Gorelovs jau bija gandrīz pilnā ietērpā, vēl tikai vajadzēja uzlikt un piestiprināt ķiveri, kad kamerā, kā pēdējās dienās parasts, iegrimis domās, gandrīz vienaldzīgs ienāca zoologs un pasniedza Matvejevam caurlaidi sev un Gorelovam. Gorelovs, redzams, tikko atturēdamies no asākiem vārdiem, viņam uzbruka:
— Nu patiesi, Arsen Davidovič! Vai tā nu var tūļāties! Mums tikko pietiks laika, lai apskatītos un atgrieztos atpakaļ. Man katrā ziņā jāatgriežas laikā uz zemūdenes.
Tikko nonācis līdz nolaižamās platformas malai, Gorelovs skaudrā, pavēlošā balsī nokomandēja:
— Desmit desmitdaļas ātruma! Žiglāk! Sekojiet man!
* *
*
Tikko viņi bija atstājuši zemūdeni, platforma pacēlās, un zemūdene, strauji palielinādama ātrumu, aizpeldēja uz dienvidiem. Kad pēc brītiņa Gorelovs atskatījās, zemūdene jau izzuda no redzes loka. Tomēr tas viņu ne mazākā mērā neuztrauca. »
Vēl pirms šīs dziļūdeņu piestātnes kapteinis bija brīdinājis komandu, sevišķi zinātniskos darbiniekus, ka zemūdenei pastāvīgas apmetnes še nebūs, bet tā atradīsies pastāvīgā kustībā. Atgriežoties uz zemūdeni, visiem, kas atradās ārpusē, vajadzēja iepriekš sazināties ar vadības centrālo posteni un pēc radio bākas noteikt atpakaļceļu. Pēc notikumiem Sargasu jūrā visi šo piesardzības soli saprata. Zināja ari to, ka šās kreisēšanas laikā ap zinātnisko darbu rajonu pastiprināti un nepārtraukti riņķo infrasarkanie izlūki: viens okeana virspusē, otrs — dažādos dziļumos zemūdenei pa priekšu.
Izstiepušies gandrīz horizontāli, Gorelovs un zoologs klusēdami traucās pretējā virzienā no zemūdenes, dziļumu melnajā tumsā, panākot un aizsteidzoties priekšā okeana iemītnieku daudzkrāsainām uguntiņām un mirdzošiem miglājiem: Gorelovs pa priekšu, zoologs — dažus metrus aiz viņa. Tā viņi traucās kādu stundu, nepārmainīdami neviena vārda, taisni uz ziemeļiem. Gorelovs reizēm pavērās pulkstenī, satraukti atskatīdamies, ielūkojās tālē, it kā cenzdamies ar skatieniem izlauzties cauri mēļajam aizsegam, kas laternas zilganajā gaismā klājās viņu priekšā. Iegrimis savās nomācošajās domās, zoologs sekoja Gorelovam, nepievērsdams uzmanību ceļam, laikam, itin nekam, kas bija visapkārt. Tikai reiz viņš pacēla galvu, paraudzījās apkārt, gribēja kaut ko pavaicāt savam ceļabiedram, bet acīm redzot tūlīt šo nodomu atmeta un atkal nolaida galvu, iegrimdams smagajās domās vai pilnīgā vienaldzībā.
IX n o d a ļ a magneta torpēdu uzbrukums
Gorelovs pēkšņi satrūkās. Tālumā, tieši viņa priekšā, laternas platajā gaismas strēlē, it kā no tumsas izšāvies, parādījās gara, gluda, gandrīz cilindriskas formas ķermeņa siluets, kas strauji lidoja pretī. Nākamajā acumirklī
parādījās ķermeņa paka|daļa ar metāliski vizošu apli, kas griezās trakā ātrumā, ar vertikālām un horizontālām stūrēm un diviem horizontāliem stabilizatoriem — labā un kreisā pusē. No ķermeņa vidus uz visām četrām pusēm stiepās stingri savilkti, spīdoši metala pavedieni.
Zoologa laterna šai mirklī apgaismoja tuvāko apkārtni: visur — augšā un lejā, pa labi un pa kreisi — stiepās milzīgs metala tīkls ar trīs metri lielām acīm, un šo acu mezglos turējās tikpat dīvaini cilindriski ķermeņi, kas atgādināja zivis. Tīkls ātri traucās pretī cilvēkiem kā siena, kuras malas izzuda tumsā.
— Lejup! — izmisīgi iekliedzās Gorelovs. — Ašāk uz dibenu!
Pilnā gaitā strauji pagriezuši stūres, viņi metās ar galvu uz leju un, nepaguvuši atjēgties, gandrīz līdz jostas vietai iegrima biezā mīkstu dūņu slānī. Gorelovs tūlīt viegli vien no tām izrāpās. Viņam līdzās dūņās ķepurojās zoologs. Piecu sešu metru augstumā ar negantu troksni, kas pārgāja rēkoņā, ātri tuvojās tīkls ar virknē izstieptiem cilindriskiem ķermeņiem, ko spilgti apgaismoja Gorelova un zoologa laternas. Kad tie brāzās jau tieši pāri dibenam pieplakušajiem cilvēkiem, tuvākie ķermeņi šai virknē piepeši sašūpojās savos valgos. To apaļīgās galvas tuvojoties strauji slīga aizvien zemāk, it kā kaut kas vilktu uz dibenu, un četras lielas, apaļas, zilināta tērauda krāsas acis katrā no šīm galvām traucās uz cilvēkiem, it kā tos cieši aplūkodamas. Viens vai divi no šiem briesmoņiem negaidot brāzās ar galvām uz leju, gandrīz vertikāli saslējuši augšup savas rotējošās astes, taču tūlīt pat, citu līdzi rautas, izlīdzinājās un aizšāvās prom kopā ar visu tīklu.
— Kas tas? Ko tas nozīmē? — pārbijies čukstēja zoologs un tūlīt skaļi iekliedzās: — Tās taču ir torpēdas! Fjodor Michailovič, torpēdas! …
— Klusāk! — draudoši nošņāca Gorelovs. — Ko jūs rēcat kā ārprātīgs? Varbūt tām ir skaņu detonatori, un tās samals mūs putekļos.
Zoologs sēdēja, ar šausmās ieplestām acīm pavadīdams tumsā nozūdošo tīklu Beidzot viņš atkal ierunājās, klusinājis balsi gandrīz līdz čukstam:
— Bet tās bražas uz dienvidiem, Fjodor Michailovič. Zemūdene var uzdurties tīklam.
Gorelovs iesmējās aprautiem, rejošiem smiekliem.
— Nu, kas jums nāk prātā, Arsen Davidovič! Ultraskaņas prožektori paziņos zemūdenei par tīklu jau divdesmit kilometru pirms satikšanās ar to. Un infrasarkanie izlūki? Nieki, Arsen Davidovič! Steigsimies labāk uz mūsu saaudzēm .. .
Zoologam kaut kas nepatika Gorelova smieklos, viņa nervozi nobērtajos vārdos. Atkal uzliesmoja vecā antipa- tija, slepenā, neskaidrā neuzticība. Zoologs gribēja atbildēt, iebilst, taču klusēja. Viņš stāvēja, raudzīdamies tālē; tumsā, uz to pusi, kur vajadzēja atrasties zemūdenei, uz kurieni tagad, varbūt tai tieši pretī, nesot postu un nāvi, traucās draudošā siena . . .
— Labi, — beidzot piespiedies sacīja zoologs, pavērs- damies pret Gorelovu. — Peldēsim uz saaudzēm .. .
Neatbildējis Gorelovs steidzīgi iedarbināja skrūvi, pacēlās dažus metrus augstāk un uzņēma agrāko kursu. Netālu aiz viņa peldēja zoologs. Tagad viņš vairs nenovērsa ne acis, ne laternas gaismu no Gorelova stāva, kas traucās pa priekšu. Pēc brītiņa zoologs uzmanīgi uzlika roku uz patronsomas un to atvēra. Mirkli šaubījies, viņš sataustīja vienu no pogām, nospieda to, noņēma no pozici- jas un atbīdīja parastā vietā: Gorelova telefons tika izslēgts. Tad zoologs nospieda otru pogu un pārbīdīja to uz poziciju. Tūlīt atskanēja pazīstamā, mierīgā balss:
— Klausos, Lord. Runā vecākais leitnants Bogrovs.
— No zieme|iem uz dienvidiem, — sekodams Gorelo- vam, pusbalsī sacīja zoologs, — traucas milzīgs, vertikats tīkls, pilns ar torpēdām. Mēs no tā izvairījāmies, nomez^ damies pie dibena. Baidos, ka tas neuzduras jums.
— Ko? — satraukts pārjautāja vecākais leitnants. — Jūs sakāt — torpēdas? Kādā attālumā jūs tās sastapāt?
— Nezinu … - - zoologs sāka stostīties. — Iznāca tā, ka to neievēroju. Tomēr domāju, kādus sešdesmit vai septiņdesmit kilometrus no tās vietas, kur jūs mūs izlaidāt.
— Aha! Labi. Pastiprināsim novērošanu. Paldies jums! Uz zemūdeni bez rīkojuma neatgriezieties. Aizpeldiet tālāk. Esiet uzmanīgi!
Izslēdzis zoologa telefonu, vecākais leitnants nekavējoties izsauca kapteini Pec tam viņš savienojās ar Sela- vinu un Skvorešņu, kas atradās darbā ārpus zemūdenes, un arī viņiem ieteica pirms izsaukuma neatgriezties un nekavējoties ar desmit desmitdaļu ātrumu doties tālāk uz rietumiem, turoties tuvāk dibenam.
Pirms dažām minūtēm «Pionieris» bija pārmainījis kursu un tagad gāja pa to pašu ceļu atpakaļ no dienvidiem uz ziemeļiem.
Nenovērsdams acis no ekrana, vecākais leitnants samazināja kuģa ātrumu līdz četrām desmitdaļām un novirzīja tā kursu par dažiem rumbiem uz austrumiem.