Bet kas tad noticis? Kāpēc tas' viss uzreiz zaudējis savu spožumu, pievilcību, savu burvību?
Zoologs izdarīja strauju protesta žestu .. . Nē, nē! Atkal šīs idiotiskās domas! Tas taču galu galā ir muļķīgi! Nu kas tur . . .
Viņš īgni skafandrā paraustīja plecus.
Nu labi! Viņš neiebilst. To nevajadzēja darīt. Izpļāpājies, vecais muļķis! Jā, jā, muļķis. Nelga! Trīskārt nelga!
Sai brīdī viņš sevi ienīda.
Ar kājas spērienu viņš aizmeta prom holoturiju, kura mierīgi rija dūņas un kuru viņš novēroja.
— Nu labi, — viņš centās sevi nomierināt. — Lai arī tā. Izpļāpājos. Tas ir fakts — tur neko nevar darīt! Bet kas tur galu galā par nelaimi? Jāspriež aukstasinīgi. Kāda tam galu galā nozīme? Viņš taču to nestāstīja pirmajam pretimnācējam . .. Tas pat nav vienkāršs zemūdenes ko- mfndas loceklis. Tas taču ir galvenais mechaniķis! Galvenais mechaniķis uz kaujas kuģa, kas pēc savas jaudas un nozīmes ir vienīgais pasaulē. Tas vis nav nekāds nieks — galvenais mechaniķis, un vēl uz tāda kuģa! Atbildīgs cilvēks! Jādomā, daudzkārt pārbaudīts. Savaldīgs cilvēks, pat mazliet drūms, noslēdzies, nekādas pļāpības pazīmes. Viņa dēļ jau nu gan nav jāuztraucas . . .
Zoologs iedomājās Gorelovu, viņa garo, kaulaino, sa- kumpušo augumu, viņa iegareno, kailo galvaskausu ar lielām, atkarenām, sikspārņa spārniem līdzīgām ausīm, viņa garās rokas, kas kā gorillam sniedzās līdz ceļgaliem, un atkal uzliesmoja vecā, apslāpētā antipatija pret šo cilvēku. Tomēr taisnības sajūta, pastāvīgais godīgums pret sevi un citiem — zinātnieka dvēseles organiskās īpašības — uzvarēja antipatiju.
Kāda nozīme še Gorelovam? Vainu visvieglāk uzvelt citam. Nav jāmeklē atvieglinājums savai vainai, uzveļot to otram. Jo vairāk tādēļ, ka cilvēks, kam viņš to izstāstījis, nenodarīs nekādu nelaimi. Gorelovs taču neizpaudīs, neizpļāpās, viņš nav no tādiem.
Bet kas tad noticis? Kāpēc šī neapmierinātība ar sevi? Tik mocoša, tik pazemojoša …
Meli! Lūk, kur slēpās visa nelaime!
Jā, viņš bija samelojis. Viņš nekad nemeloja. Meli aizvien bija pretīgi viņa būtībai. Tie bija viņam organiski pretīgi, vienmēr likušies kā kaut kas sevišķi pazemojošs, netīrs, gļēvs. Un tomēr viņš bija samelojis! Turklāt kam? Savam kapteinim!
. .. Mīļais Nikolajs Borisovičs! Viņš nes tik lielu atbildību. Par neizsakāmi vērtīgo kuģi, par to cilvēku drošību, kurus dzimtene viņam uzticējusi. Un viņu apmānījis cilvēks, kam viņš uzticējies vairāk kā jebkuram citam . . . Nav svarīgi, ka šiem meliem nebūs nekādu seku. Svarīgi tas, ka samelots. Kā lai tagad raugās kapteinim acīs? Kā lai atgriež pagājušo? Neiespējami. Visu izstāstīt? Vaļsirdīgi atzīties? Nieki! Kam tas vajadzīgs? Kam no tā būs kāds labums? Meli kā bijuši, tā arī paliks meli.
Stundas ritēja. Zummera dūcošā skaņa kā uzbāzīga kamenes zuzoņa ilgi nespēja atraut zinātnieku no viņa smagajām domām. Ar pūlēm viņš atjēdzās un saprata, ka -viņu izsauc zemūdene.
— Arsen Davidovič! — atskanēja sardzes leitnanta Kravcova balss. — Kā tad jūs tā? Visi jau ēdamzālē. Pat Ivans Stepanovičs atgriezies .. . Bet jūsu kā nav, tā nav! Ko tad jūs šodien tā aizkavējāties? Steidzieties šurp, Arsen Davidovič! Ar pilnu desmit desmitdaļu ātrumu!
Ēzdams pusdienas, sēžot pie viena galda ar kapteini, zoologs jutās kā uz inkvizīcijas sārta un vairāk klusēja, nepaceldams acis no šķīvja. Patiesībā kapteinis viņu maz traucēja ar sarunām un jautājumiem, tikai paretam un pavirši uzmezdams viņam zilo, starojošo acu skatienu, kurā skaidri bija lasāma nožēla un nemiers.
Toties pēc pusdienām . .. Varēja domāt, ka Cojs cieši apņēmies zoologu galīgi izvest no pacietības! Viņš ņeat- laidīgi iztaujāja Arsenu Davidoviču par tā labsajūtu^ par ēstgribu, tad jūsmīgi sāka stāstīt par savu darbu ar i moluskiem. Viņa domas par molusku kā dabisko zeltradi pēc preciziem, rūpīgiem pētījumiem aizvien vairāk apstiprinoties. Sis mīkstmiesis neapšaubāmi iegūstot no jūras ūdens
tur izšķīdušo zeltu un neparasti intensivi koncentrējot to savās asinis. Cojam pat šķita, ka viņš nācis uz pēdām organam, ar kura palīdzību moluska audos norisinoties šis process. Tie esot kādi dziedzeri, kas izvietoti gar mantijas malām un izstrādājot pagaidām nezināma sastāva sulu.
Cojs apgalvoja, ka šim atklājumam, ja tas pilnībā apstiprināšoties, varot būt milzīga praktiska nozīme. Tādā gadījumā patiesi varēšot sākt interesēties par Marata ierosināto projektu — aklimatizēt un audzēt šos moluskus padomju jūru iekšējos ūdeņos, kā to patlaban darot japaņi ar pērlenēm.
Tā tiešām būšot padomju zelta fabrika. Ko par to domājot profesors?
Zoologam vajadzēja piespiesties, lai uzmanīgi klausītos Cojā. izteiktu savu prieku, dotu norādījumus tālākam darbam, taču viņš no sirds priecājās, kad laboratorijā ienāca Gorelovs un aicināja kopā doties vākt materiālus ārpus zemūdenes. Šodien līdz pusdienai viņš, Gorelovs, bijis aizņemts pats savā darbā gāzu sajaukšanas kamerā, bet tagad esot brīvs un gribētu parādīt zinātniekam ļoti interesantas, nepazīstamas šķirnes dziļūdeņu jūras liliju saaudzēs. Viņa rīcībā tagad esot apmēram trīs stundas un, ja profesors vēloties viņam pievienoties, tad jā- pasteidzoties.
Bija redzams, ka Gorelovs tiešām steidzas. Runājot viņš bieži pavērās pulkstenī, noraizējies atgādināja, ka šīs saaudzēs atrodoties loti tālu un paiešot krietns laiks, kamēr līda turienei aizkulšoties.
Zoologs tūlīt piekrita un aicināja Gorelovu labi ātri noformēt caurlaidi.
— Ak nē, Arsen Davidovič, — it kā samulsis, pārlaizdams roku pār skūto galvvirsu. atbildēja Gorelovs, — lūdzu, uzņemieties to jūs pats. Man vēl šis tas darāms kajitē. Bet es ātri tikšu galā un gaidīšu jūs izejkamerā. Labi? Tikai, lūdzu, neaizkavējieties.
Viņš atkal paskatījās pulkstenī un, pietrūcies kājās, izsteidzās no laboratorijas.
— Pasteidzieties, Arsen Davidovič! Laiks negaida! — viņš iedams izmeta un nozuda aiz durvīm.
Pa gaiteni Gorelovs aizgāja parastajiem, nesteidzīgajiem, lielajiem soļiem, ritmiski čīkstinādams zābakus, bet, nonācis savā kajitē aiz slēgtām durvīm, negaidot sāka drudžaini rīkoties. Izvilka vairākas rakstāmgalda atvilktnes, izrāva no turienes naudu, kaut kādus dokumentus, Vēstules un visu to steidzīgi sabāza kabatās. Pēc tam atvilktnes iebīdija atpakaļ, izslējās taisni un it kā pēdējo reizi pārlaida skatienu kajitei. Acis uz mirkli pakavējās pie jaunās sievietes ģīmetnes, kas karājās pie sienas virs kojas. Gorelovs nodrebēja, paspēra soli uz kojas pusi, tad aizgriezās un paķēra no rakstāmgalda tās pašas sievietes fotogrāfiju un rūpīgi noglabāja to svārka sānkabatā. Vairs neatskatīdamies, viņš izgāja no kajites, aizslēdza durvis un steidzīgi devās lejā, uz izejkameru.
Zoologa tur vel nebija. Gorelovs paskatījās pulkstenī un nervozi pžraustija plecus.
- Kāds skābeklis skafandrā? — viņš strauji jautāja Matvejevam.
— Saspiestais, biedri kara inženier.
— Pārlādēt! — Gorelovs pavēlēja. — Šķidro skābekli!
Klausos, biedri kara inženier! Pēc notikušā nobrukuma daudzi prasa pārlādēt, saprotoši piebilda Mat- vejevs.
Nav brīnums, — viņa minējumu apstiprināja Gorelovs. Bet akumulatori? Pilns komplekts?
Tieši tā!
- Parādiet! Kas ir termosos?
— Karsts kakao.
— Parādiet! Piepildiet līdz augšai!