Gorelovs parādījās durvīs saīdzis, it kā satraukts, taču, i( raudzījis Pavļiku, pasmaidīja:
— Nāc iekšā, Pavļik, nāc iekšā! Sēsties. Ko pastāstīsi?
Viņš aizslēdza durvis un nosēdināja Pavļiku sev iepretim.
— Fjodor Michailovič, — sarkdams un stostīdamies iesāka Pavļiks, — es te esmu ko uzrakstījis — dzejoli… sienas avīzei. Bet tas jāpārraksta uz mašīnas. Atļaujiet man izmantot jūsu rakstāmmašīnu. Es pats pārrakstīšu. Es protu. Vai atļausiet, Fjodor Michailovič?
Smaids Gorelova sejā nodzisa. Viņš pietrūkās no krēsla un divas reizes ātriem soļiem pagājās pa kajiti, tomēr jau nākamā acumirklī smaidīdams pavērās Pavļikā.
— Nu labi, sēdies klāt, Pavļik! Nevar taču dzejniekam atteikt. Es pats gribēju nupat pastrādāt, bet tādam mērķim . . .
— Paldies, Fjodor Michailovič! — Pavļiks nosarka. — Liels paldies! Tikai, lūdzu, nevienam nesakiet.
— Vari būt mierīgs.
Pēc brītiņa kajiti piepildīja rakstāmmašīnas mīkstie klikstieni.
— Tik vecs «Undervuds», bet tik viegli strādā! — Pavļiks pa starpām jūsmoja. — Es domāju, ka jums ir maza portativa mašīniņa, bet, rau, cik šī liela!
— Jā … — Gorelovs atbildēja, atraudamies no grāmatas, kurā šķita iegrimis. — Tā man jau sen. Es pie tās esmu ļoti pieradis.
Mašīna atkal sāka klikstēt. Bet Pavļiks bija pieklājīgs zēns. Viņam šķita, ka Gorelovam ir garlaicīgi klusēt, un viņš delikāti sacīja.
— Es Amerikā pieradu pie «Undervudiem». Gan rakstīju, gan arī izjaucu un tīrīju. Tikai tur šīs mašīnas tagad mazas, kompaktas. Bet vecus modeļus es gandrīz nesastapu. Tām droši vien daudz lieku detaļu?
— M-hm, — no grāmatas neatraudamies, nomurmināja Gorelovs.
— Re, piemēram, te zem sviriņām kaut kāda kastīte, — laipni turpināja Pavļiks. — Interesanti, kāpēc ta vajadzīga? Ko?
Gorelovs strauji nometa grāmatu uz galda, un, mirkli klusējis, caur zobiem novilka:
— Tur … ir rezerves daļas. Tu, Pavļik, labāk neatraujies no darba. Es steidzos, un man pašam jāstrādā ar mašīnu.
Pavļiks samulsa.
— Labi, labi, Fjodor Michailovič, — viņš attrauca, — atvainojiet, man vairs nav daudz, es ātri. . .
Vieglie mašīnas klikstieni tagad plūda nemitīgi, tos pārtrauca vienīgi īsa švīkoņa un atsitieni intervālos un pārnesumos. Gorelovs nespēja nosēdēt uz vietas: viņš ik mirkli trūkās kājās un, dažus soļus pagājies pa kajiti, atkal apsēdās. Viņš drīz ķērās pie grāmatas, drīz atkal to aizmeta. Viņa vaigu kauli nemitīgi kustējās.
* *
*
Tai pašā rītā, kad Pavļiks ar drebošu sirdi klauvēja pie Gorelova kajites durvīm, gaiteņa otrā galā kapteiņa kajitē iegāja profesors Lordkipanidze. Samulsums, kas pēdējās dienās zoologu pārņēma, sastopoties un sarunājoties ar kapteini, viņu neatstāja arī šodien.
— Labrīt, Lord! — kapteinis viņu sirsnīgi saņēma, pieceldamies viņam pretī, tērpies sniegbaltā, neaizpogātā formas svārkā. — Lūdzu, sēdieties . . . Nē, nē, lūk, šeit. Te jums būs ērtāk.
Viņš piebīdīja pie galda vienīgo atzveltni, kas stāvēja kajites kaktā, bet pats apsēdās uz viegla, pīta krēsla.
— Gribēju ar jums parunāties, Lord, par jūsu darbiem tuvākā laika un par to, kā mēs tos iekārtosim.
— Lūdzu, Nikolaj Borisovič, es klausos.
— Pēc mūsu pieņemtā plāna, nākamā dziļūdens stāvvieta, kur uzturēsimies ilgāku laiku, būs pie Ugunsze- mes. Man gribētos tagad precizēt, kur tieši darbi notiks, rajonu, kādu esat nodomājuši aptvert, cik daudz cilvēku tur strādās.
— Atvainojiet, Nikolaj Borisovič. .. Vai iūs neesat aizmirsis īslaicīgo stāvvietu, ko mēs paredzējām pie Berdvuda sēkļa, pusceļā starp Falklendu salām un Ugunszemi! Man ļoti gribētos šo rajonu izpētīt un datus salīdzināt ar rezultātiem, kādi iegūti, izdarot pētījumus «Valdi- viejas» Agulas sēklī, kas atrodas dienvidos no Adatas raga.
— Protams, Lord! Bet šī vienu dienu ilga pietura neprasa tādu sagatavošanos un tādu piesardzību kā pieturvieta pie Ugunszemes. Tieši tur mums jāsper visnopietnākie soļi, lai pasargātu ekspedīciju no jebkādiem pārsteigumiem. Lai cik stipri mēs esam, lai cik nodrošināti pret uzbrukumu, tomēr mēs nezinām, ko vēl var izdomāt ienaidnieks. Pēdējais torpēdu uzbrukums šai ziņā diezgan raksturīgs. Un tā, dārgais Lord, pirmais jautājums: kur tieši un cik lielā apgabalā jūs esat nodomājis izdarīt pētījumus Ugunszemes rajonā?
— Gribētos izpētīt šā archipelaga piekrastes dienvidu joslu, — sacīja zoologs, pieceldamies un pieiedams pie kartes. — Pirmkārt, tā visai maz pētīta; otrkārt, tur ļoti reti parādās kuģi, un tāpēc tā daudz drošāka nekā Magelana jūras šaurums . ..
— Sis apsvērums sevišķi svarīgs, — kapteinis apstiprināja. — Mans uzdevums ar to kļūst daudz vieglāks. Kādu rajonu jūs domājat še aptvert?
— Es domāju sākt no Nasavas līča, — zoologs atbildēja, vilkdams ar zīmuli pa karti, — pēc tam, skarot Ve- lestona salu ziemeļu piekrasti, nobraukt gar Hardi pussalas dienvidu krasta līniju, aizkļūt līdz Kuka līcim Hesti salas rietumu krastā un beidzot, ja laiks atļaus, izpētīt šeit Londonderi salu labirintu. Domāju, ka ar divām nedēļām, ko esam paredzējuši šai stacijai, pilnīgi pietiks.
— Nu, lai notiek! — labprāt piekrita kapteinis. — Jums tas labāk zināms. Tagad atļaujiet apskatīt jūsu apzīmēto joslu no navigacijas viedokļa. Visa šī josla pārpilna apakšzemes klintīm, akmeņiem, rifiem, bagāta sē- rēm, pakļauta nejaušiem un kapriziem vējiem, aukām, vētrām un stiprām straumēm. Tā ir ārkārtīgi grūta un bīstama kuģniecībai — tiklab virs ūdens, bet it sevišķi zemūdens kuģniecībai. Mums tas viss, tiesa, nav bīstams: mēs neesam akli kā parastās zemūdenes, un mūsu dzinēji ir pietiekami spēcīgi. Tomēr kuģošana še prasa lielu sasprindzinājumu un uzmanību. Vai daudz cilvēku jums vajadzēs, Lord?
— Viss ekspedicijas zinātniskās da|as sastāvs un visi, ko atvēlēs jūsu devība, Nikolaj Borisovič, — pasmaidīdams vienīgi ar lūpām, atbildēja zoologs un devās uz savu krēslu.
— Daudz jums nedošu, dārgais Lord, bet vienu otru gan varēs laist jums līdz, sevišķi tos, ko jūs un Ivans Ste- panovičs jau esat paguvuši savaldzināt. Varēs dot Skvo- rešņu un Maratu, Matvejevu, nu, protams, Pavļiku. Ko vēl? … Redz, Gorelovu — nez vai varēs. Man, protams, ļoti žēl jūs sarūgtināt, bet… brauciens būs grūts, un viņam jāatrodas savā postenī.
— Protams, Nikolaj Borisovič, lūdzu! — zoologs pēkšņi atdzīvojās. — Es nepavisam neuzstājos par Gorelovu, lūdzu … Mēs tiksim galā arī bez viņa. Patiesil
— Nu, nu . . . Kāda neparasta pašaizliedzība, — kapteinis iesmējās. — Tomēr, Lord, laiku pa laikam, tiklīdz vien būs iespējams, es jums viņu atdošu. Arī viņam tas būs mazs atalgojums par teicamu darbu. Bet tagad uzklausieties darbu kārtību, kādu gribu jums ieteikt. Nasa- vas līcī zemūdene izsēdinās visu ekspedicijas zinātniskās daļas sastāvu ar visiem tās piederumiem. Šajā rajonā jūs strādāsiet pēc jau iepriekš šai stacijai izstrādāta grafika — divas trīs dienas vai arī ilgāk, ja vajadzēs. Jūs izsēdinājusi, zemūdene izies atklātā okeānā un tur kreisēs, netuvojoties krastiem. Ik dienas brokastis jūs ēdīsiet uz zemūdenes pirms došanās ceļā, pusdienās atgriezisieties uz zemūdeni peilējot; pēc atpūtas atkal dosieties darbā, bet vakariņās un uz naktsguļu atkal atgriezisieties mājās. Kad visi darbi Nasavas līcī būs pabeigti, zemūdene aizvedīs jūs uz plānā norādīto nākamo punktu, izsēdinās tur jūs, un darbi noritēs tādā pašā kārtībā. Atzīstu, ka tāda kartība būs jums diezgan nogurdinoša, taču to prasa zemūdenes drošība. Vai tas jūs apmierina?