. Paslējās milzīga aste, cirzdama uz visām pusēm ar satriecošiem zvēlieniem. Pēkšņi no nezvēru tumšās masas atdalījās neliels, zilgani spīdošs metala ķermenis un, šūpodamies no vienas puses uz otru, grima dibenā. Apmezdams loku ap nezvēru baru, kā lode lejup šāvās Coja metāliskais stāvs, gandrīz pie paša dibena uzķēra krītošo ķermeni un tūlīt, kopā ar to uzšāvies augšup, pagriezās un strauji aizjoņoja pie nodaļas.
— Te ir! … — aizelsies izdvesa Cojs, pēkšņi apturēdams skrūvi un ieslēgdams atpakaļgaitu. — Te ir! … — viņš atkārtoja grīļodamies, nokrita uz viena ceļgala un uz abām rokām sniedza Skvorešņam zoologa nekustīgo augumu.
Nodaļa steidzīgi atstāja alu, vīrs pēc vīra. Pa priekšu gāja Skvorešņa, nesdams zoologu. Vecākais leitnants Bogrovs palaida visus sev garām. Marats prožektora gaismas lokā it kā gūstā turēja vairākus nezvērus — milzīgā bara paliekas — kas drūzmējās alās pretējā galā un slēpa galvas no nāvīgās, nepielūdzamās gaismas strāvas.
—- Prožektoru izslēgt! — vecākais leitnants deva komandu.
Viņš palīdzēja Maratam ātri uzcelt plecos prožektoru.
— Marš, pakaļ nodaļai!
Vecākais leitnants pēdējo reizi iemeta skatienu alas tumsā, vecās planētas mūžā nedzirdētas kaujas arēnā. Tad viņš iedarbināja skrūvi un drīz pievienojās spožo, zilgano uguņu virknei, kas ātri devās projām atklātajā okeānā.
VII nodaļa MELI
Ar vārgu roku zoologs mechaniski nobraucīja bārdu un, pārlaidis acis pār mirdzoši spodro slimnīcas telpu, skumji pasmaidīja.
— Jā, dārgais Marat, rau, ari pašam iznāca izmantot visu, ko esmu še iekārtojis. Varu apliecināt, ka visumā nav slikti… var pat sacīt, gluži labi.
Pacēlis galvu, Marats Izklaidīgi pavērās zinātniekā un pēc tam sāka lūkoties kaut kur tālē.
Viņš bija atnācis apciemot zoologu, kas pēc pārdzīvotā satricinājuma vēl nebija atžirdzis, taču saruna ritēja diezgan garlaicīgi un gausi.
Pēc traģiskā notikuma ar zinātnieku Marats pilnīgi pārvērtās. Cik agrāk viņš bija jautrs, žirgts, runīgs, tik tagad noslēdzās sevī, izvairījās satikties ar biedriem, brīvajā laikā kavējās viens savā kajitē, un viņa kajites biedrs Kramers nezināja, kā viņam tuvoties. Bet tai pašā laikā visi redzēja un nojauta, ka Maratu moka kāda neatlaidīga doma, ka viņa galva nodarbināta ar jaunu problēmu, ko viņš sevišķi ņem pie sirds un kas viņu uztrauc tik stipri, kā nav gadījies novērot nekad agrāk, kad viņš bija aizrāvies ar kādu izgudrojumu.