Gorelovs atviegloti nopūtās un sausi pasmaidīja. Kapteinis klusēja. Tad atskanēja viņa mierīgā balss:
— Nu labi! Arī uz priekšu +o neaizmirstiet.
Gorelovs atgāja no durvīm un ar to pašu sauso smaidu
stingriem, noteiktiem soļiem ātri devās uz izejkameru.
— Vai kāds no komandas pašreiz atrodas ārpus kuģa? — viņš vaicāja Matvejevam, kas ar pārsietu roku tomēr ātri un veikli palīdzēja viņam ietērpties skafandrā.
— Tieši tā, biedri kara inženieri Selavins un kopā ar viņu Marats un Pavļiks.
— Vai sen jau aizgājuši?
— Kādu pusstundu, ne vairāk.
— Kurp viņi devās?
— Noteikti nezinu, biedri kara inženier… Kaut kur uz dienvidiem.
— Ahā! Nu labi. Pateicos.
Atstājis zemūdeni, Gorelovs iedarbināja skrūvi ar piecu desmitdaļu ātrumu un uzņēma kursu tieši uz ziemeļiem. Aizpeldējis savus divdesmit kilometrus no zemūdenes, viņš kādu laiku cītīgi medīja okeana dibenā un da-
žādā augstumā virs tā. Viņš ķēra visu, kas likās nepazīstams, un piepildīja somu ar zivīm, jūras vēžiem, holotu;- rijām, hidropolipiem, dziļūdeņu vēžiem, moluskiem. Pēc stundas viņš acīm redzot nolēma, ka diezgan padarījis. Cieši aizvēris somu, Gorelovs pa radio sazinājās ar zemūdeni, ar leitnanta palīdzību nosacīja savu atrašanās vietu un paziņoja viņam, ka nodomājis vēl kādu stundu pastrādāt, pēc tam atkal sazināšoties ar zemūdeni un atgriezīšoties mājās.
Novirzījies no zemūdenes, Gorelovs uzvilka rokās elektriskos cimdus, pārbaudīja ultraskaņas pistoli un, • iedarbinājis skrūvi ar desmit desmitdaļu ātrumu, aizjoņoja uz austrumiem, paceldamies aizvien augstāk un augstāk. Viņam priekšā no dienvidiem un ziemeļiem stiepās lielā zemūdens kalnu grēda. Kaut kur še, augsti paceldamās pār līdzeno kalna muguru, atradās Šelavina atklātā virsotne. Gorelovs to meklēja ilgi un veltīgi. Beidzot atrada un, ielaidis gaisa maisā skābekli, pacēlās virsotnē. Spriežot pēc dziļummēra, no tās līdz okeana virsmai bija pavisam tūkstoš un simt metru.
Gorelovs pamanīja virsotnē atsevišķi stāvošu klinti ar plašai nišai līdzīgu iedobumu. Iedarbinājis gaisa maisa iekšējo mechanismu, viņš iedzina skābekli atpakaļ patronā un apsēdās uz neliela klintsbluķa. ~Kad viņa saceltais dūņu mākulis izklīda un apkārtējais ūdens ieguva savu parasto skaidrumu un dzidrumu, Gorelovs nomauca elektriskos cimdus, sameklēja somā no rakstāmmašīnas izņemto metala kastīti un, izraudzījies uz klintsbluķa līdzenu vietu, nolika kastīti sev līdzās. Tad pielāgoja tai garas, tievas detaļas, un kastīte ieguva dīvaina jūras eža izskatu — uz visām pusēm no tās stiepās neparastas formas adatas. Starp šīm adatām viņš izvilka tievu vadu un vienu tā galu aptina ap kreisās rokas pogu, pie kuras parasti piesprādzē cimdu. Pēc tam Gorelovs nospieda pogu uz kastītes virsējā vāka. Daļa kastītes priekšējās sienas atsprāga vaļā, nogūlās horizontāli, un uz tās atklājās rakstāmmašīnas klaviatūra miniatūrā. Sienas augšējā daļā iedegās garš, šaurs lodziņš. Aiz lodziņa bija redzama izstiepta papīra lenta.
Ar milzīgajiem metala pirkstiem Gorelovs sāka lēnām sist pa sīkajiem klaviatūras taustiņiem.
Ūdens un gaisa okeānu bezgalīgajos plašumos aizklīda nesaprotami signāli:
«ECIT . .. ECIT .. Klausies, ECIT … Runā INA 2 . … Runā INA 2 … ECIT . .. ECIT …»
VIII nodala profesora Lordkipanidzes ciešanas
Jau ceturto dienu ekspedicija strādāja jaunajā dziļūdeņu stacijā.
Likās, divdesmit četru stundu diena Šelavinam ir par īsu. Bez parastajiem darbiem, pētot okeana dibena tuvumā ūdens fiziskās un ķīmiskās īpašības, temperaturu, sāļumu, blīvumu, ķīmisko un gāzu sastāvu, viņš nodarbojās ar problēmu, kuru bija sācis risināt jau Sargasu jūrā. bet nebija paguvis to nobeigt, kā viņš izteicās, viņa darbu rajona «nekrietnās» bombardēšanas dēļ. Šis uzdevums bija — izpētīt okeana dibena gruntsūdeņus, to iespiešanās dziļumu, to izcelšanos, īpašības un sastāvu. Sis darbs prasīja daudz pūļu un laika, bija jāuzstāda sarežģītas urbjamās mašīnas un dziļi sūkņi, kuri strādāja caurspīdīgos un 'reizē necaurlaidīgos apvalkos, kas pasargāja mašīnas no okeana milzīgo ūdens slāņu spiediena.
Ciešā saistībā ar šo bija vēl otra problēma, pie kuras arī tagad ķērās Šelavins. Viņš pētīja elektriskās strāvas, kuras rodas jūras dibena slāņos un kuras pirmoreiz atklājuši padomju ģeologi Arktikā.
Šelavins tiešām strādāja aizelsdamies. Nepietika pat ar rosīgā Skvorešņas un jau pilnīgi^atspirgušā Matvejeva palīdzību Kapteinis viņam piekomandēja vēl divus cilvēkus no komandas, un tomēr okeanografs strādāja, aizmirsdams atpūtu un ēšanu.
Tikko pabrokastojis, Šelavins jau steidzināja savus palīgus, uztraucās par mazāko aizkavēšanos un nomierinājās tikai tad, kad atradās ārpus kuģa, pie savām mīļajām mašīnām un ierīcēm. Pusdienās viņu no zemūdenes vajadzēja neatlaidīgi aicināt vairākas reizes, pie kam ik reizi viņš saniknots purpināja par «darba jaukšanu» un «neciešamu izturēšanos pret ārkārtīgi svarīgām zinātniskām problēmām».
Ari zoologam bija ieplānoti daudzi darbi, kas veicami šajā dziļūdeņu stacijā Līdzās parastajiem, jaunu, vēl nepazīstamu materialu meklējumiem zoologs domāja šeit galvenokārt pētit dziļūdeņu un okeana dibena organismu dzīvi un darbību. Bija paredzēts ilgāku laiku novērot viņu izturēšanos, medību paņēmienus, barības iegūšanas veidus un avotus, fosforiscējošo orgānu nozīmi un funkcijas. Tas viss sen saistīja zinātnieka uzmanību, un jau ilgi pirms šīs pieturas viņš sapņoja par šiem darbiem un tiem gatavojās.
Tomēr tagad, kad varēja sagaidīt, ka zoologa parastā enerģija te izpaudīsies sevišķi aktivi, visus pārsteidza apatija, kas viņu pēkšņi bija pārņēmusi. Katru reizi viņš gluži kā negribot gatavojās iziet no zemūdenes un, beidzot to atstājis, stundām ilgi nekustīgi nosēdēja pie pirmā vēža vientuļnieka vai holoturijas.
Kas gan bija noticis? Šķiet, viss ritēja tik jauki un sekmīgi. Nogalināto nezvēru pētīšana deva lieliskus rezultātus. Acīm redzot šie bija pēdējie dzīvnieki no tām sugām, kuras kādreiz pirms miljoniem gadu valdījušas pār visu seno okeana dzīvi. Krīta laikmeta relikti! Mainījās apkārtējā-dzīve, mainījās daba, klimats, augi un dzīvnieki. Jauni, dzīves spējīgāki, attīstītāki un jauniem dzīves apstākļiem piemērotāki organismi nobīdīja pie malas milzīgās zvīņu ķirzakas, iepriekšējo laikmetu valdones, un tās pakāpeniski atdeva savas pozicijas. Zinātnei likās, ka šie dzīvnieki pilnīgi nozuduši no mūsu planētas, atstādami atmiņai par sevi tikai dīvainus skeletus, kuri tagad visā savā varenībā pārsteidz cilvēku iztēli vienigi paleontoloģijas muzejos. IJn, lūk, izrādās, ka neliels šo nezvēru atzarojums, izspiests no okeana virsas, nolaidies aizvien zemāk un zemāk neapdraudētajos okeana dziļumos, pamazām piemērojoties jaunajiem dzīves apstākļiem, izstrādājis spējas izturēt milzīgu spiedienu, elpot tikai ūdenī, redzēt tumsā, spīdēt ar savu gļotu gaismu .., Cik neparasts, aizraujošs atklājums! Tas vien var pasaules zinātnes vēsturē padarīt nemirstīgu tā cilvēka vārdu, kas šo atklājumu izdarījis. Un viņa Lammclibranchiata cep- hala! Vai šis molusks, kas ieies zinātnē ar viņa, padomju profesora Lordkipanidzes, vārdu, — vai tas nenozīmē revolūciju mīkstmiešu nodalījumā? Bet zelts moluskos? Vai šo atklājumu vien par maz, lai uz ilgu laiku sirdi pildītu prieks par sevi, par zinātni, prieks par lielo Dzimteni, par vareno valsti, kas devusi savam zinātniekam pasaulē vienīgo izdevību nokļūt līdz šim nepieejamos okeana dziļumos un sākt īstu, patiesu to pētīšanu.