Vēl daži mirkļi — un šā auduma pelēkais auts saka atkāpties uz ekrana spārniem. Sprauga paplašinājās, koridora sienas pašķīrās. Vēl mirklis, un kuģa priekšgala ekrāns, ii kā noslaucīts, atbrīvojās no briesmīgā tīmekļa.
Priekšā, okeana nepārredzamajos dziļumos, pavērās skaidrs brīvs ceļš,
pēkšņi aiz, zemūdenes nogranda neparasti stiprs pērkona dārdiens. Kā milzīga, ievainota valzivs zemūdene saslējās stāvus, gāzās lejup un atkal uzšāvās vairāku simtu inetru augstumā. Pēc tam, it kā briesmīgas katapultas mesta, triecās uz priekšu un ar divkāršu ātrumu alztraucās dzīlēs. Pērkonīgie grāvieni sekoja cits citam, saplūstot nemitīgā satricinošā dārdoņā. Balti zibeņu kūļi visos virzienos šķērsoja kuģa pakaļgala ekrana joslu, šķila, ka iegruvis okeana dibens, eksplodējusi pati planētas garoza un tūkstošiem vulkānu savienojuši savu rēkoņu vienā pārdabiskā, cilvēka ausij nepanesamā skaņā.
Ar pūlēm noturējies kājās pēc grūdiena, vecākais leitnants nobaledams pavērās kapteinī.
Kapteinis nekustīgi stāvēja kabines vidū un ar stingu, nežēlīgu, gavilējošu smaidu raudzījās leitnantā.
Torpēdas pēc inerces no abām pusēm traucās pretī cilā citai. Tas sadūrušās un tagad eksplodē. Mūsu manevrs izdevies! Pustonnas mašīneļļas — pār bortu! Divdesmit kubikmetru ūdeņraža aizdedzināt — un pār bortu!
Pēc dažiem mirkļiem uz ekrana jumola parādījās milzīgs, liesmojošs virpulis. Pēc tam virs okeana rāmā limeņa augstu gaisā uzšāvās kolosāls ūdens un liesmu kalns, it kā bulu izvirdis zemūdens vulkāns. Kalns saplaka un augsti, koncentriski viļņi sāka savu tālo skrējienu pār rāmo ūdens līmeni.
—- Nu tā, mēs esam pagalam! — vīpsnādams sacīja kapteinis. — Tagad neviens vairs par to nešaubīsies .,:..—- Un, pavērsies pret vecāko leitnantu, pavēlēja: — Astoņas desmitdaļas ātruma! Kreiso bortu uz priekšu! Tā turētiesl
Zemūdene apvilka milzīgu loku pret austrumiem
— Kurss tieši uz ziemeļiem! Pacelt virspusē labās puses izlūku!
Eksploziju grandi apklusa. No dibena sacelto dūņu mutuļi sāka pamazām aizklāt loka ekrānu. Visur bija redzami jūras iemītnieku nedzīvie ķermeņi.
— Pacelt kuģi līdz piecsimt metru dziļumam!
Uz ekrana skaidrā jumola zenitā mirdzēja gaišais saules disks. To ietvēra vairāki miglaini mākoņu vāli. Makoņainās debesis, brīžiem saraukdamās, krita zemāk, it kā tās būtu savilcis apvāršņa loks, brīžiem atkal strauji pacēlās, izplezdamās bezgalībā. Tur uzlidoja augšup vai pieplaka ūdenim infrasarkanais izlūks.
Okeāns bija skaidrs.
— Pacelt izlūku augstāk! — kapteinis pavēlēja.
Pret ziemejiem, tālu tālu pie apvāršņa pavīdēja sīki
divu kuģu silueti ar rotaļīgām dūmu strūkliņām.
— Tieši tā! — apmierināts noteica kapteinis, it kā pārliecinājies, ka viss norisinās tā, kā viņš vēlējies.
— Trīs rumbus uz rietumiem! Tā turēties. Tagad izrēķināsimies …
Drīz infrasarkanais izlūks vairs nebija vajadzīgs. Kuģi atradās ultraskaņas prožektoru redzes lokā.
Viens no kuģiem bija lieliskais piecpadsmit tūkstoš tonnīgais skaistulis kreiseris «Idzumo», karakuģu būvniecības pēdējais vārds, ar trim spēcīgiem kaujas torņiem, divpadsmit smagiem trīssimt četrdesmit milimetru lielgabaliem, kas trāpīgi šauj trīsdesmit divus kilometrus tālu, sešiem torpēdu aparatiem, četrām lidmašīnām un piecdesmit mezglu lielu ātrumu stundā.
Kapteinis to pazina.
Sānis, mazliet tālāk no kreisera pacēlās milzīgs okeana tvaikonis ar četriem dūmeņiem.
— Izlūku novākt! Trīs desmitdaļas ātruma! — kapteinis komandēja.
Viņš nospieda pogu līdzās nelielajam, ovalajam ek- ranam zem vadības pults. Uz ekrana parādījās kuģa priekšgala ultraskaņas lielgabala kamera. Galvenais akustiķis resnītis Cižovs sēdēja krēslā. Viņa priekšā pletās gaišais ekrāns, un uz tā precizi iezīmējās kreisera un tvaikoņa silueti, ap tiem šaudījās daudzi kuteri, glābšanas un zvejas laivas. Augstu debesīs kā plēsoņa riņķoja liela, balta lidmašīna ar spilgti sarkaniem apļiem zem spārniem.
— Gatavoties kaujai! — kapteinis deva komandu.
— Uz kreiseri! Mērķis — metāls! Tikai metāls! Ļaudis neaiztikti
— Tieši tā, gatavoties kaujai, tikai uz metālu, — apstiprināja Cižovs, kaut ko steidzīgi pieskrūvēdams, paceldams un pārbīdīdams.
Šaut uz apakšējo daļu līdz ūdenslīnijai! Ar piecu desmitdaļu jaudu! Uzmanību!
Piecsimt metru dziļumā zemūdene klusu tuvojās tēraudā kaltajam kuģim, kas uz visām pusēm draudoši slēja varenos lielgabalu stobrus.
Uz ekrana varēja skaidri saskatīt sīkos cilvēku stāvus, kas rosījās uz klāja, virsnieku siluetus, kas no komandas tiltiņa vēroja okeana virsmu tai pusē, no kurienes patlaban klusu tuvojās «Pionieris».
Uz tvaikoņa divas vinčas vienā malā vilka laukā no ūdens un saritināja cilindrā platu gandrīz visa kuģa garumā metala tīkla strēmeli ar milzīgām, tukšām acīm. Varēja redzēt, ka arī kuģa otrā pusē divas citas vinčas dara to pašu. Bija skaidrs, ka kuģis — kreisera techniskā bāze — ievilka neizmantotā tikla paliekas.
— Stāt! — kapteinis pavēlēja, un zemūdene tūdaļ uz vietas apstājās. — Uzmanību! — kapteinis deva komandu Cižovam. — Mērķēt! Skaņu!
Ultraskaņas lielgabala telpa, pēc tam centralais vadības postenis un beidzot viss milzīgais zemūdens kuģis pildījās ar apslāpētu muzikālu dūkoņu, kas atgādināja spēcīgas dinamo mašīnas dunu. -»
Pirmajā acumirkli kreisera ārējā izskata nekas nemainījās. Ultraskaņas lielgabals darbojās tikai ar piecu desmitdaļu jaudu.
Pēkšņi uz kreisera komandtiltiņa virsnieki sarosījās. Kā vēja nesti, viņi ātri noskrēja zemē. Kreisera priekšgals un pakaļgals pamazām slējās uz augšu, tā vidusdaļa ieliecās un slaidie, elegantie borti aizvien redzamāk pieņēma loka formu. Ļaudis paniski skraidīja pa klājiem.
Viss kuģa siluets — no ķīla līdz radioantenai bija skaidri redzams uz zemūdenes ekrana. Kapteiņa un vecākā leitnanta acu priekšā kreisera zemūdens daļas vidus sāka stiepties un irt kā māli. Jau pēc pirmās ultraskaņas uzbrukuma minūtes kuģa borts zemūdenes pusē uzreiz ieliecās uz iekšu, tad kā milzīgs burbulis pēkšņi pārsprāga pušu un varena ūdens straume ieplūda kravas telpās, mašīnu nodaļā un artilērijas pagrabos.
Kreiseris, dažās minulēs uzņēmis milzīgu ūdens vairumu, uzreiz iegrima. Nelīdzēja ne zemūdens prelmīnu bortu biezums, ne daudzās, ūdeni necaurlaidošās starpsienas. Stiprā ūdens straume kļuva par sava upura — lieliskā kreisera, ķeizariskās Austrumazijas flotes goda un lepnuma — neaprobežotu valdnieci . . .
— Pārtraukt skaņu! — kapteinis deva komandu un, pavērsis bālo seju pret vecāko, leitnantu, piebilda: — Jāļauj cilvēkiem nolaist laivas.
Kreiseris lēni iegrima ar vidusdaļu, aizvien augstāk izsliedams priekšu un pakaļgalu. Cits pēc cita uz ūdens nolaidās kuteri, motorlaivas, zvejas laivas, glābšanas laivas un ātri pildījās ar ļaudīm. No visām pusēm uz bojā ejošo kuģi steidzās daudzi nelieli kuģīši, kas līdz šim atradās attālāk jūrā, kā ari tvaikoņa glābšanas laivas.
— Atļaujiet ziņot, — kapteinim aiz muguras atskanēja Pļetņeva balss.
Radists stāvēja durvīs ar radiogramu žūksni rokā.
— Kas jums tur ir? — strauji jautāja kapteinis.
— Kreiseris «Idzumo» nepārtraukti noraida briesmu signālus. Ziņo, ka grimstot. Nezināmu iemeslu dēļ labais un kreisais borts izirstot, ieplūstot ūdens.