Ienāca kapteinis. Vecākais leitnants viņam raportēja par zoologa ziņojumu un paša spertajiem soļiem.
Pirmo mirkļa pārsteigumu kapteiņa sejā strauji nomainīja skarbs smaids. Nepaceldams pusnolaistos plakstus kā vienmēr, kapteinis sacīja:
— Labi, Aleksandr Leonidovič! Visus jūsu spertos soļus un rikojumus atzīstu par pareiziem Komandu uzņemos pats. Palieciet pie vadības pults un novērojiet kuģa pakaļgala ekrana pusloku Priekšgalu atstāju sev.
— Klausos, biedri komandieri
— Dodiet trauksmes signālu.
— Tieši tā, — trauksmes signālu!
Visas kuģa telpas aplidoja skaļa, trauksmaina zvana šķindoņa, gaitenī bija dzirdama daudzu soļu apslāpētā dipoņa un švīkoņa, pēc tam uzreiz iestājās kapa klusums.
Nenolaizdams acis no ekrana, plaši iepletis kājas un salicis rokas aiz muguras, kapteinis klusēdams nekustīgi stāvēja spilgti apgaismotā posteņa vidū.
— Medības turpinās? — klusu, it kā vērsdamies pie1 neredzama sarunu biedra, viņš sacīja pēc īsa klusuma briža. — Labi! Bet tagad, draudziņi, jums par to nāksies dārgi samaksāt.
Vecākais leitnants kā nedzīvs tēls sēdēja pie vadības pults, uzlicis pirkstus uz apakšējās klaviatūras.
— Kreisā borta izlūku — uz priekšu! — atskanēja kapteiņa komanda — Virzīt to pa priekšgala pusloku zemūdenes apvārsni Distance — piecdesmit kilometru. Krei- sēt no vesta uz ostu un atpakaļ.
Vecākā leitnanta pirksti ātri pārskrēja pār vadibas pults taustiņiem un pogām un sastinga, gaidot jaunu komandu.
Kabinē iestājās sasprindzināts klusums.
Pēc dažām minūtēm ekrana priekšējā puslokā, to pamazām piepildot, strauji parādījās neskaidrs, izplūdis tīkls ar lielām, tumšām punktīm acu mezglos. Ar katru sekundi tīkls aizvien asāk iezimējās uz ekrana, tumšās punktis izauga par ieapalām, trulām galvām, aiz tām parādījās ņirboši dzinējskrūvju apji, kas griezās trakā ātrumā. Ekrana priekšdaļā torpēdu tīkls bija saredzams precizi un skaidri, jo atradās gandrīz jau pie paša izlūka. Bet abos pusloka spārnos, tiklīdz izlūks pagriezās pa labi vai pa kreisi, tīkla kontūras ātri satumsa un izdzisa.
— Skaidrs, — mierīgi sacīja kapteinis. — Pat interesanti. Tīkls virzās kā vienmērīga siena, aptverdams milzīgu platību. Tā ātrums piecdesmit līdz sešdesmit kilometru stundā. — Kapteinis negaidot iesmējās. — Šķiet, ka mūsu dēļ viņi grib pārķemmēt visu okeānu!… Lieliski! … Un deva pavēli vecākajam leitnantam: — Virzīt Jzlūku uz zemūdeni. Lai iet tīklam pa priekšu, simt metru attālumā no tā.
— Tieši tā: virzīt izlūku uz zemūdeni tīklam pa priekšu simt metru attālumā no tā.
— Tā turēties!
— Klausos: tā turēties!
Tīkla siluets ar tā baismo ēsmu — noteikts un skaidrs ekrana vidū, aizvien neskaidrāks un tumšāks sānos, ek- ' rana apakšdaļā un jumolā, — tagad turējās zemūdenei priekšā nemainīgā stāvoklī. Izlūks pārraidīja uz ekrana tīkla attēlu no viena un tā paša attāluma, un tāpēc likās, ka gan tīkls, gan zemūdene stāv nekustīgi vai kustas ar vienādu ātrumu vienā virzienā.
— Kāds attālums līdz tīklam? — pēc kāda brītiņa jautāja kapteinis.
— Četrdesmit kilometru.
— «Pionieris» tuvojas ar sešdesmit kilometru lielu ātrumu, tīkls — gandrīz ar tādu pašu, — klusu, it kā sevī apsvēra kapteinis. — Pēc dažām minūtēm stāvoklis uz ekrana mainīsies. Gatavoties manevram.
Vecākais leitnants saslējās. Galvā pazibēja doma: «Kāpēc.jātuvojas? Var taču viegli aizlaisties prom.» Taču šī doma izgaisa, kad pēkšņi tīkla attēls kuģa priekšgala puslokā it kā izdarīja lēcienu un drāzās uz priekšu pretī zemūdenei.
Sāka darboties ultraskaņas prožektori.
Izlūku ligzdā! — atskanēja skarba komanda.
Priekšgala lielgabalu gatavībā!
«Ahāl Redz, kā!» nodomāja vecākais leitnants. «Iznicināt torpēdas… Bez trokšņa …»
Ar neticamu ātrumu acu priekšā aizvien skaidrāks izauga tīkla attēls. Savādi likās vienīgi tas, ka ar vēl lielāku ātrumu šis attēls k|uva skaidrāks ekrana spārnos. Ja tikls virzītos kā taisna, vertikālā siena, tad tā sānda- |am, kuras atrodas tālāk no zemūdenes, vajadzētu palikt miglainākām un neskaidrākām nekā tuvākajai cenlralajai daļai, kas virzījās tieši pretī zemūdenei . . . Bet ekrana spārnos tīkla attēls traucās it kā ar divkāršu ātrumu, un tā kontūras jau bija gandriz tikpat skaidras kā ekrana priekšdaļā. Šķita, ka tīkls apņem zemūdeni no abām pusei ii, ķa tā sānu daļas tuvinās … Ko tas nozīmēja? Kapteinis meklēja šās miklas izskaidrojumu.
Pēkšņi kapteinim aiz muguras atskanēja vecākā leitnanta satrauktā balss:
— Tīkls parādās uz pakaļgala ekrana abiem spārniem!
— Ak velni! — piespēris kāju un pavērsdamies pret ekrana pakaļdaļu, ārkārtīgi uztraukts iekliedzās kapteinis. —- Magneta torpēdas! Tās ielenc mūs!
Viņš pameta skatienu uz ekrana jumolu. Tīkla augšējā mala liecās lejup, pagaidām vēl tikko manāmi, miglaini iczimējot acu pavedienus.
— Lielgabalu atlikt! Pagrieziens uz vietas! Simt astoņdesmit grādu!
Zemūdene strauji apgriezās uz vietas — ar priekšgalu uz dienvidiem un pakaļgalu — uz ziemeļiem, pret tīklu.
— Tā turēties! Sešas desmitdaļas ātruma!
— Klausos — tā turēties! Sešas desmitdaļas!
Priekšā uz ekrana pusloka tagad bija tumša, tukša telpa, ko ātri, it kā knaiblēs ietvēra tīkla sānu daļas.
Jau abus ekrana spārnus gandrīz pilnīgi aizsedzis tīkla audums ar tajā melnojošajiem draudošo «pogu» plankumiem. Aizvien zemāk un skaidrāk tas iezīmējās uz jumola.
Koridors priekšā sašaurinās acīm redzami. Nāvi nesošais loks ap zemūdeni sakļaujas …
«Izrauties! Vai pagūsim? … Vai pagūsim?» uztraucās vecākais leitnants. Bet viņa pirksti nekustīgi gulēja uz klaviatūras.
— Astoņas desmitdaļas ātruma! — kā šāviens vecākā leitnanta ausīs atskanēja komanda.
Zemūdene drāzās uz priekšu.
Uz pakaļgala ekrana pusloka tīkls redzami zaudēja līniju skaidrību, taču koridors priekšā joprojām sakļāvās. Milzīgais zemūdenes metala ķermenis ar nepārvaramu spēku pievilka, rāva sev klāt simtiem un tūkstošiem nāvi nesošas tērauda briesmoņu magneta galvas, divkāršojot to trakā skrējiena ātrumu . . .
— Desmit desmitdaļas! …
Kapteinis vairs neatskatījās. Viņš viss tiecās uz priekšu, viņa degošās acis ieurbās ekrānā un tur redzamajā tīkla koridorā.
Zemūdene lidoja zibens ātrumā, šķeldama okeana tumšos dziļumus.
Cik tālu stiepjas šā nolādētā tīkla spārni? Cik ilgi tos zemūdenei pretī izmetīs okeana dzīles?
Tas atgādināja rotaļu ar nāvi.
Kapteinis sažņaudza dūres. Viņa vaigos iesitās tumšs sārtums. Un, spriežot pēc viņa liesmojošām, triumfa un pārliecības pilnajām acīm, varēja domāt, ka par šo rotaļu maksās kāds cits.
— Vienpadsmit desmitdaļas! — skanīgā balsī sauca kapteinis.
Tīkla koridors pārvērtās par šauru spraugu un tā arī palika …
— Divpadsmit! Divpadsmit desmitdaļas un visu, kas iespējams!!!
Tas bija kaut kas pārdabisks! Visas rezerves tika izmantotas. Ietverta tvaika apvalkā, zemūdene lidoja kā nokaitēts meteors kosmiskos starpplanētu plašumos.
Ekrana sānos tīkls pārvērtās biezā, miglainā audumā. Panākt zemūdeni tas nespēja! Tīkls bezcerīgi palika iepakaļ!