— Labi. Pieņemiet tālākos ziņojumus.
Kapteinis atkal pievērsās okeanam. Ļaudis jau bija atstājuši visus klājus. Vienīgi kreisera komandiera vientuļais, druknais stāvs joprojām nekustīgi stāvēja uz augšējā tiltiņa. Tad viņš atvadoties pielika roku pie cepures naga. Visa sīko kuģīšu drūzma, kas pulcējās ap lēni grimstošo kuģi, uzreiz plašā vēdeklī izklida tālu apkārt.
— Skaidrs, — kapteinis sacīja. — Visi kuģi atstājuši. Lai tagad par visu norēķinās šis vilks! Skaņu! — viņš skarbi deva komandu akustiķim. — Pilnu jaudu!
Visas zemūdens kuģa telpas piepildīja diženās simfonijas varenās skaņas.
* *
*
Pēc pusstundas «Pionieris» strauji joņoja uz dienvidiem un reizē lejup, saaicinādams sapulcēšanās vietā visus komandas locekļus, kas kaujas laikā ar viltīgo ienaidnieku bija atstāti okeana dziļumos.
X n o d a ļ a divas sarunas
Atsitusi viltīgo uzbrukumu, ekspedicija vēl septiņas dienas palika kaujas vietā un sekmīgi nobeidza sāktos pētījumus. Sevišķi apmierināts ar iegūtajiem rezultātiem bija Šelavins.
Apstiprinājās, ka okeana dibena slāņos sastopama elektriskā enerģija, kas tika vispusīgi izpētīta, un tas ārkārtīgi uzkurināja Marata izdomas bagāto fantaziju. Viņu jau nodarbināja projekti — organizēt milzīgas elektrisko akumulatoru baterijas, kuras savāc un uzkrāj jūras dibena slāņos nemitīgi rodošos elektrisko enerģiju un pēc tam aizvada to uz sauszemi rūpniecības, transporta un sadzīves vajadzībām. Marats ar savu entuziasmu prata aizraut pat Selavinu un padarīt viņu par sava projekta dedzīgu piekritēju un aizstāvi. Sienas avīzē parādījās Selavina raksts, kurā viņš uzbruka skeptiķiem un mazticīgajiem, kas šaubījās par projekta praktisko nozīmi.
Diskusija iedegās kā ugunsgrēks, un Marats jutās laimes augstumos.
Zemūdene tagad peldēja divu paralēlu straumju saskares joslā — še savienojās siltā, transversālā straume, kas nāk no rietumiem, no Falklendu salām uz austrumiem, uz Dienvidafrikas krastiem, un Horna raga aukstā, platā straume, kas plūst tai pašā virzienā, cieši saskaroties ar silto, un izveido Atlantijas daļu austrumu straumes lielajā, noslēgtajā lokā, kas šajOs augstajos platuma grādos apjož visu zemeslodi.
Tāpat kā visos gadījumos, sadur6ties aukstajārti Un siltajām straumēm, šie apgabali kā okeana virspusē, tā dziļumos atšķiras ar daudzām fiziskajām un bioloģiskajām īpatnībām. Seit atmosfērā visbiežāk novērojamas aukas, m'iglas, liels mākoņu daudzums, lieti, bet okeana ūdeņos — ārkārtēja dzīvības bagātība un attīstība, Sākot ar planktonu (mikroskopiski organismi, kas pasivi peld pa ūdens virsu un ir ūdens faunas barības pamats) un beidzot ar jūras dzīvnieku vislielākajiem pārstāvjiem.
Cik tālu šo apstākļu iespaids izpaužas okeana dziļumos? Kādas jaunas, zinātnei vēl nepazīstamas ūdens or-
ganismu sugas tur sastopamas? Kā še izplatās aukstas straumes, kas izceļas pie ledū iekaltā Antarktidas kontinenta, kūstot šļūdoņiem, un pastiprinātas siltuma izstarošanas ietekmē Atlantijas okeana dienvidu antarktiska- jos apgabalos? Kāds še īstenībā dibena reljefs un kā tas ietekmē dziļumu ūdeņu kustību un temperaturu tajos?
Visas šīs un daudzas līdzīgas problēmas nodarbināja zemūdenes zinātnisko ekspediciju. Rosīgs darbs norisinājās ne vien biežajās, lai arī īslaicīgajās pieturās, bet arī zemūdenes brauciena laikā — laboratorijās-kabinetos un pat pie borta logiem. Lēni virzoties ar triju desmitdaļu lielu ātrumu un iededzinot neapdraudētos dziļumos spēcīgus prožektorus, zemūdene pievilināja savā tuvumā daudzus ūdens organismus, un Selavina palīgam Sidle- ram, kas reizē bija mākslinieks un ekspedicijas kinooperators, sākās ļoti saistošs darbs.
Šajās dienās Pavļiks neatkāpās no Sidlera, jūsmodams par visu, kas parādījās prožektora spēcīgajā gaismā, kā ari par ātrumu un mākslu, ar kādu tas viss nekavējoties tika uztverts kinolentā vai attēlots albumā ar zīmuli un krāsām.
Vispār garastāvoklis Pavļikam pēdējās dienās bija sevišķi līksms: kapteinis viņam pastāstīja, ka pēc Galvenā jūras štaba ziņām Pavļika tēvs esot jau pilnigi atžirdzis no «Diogena» avarijā dabūtajiem ievainojumiem un drīz atstāšot slimnīcu. Lai gan tēvs Pavļika izglābšanas sīkumus nezinot, taču visas Pavļika radiogramas viņam nodotas un viņš tagad par dēla dzīvību esot pilnīgi bez rūpēm.
Visas šīs dienas Pavļiks aiz laimes jutās kā spārnos. Ši laimes sajūta un nemitīgā sajūsma par visu, kas bija apkārt, galu galā noveda pie negaidīta rezultātā. Ieslēdzies veselu dienu Pļetņeva kajitē, kur viņš dzīvoja kopš savas ierašanās uz zemūdenes, Pavļiks vienā paņēmienā, no galda nepieceldamies, uzrakstīja garu jo garu poēmu, kurā svinīgi apdziedāja okeana diženumu, tā skaistumu, bagātības, tā noslēpumaino dzīvi un padomju cilvēku uzvaru pār to …
Radists todien savā kajitē staigāja uz pirkstgaliem, tikko uzdrīkstēdamies elpot, un kā lielāko noslēpumu pastāstīja Maratam, Skvorešņam, intendantam Orechovam un pavāram Belogolovijam, ka «zēns sacer kaut kācļas dzejas» un ka «viņš taisni kā jucis un iededzies iedvesmā …».
Pievakarē jau visa zemūdenes komanda zināja par poēmu un ar pieaugošu nepacietību gaidīja' tās parādīšanos.
Vēlu naktī, kad Pļetņevs, atgriezies no sardzes, klusu kā pelīte izģērbās un gatavojās likties gulēt, Pavļiks beidzot pielika punktu, nometa spalvu, atgāzās pret krēsla atzveltni un, aizvēris acis, tīksmi izstaipījās. Pēc visa bija redzams, ka pabeigts liels darbs un iztukšotā, spēkus zaudējusī dzejnieka dvēsele ilgojas vienīgi mieru un atpūtu …
Tomēr jau pēc dažām minūtēm, radistu iepriekš briesmīgi nozvērinājis, ka tas «nevienam, nevienam nestāstīs», Pavļiks, stāvēdams kajites vidū, aizvien vairāk un vairāk iekaisdams un kratīdams pacelto roku, lasīja viņam priekšā savu sacerējumu. Dziļām rievām klātā, it kā traktora izvagotam laukam līdzigā Pletņeva seja nemitīgi mainījās. Aiz sajūsmas viņš nespēja palikt mierā, ik mirkli pārtrauca lasītāju jūsmīgiem saucieniem:
— Kā, kā? …
… Un tavu varenību drūmo Ir padomjzemes cilvēks drupās triecis.
— Lieliski! Es tev saku, tas ir lieliski, Pavļik! Tev tas jāieliek mūsu sienas avīzē! Jā, jā .. . Katrā ziņā. Nekavējoties! Nekavējoties!
— Vai patiesi, Viktor Abramovič? — mazliet samulsis, taču laimē starojošām acīm jautāja Pavļiks. — Jūs tiešām tā domājat?
— Katrā ziņā, Pavļik! Katrā ziņā! Tūdaļ ej pie Ore- chova un palūdz viņu pārrakstīt uz mašīnas. Bet pēc tam nodosim sienas avīzes redakcijai.
Pavļiks brītiņu šaubijās, tad sacīja:
— Ziniet, Viktor Abramovič … un ja nu tomēr nepieņem? Bet no Orechova visi dabūs zināt. ..
— Ko tas nozīmē — nepieņems? Pieņems. Es tev saku, ka pieņems! Tādu darbu? Katrā ziņā ievietos! Es pats pateikšu redakcijai! Tā ja!
Taču Pavļiks noraidoši purināja galvu: dzejnieks palika pie sava.
Pļetņevs piekāpās:
— Nu, tad zini ko? Uz zemūdenes ir vēl viena rakstāmmašīna — Gorelovam. Ej, palūdz viņu. Viņš tev neatteiks.
Pavļiks atplauka.
— Tā ir ideja! Fjodors Michailovičs man neatteiks. Es pats pārrakstīšu! Es protu rakstīt uz mašīnas. Un Fjodors Michailovičs jau nu gan nevienam nestāstīs.
Tā arī nolēma.
Pavļiks pārlaida gaužām nemierīgu nakti un jau labu laiku pirms modināšanas bija kājās.
Pēc brokastīm, aiz pieklājības pakavējies vēl stundas ceturksni — bezgala ilgas piecpadsmit minūtes! — viņš ar gurstošu sirdi pieklauvēja pie Gorelova kajites durvīm. Neviens neatbildēja, un Pavļiks pieklauvēja otrreiz.