— Es būšu |oli pateicīgs, ja šo darbu jūs atļausiet uzņemties man, — pēkšņi atskanēja dobja balss.
Gorelovs jau sen bija ienācis slimnīcas kajitē, dzirdēja, kā kapteinis izšķīra jautājumu un viņa lēmumu, un tagad stāvēja pie durvju stenderes, lūdzošām acīm raudzīdamies zoologā.
— Es jau vairākkārt esmu izpildījis šādus uzdevumus jūsu uzraudzībā, Arsen Davidovič,— viņš turpināja, smaidīdams tuvodamies zinātnieka gultai. — Mani šis darbs tā aizrāva, man šķiet, Arsen Davidovič, ka arī tagad jūs būsiet apmierināts … Manam galvenā mechaniķa darbam, Nikolaj Borisovič, — viņš vērsās pie kapteiņa, — tas itin nemaz nekaitēs. Jo vairāk tāpēc, ka mēs laikam vairāk stāvēsim uz vietas, nekā kustēsimies.
— Lūdzu, Fjodor Michailovič! — draudzīgi Gorelo- vam uzsmaidīdams, piekrita kapteinis. — Ja tas apmierina Arsenu Davidoviču, tad no manas puses nekādu iebildumu nebūs. Taču lieciet vērā, ka atbildība par dzinēju stāvokli un darbu arī turpmāk gulstas uz jums.
— Lieliski, lieliski! Tas mani pilnīgi apmierina, — skaļi priecājās zoologs. — Fjodors MichaHovičs zina, par ko es visvairāk interesējos, kur meklēt un kā meklēt. Mēs abi jau ne mazums esam pastrādājuši kopā. Viss nokārtots! Pateicos jums, kaptein! Pateicos jums, Fjodor Michailovič!
Ja cienījamais zinātnieks nebūtu tik līksmā garastāvoklī, viņš droši vien būtu ievērojis Gorelova neparasto bālumu, slimīgo, nedabisko smaidu, to, cik bieži tas pārvilka ar roku pār pieri, it kā noslaucītu nespēka sviedrus. Bet entuziasti, nežēlojot paši sevi, bieži vien tā izturas arī pret citiem. Katrā ziņā bija pilnīgi skaidrs, ka zinātnieks gluži aizmirsis gan elektrizaciju, gan masažu, gan dubļu vannas, ko viņš vēl pavisam nesen tik neatlaidīgi ieteica savam bijušajam pacientam. Rezultātā visi palika ļoti apmierināti ar sarunu, kas bija sākusies tik vētraini un beigās visus apmierinājusi.
— Coj mīļais, — kad kapteinis bija izgājis, zinātnieks draudzīgi griezās pie sava ārsta un palīga, — iedod, lūdzu, Fjodoram Michailovičam to sarakstu ar dzīvniekiem, kurus mēs esam paredzējuši sevišķi rūpīgi meklēt dziļumos. Iepriekš izsvītro tos, ko u atraduši. Iepazīs
tini viņu ar visiem mūsu albumiem, zīmējumiem, atlasiem. Sameklē Fjodoram Michailovičam arī pastāvīgu ekskursiju somu ar instrumentiem un palīgierīcēm.
* *
*
Pēc divu stundu ilgas sarunas ar Coju, iznācis no laboratorijas, smagi apkrāvies ar materialiem un piederumiem, Gorelovs aši devās uz savu kajiti. Viņš steidzīgi atslēdza durvis, pēc tam rūpīgi tās aizslēdza un atvieglots nometa visu atnesto uz apaļā galda, kas stāvēja kajites vidū. Kajite bija neliela, iegarena, ar koju un drēbju skapi pie labās sienas un ar mazgājamo trauku, tualetes galdiņu un lielu spoguli pie kreisās sienas. Virs kojas karājās skaists, akvareļa krāsās gleznots portrets — jauna sieviete ar maigu, dai|u seju un lielām, melnām, valdonīgām acīm. Pie sienas pretī durvīm zem liela, apaļa iluminatora, kam tagad no ārpuses bija cieši nolaists priekšā aizlaidnis, stāvēja neliels rakstāmgalds ar piederumiem, tās pašas jaunās sievietes ģīmetni un lielu, vecmodīgu rakstāmmašīnu.
Atbrīvojies no nastas, Gorelovs smagi atlaidās krēslā un, iespiedis galvu plaukstās, ilgi sēdēja ar aizvērtām acīm, paretam sašūpodamies, it kā ciešot mocošas zobu sāpes. Beidzot viņš piecēlās, brītiņu stāvēja, galvu nokāris un ar dūri atspiedies pret galdu, tad nodrebinājās un apņēmīgi ķērās pie tikko atnestām grāmatām, albumiem, atlasiem. Kādas trīs stundas viņš neatraudamies ar tiem cītīgi noņēmās, uzmanīgi iegaumēdams zemūdens faunas un floras pārstāvju mākslinieciskos attēlus, izdarīdams izrakstus, pagatavodams no zīmējumiem kopijas, sastādīdams sarakstus, klasificēdams.
Pēc tam viņš piecēlās, izstaipījās un ķērās pie ekskursiju somas. Viņš vērīgi pārskatīja visas somas ārējās un iekšējās kabatas ar instrumentiem un piederumiem, atbrīvoja vienu no iekšējām kabatām, pārlikdams tās saturu otrā. Tad devās pie rakstāmgalda, bet pusceļā apstājās, atskatījās un piegāja pie durvīm. Pamēģināja, vai tās labi noslēgtas, paklausījās un, redzams, apmierināts ar klusumu gaitenī, atgriezās pie rakstāmgalda un ķērās pie rakstāmmašīnas. Ilgi darbodamies, viņš to izjauca un nonāca līdz plāksnes centram zem burtu sviriņu loka. Tur atradās neliela, mašīnas iezilganajā krāsā nokrāsota metālā kastīte. Gorelovs atskrūvēja to no plāksnes, atlika sānis, atkal samontēja mašīnu un pamēģināja, kā tā strādā. Viss atradās savā vielā, mechanisms darbojās kārtīgi kā vienmēr, — prāvās detaļas trūkums nemaz nebija jūtams. Gorelovs paņēma metala kastīti un, domīgi pasvārstījis to rokās, nomurmināja:
— Spiediens ellišķīgs. Vai izturēs? Nav vis tā kā Sar- gasu jūrā, tuvu ūdens virsai…
No šīm paša balss skaņām viņš nodrebēja, izbijies pavērās apkārt, tad atgriezās pie ekskursiju somas, ielika kastīti tukšajā iekškabatā, uzlika virsū dažus sīkus instrumentus un kabatu rūpīgi aizpogāja. Somu aizslēdzis, Gorelovs to pabāza zem kojas un aizgāja uz ēdamistabu brokastis.
Pēc pusstundas atgriezies savā kajitē, viņš pārģērbās darba tērpā, izvilka līdz galam vienu no rakstāmgalda atvilktnēm un atlieca atpakaļ tās dibensienu. Aiz tās atvērās šaura, slepena kastīte. Izņēmis no turienes dažus dīvainas formas sīkumus un smalku vadu kamoliņu, viņš visu to sabāza ekskursiju somas kabatās.
Ar plecos uzmestu maisu Gorelovs iegāja vadības centralajā posteni un, pie sardzes priekšnieka leitnanta Kravcova noformējis caurlaidi, devās uz slimnīcas kajiti.
— Dod savu svētību, valdniek, — viņš smiedamies nodūca zemā diakona basā, tuvodamies zoologa gultai. — Atnācu pie jums pēc laba ceļa novēlējuma, Arsen Davidovič. Kā saka, jūsu mazuļa pirmais patstāvīgais iz- lidojums!
Priecīgi iesmiedamies, zoologs pagriezās pret viņu:
— Dodu savu svētību! Dodu savu svētību! Vēlu labu veiksmi! Vai Cojs jums visu nodeva? — Viņš pastiepa Go- relovam roku. lai atsveicinātos.
Tikai tagad Gorelovs pamanīja attālāk sēdošo kapteini un viņam palocījās:
— Atvainojiet, Nikolaj Borisovič! Es jūs neredzēju!
Kapteinis laipni pasmaidīja.
—' Nekas, nekas, Fjodor Michailovič! Pievienojos Ar- sena Davidoviča novēlējumiem.
— Ejiet, ejiet, Fjodor Mjchailovič! — satraukts ierunājās zoologs. — Ek, apskaužu jūs! Nu, nekas! Drīz ilgāku laiku strādāsim kopā dziļūdeņu stacijā.
Kapteinis nodrebēja un pacēla acis. Viņš cieši pavērās zoologā un Gorelovā, tad nolaida plakstus,-aši noglauz- dams savu zeltaino bārdiņu.
Vēlreiz atvadījies un saņēmis no zoologa vēl daudz norādījumu, Gorelovs atstāja slimnīcas kajiti, pavirši pievēris aiz sevis durvis un, it kā iegrimis domās, sastinga uz vietas. \
Viņš dzirdēja klusinātus, taču diezgan skaidri sadzirdamus vārdus:
— Arsen Davidovič, ceru, ka jūs nevienam neesat sacījis, kur zemūdene turpmāk apstāsies uz ilgāku laiku?
īsais klusuma brīdis liecināja, ka šis jautājums zoologu pārsteidzis negaidot. Gorelovam sirds sastinga.
— Ko jūs, ko jūs, kaptein, — beidzot viņš izdzirda zoologu steidzīgi murminām. — Kāpēc es to sacīšu! Es taču zinu . . . Jūs taču mani brīdinājāt. . .