— Neko nevaru iebilst, Nikolaj Borisovič! Jūsu priekšlikums ir ļoti prātīgs. Neko labāku neizdomāsim! — dedzīgi apstiprināja zoologs. Viņš mirkli apklusa un, acis nolaidis, lēni sacīja: — Ziniet, Nikolaj Borisovič .. . Man vienkārši nav miera katru reizi, tiklīdz sāku domāt par nākamajām ilgākajām pieturvietām. Pats nezinu, kāpēc. Kļūst baisi, un es … baidos, vienkārši nezin kāpēc baidos.
Kapteiņa seja kļuva nopietna, negaidot viņš pacēla
savus allaž pusnolaislos plakstus, un it kā divi dedzinoši zili stari ieurbās zoologa skumju un mulsuma pilnajās acīs.
— Es jūs pilnīgi saprotu, dārgais Lord, — sacīja kapteinis. — Pārāk daudz rūgtas pieredzes mums bijis divās tādās stacijās. Ne tik briesmīga ir sastapšanās ar ienaidnieku, cik briesmīgi tas, ka nav iespējams šo sastapšanos izskaidrot. Kā viņš tik pārsteidzoši precizi uzzina mūsu zemūdenes atrašanās vietu? Un ne tikai šo niecīgo punktu visā milzīgajā, bezgalīgajā okeana plašumā, bet arī laiku, kad zemūdene tur atrodas? Vēl vairāk: ienaidnieks uzzina to pietiekami savlaicīgi, lai pagūtu sagatavoties un ierasties, kur vajag! Netieku gudrs . ..
— Acīm redzot viss mūsu maršruts kaut kādā veidā kļuvis zināms mūsu ienaidniekam, — zoologs piebilda.
— Viss vai tikai daļēji — nevar pateikt, — domīgi atbildēja kapteinis.
— Daļēji? — zoologs lēni pārjautāja. — Jūs domājat, ka ienaidnieks varēja maršrutu uzzināt pa daļām?
— Kāpēc gan ne? — kapteinis paraustīja plecus.
— Tad … tad … — zoologs apjucis pavērās kapteinī. — Kā tad tā? … Vai tiešām? Vai tiešām tas varētu būt?
Viņam aizrāvās elpa, un sejā lēnām izzuda sārtums.
— Ko jūs gribat sacīt, Lord? — acis nepaceldams, vienaldzīgi vaicāja kapteinis.
Zoologs atņēma elpu un brītiņu klusēja. Tad, it kā saņēmis dūšu, apņēmīgi sacīja:
— Es … es nezinu, Nikolaj Borisovič, vai tam var būt kāda nozīme vai ne, taču uzskatu par savu pienākumu jums paziņot, ka reiz … es pasacīju Gorelovam mūsu pēdējās ilgākās piestātnes vietu . . .
— Vai tiešam? — kapteinis strauji palūkojās zinātniekā. — Kā tad tas gadījās?
mmm
— Viņš tad vel nebija pilnīgi atveseļojies t>ēc notikuma ar Šelavinu. Pēc nobrukuma. Reiz viņš ienāca pie manis un lūdza atlaist viņu kā veselu, lai ātrāk varētu atstāt zemūdeni un piedalīties mūsu zinātniskajā darbā. Es viņam atsacīju, taču, redzot viņa lielo sarūgtinājumu, mierinājumam apsolīju pirmajā ilgākajā pieturas vietā ņemt viņu līdzi. Uz viņa dabisko jautājumu, vai līdz šai pieturai vēl tālu, es minēju tās vietu. Vai tiešām tam varēja būt kāda nozīme, Nikolaj Borisovič? — satraukts jautāja zinātnieks.
Kapteinis ilgi klusēja, ar pirkstiem ritmiski bungodams pa galdu. Beidzot viņš nopūtās un pacēla acis uz zoologu. Mirkli ielūkojies šajās acīs, zinātnieks sajuta tajās asu pārmetumu un vēsumu.
— Neatkarīgi no sekām, Arsen Davidovič, jūsu rīcība ir bijusi absolūti nepieļaujama. Sevišķi kaujas apstākļos. Es jums uzticēju kara noslēpumu, bet jūs to izpaudāt. Tā no jūsu puses bija liela neuzmanība, ja nesaka vēl vairāk. Nešaubos, ka šī rīcība bijusi vienkārši vieglprātība kara noslēpumu jautājumos, kas vēl diezgan bieži sastopama civilo iedzīvotāju vidū. Varbūt šai gadījumā tā nav novedusi pie kādām bīstamām sekām, nav saistīta ar pēdējo dienu notikumiem. Nezinu. Bet jūsu vieglprātība, ja to būtu izmantojis ienaidnieks, varēja nest visšausmīgākās sekas. Tā varēja nozīmēt bojā eju mūsu ekspedīcijai, bojā eju mūsu kuģim, uz ko valdība liek tik lielas cerības mūsu Dzimtenes aizsardzībā.
Kapteiņa vārdi izskanēja uzsvērti skarbi un neparasti spēcīgi. Viņš piecēlās un saviļņots dažas reizes pagājās pa kajiti.
— Es pilnīgi . . . saprotu … — nodūris galvu, aprautā balsī klusu sacīja zoologs. — Es nemeklēju sev attaisnojumu. Un esmu gatavs uzņemties . ..
— Pagaidām par to nerunāsim, — pārtrauca viņu ' kapteinis. — Es, protams, par visu ziņošu Galvenajam
Štābam, bet tagad runa nav par to. Mums vēl priekšā tāls ceļš, kurā mūs varbūt sagaida daudz briesmu un slazdu. Mums jāizpilda mūsu darbu programa un mūsu zemūdene pilnīgi neskarta noteiktā laikā jānogādā Vladivostokā. Svarīgi, lai jūs turpmāk neaizmirstu, ka atrodaties uz karakuģa, ka jums jāseko katram savam vārdam, katrai kustībai. Un sevišķi jāglabā mūsu maršruta noslēpums.
Kapteinis apsēdās uz krēsla un, brītiņu klusējis, turpināja:
— Bet tagad par Gorelovu. Es, Arsen Davidovič, nedomāju, ka Gorelovs spējīgs uz nodevību. Taču šīs manas personīgās domas nebūt nav pietiekamas noteiktam, drošam spriedumam. Lielāka nozīme šajā gadījumā ir tīri objektiviem apsvērumiem. Kā vispār kāds no zemūdenes
ekipāžā var sazināties ar kādu personu, kas atrodas virs ūdens? Mūsu ce|š neiet taisnā virzienā, mēs nebraucam ar vienādu ātrumu, bieži izdarām negaidītas pieturas. Un jūs, un pat es nevarētu no rīta noteikt, kur, kādā okeana vietā zemūdene būs pusdienas laikā. Kā gan var sastapties kāds no mūsu ļaudīm ar savu līdzzinātāju ārpusē, ja nevar iepriekš vienoties par satikšanās vietu?
Zoologs vērīgi sekoja kapteiņa domu gājienam, priecīgi mādams ar galvu.
— Varētu domāt, — kapteinis turpināja, — ka noziedznieks sakariem izmanto radio. Bet mūsu zemūdenes radioaparati tūlīt reaģētu, uz tik tuvu kaimiņu un atklātu svešu aparatu uz zemūdenes.
— Bet radioaparati mūsu skafandros? — jautāja zoologs.
— Jūs taču zināt, ka tic darbojas tikai uz divdesmit astoņiem dažādiem, tomēr precizi noteiktiem viļņiem, — sarunām ar zemūdeni un ar katru mūsu komandas locekli. Ja sarunas notiktu ar kādu citu personu uz kāda no šiem viļņiem, tad to dzirdētu attiecīgs skafandrs vai automātiski arī zemūdene, ja skafandrā neviena nebūtu. Turklāt šo radioaparatu darbības attālums nepārsniedz divi simti kilometru.
— Jā . .. — domīgi sacīja zoologs. — Tātad sakari ar ienaidnieku netiek uzturēti no zemūdenes. Ko tad lai domā? Kas vēl zina mūsu maršrutu?
Mirkli padomājis, ar acīm redzamu nedrošību kapteinis negribīgi ieteicās:
— Protams, Galvenais štābs.
Zoologs plati iepleta acis:
Kā?! Vai tiešām tur butu varējis iekļūt spiegs?
Kapteinis īsi un nervozi pabungoja pa galdu, tad dobji atbildēja:
— Labāk vērosim to, kas notiek še, mūsu deguna priekšā. Protams, es ziņoju Galvenajam štabam visu, kas attiecas uz zemūdeni. — Un, mirkli klusējis, lēni, it kā ar milzīgu smagumu plecos, piecēlās. — Tātad mēs esam vienojušies par nākamo darbu kārtību. Neaizmirstiet, Arsen Davidovič, manus brīdinājumus. Un sekojiet uzmanīgi visam, kas noliek ap jums. Uz mums visiem, kā uz partijas biedriem, tā bezpartejiskiem bo|ševikiem, gulstas milzīga atbildība.
Zoologs piecēlās un, klusēdams palocījies, devās uz izeju.
Kapteinis stāvēja, atspiedies ar roku pret galdu, un pavadija zinātnieku ar ilgu, vērīgu skatienu.
Tā nekustīgi viņš nostāvēja dažas minūtes, lūkodamies kaut kur tālumā. Tad, salicis pēc mājas ieraduma rokas aiz muguras zem atpogātā svārka, viņš ar nolaistu galvu sāka lēni staigāt pa kajiti.
Vieglas, tikko jaušamas, gandrīz nemanāmas trīsas nāca no kuģa korpusa, atbalsodamās kapteiņa augumā, un smadzenes pierasti un meclianiski fiksēja: divas desmitdaļas ātruma. Kuģis reizumis mazliet sašūpojās, un smadzenes neapzinigi atzīmēja: kaut kas liels pašāvās garām. Beidzot, apstājies un pārvilcis roku pār matiem, viņš nopūtās un atlaidās krēslā pie galda. No slepenas atvilktnes galdā kapteinis izņēma nelielu kartotēku, nolika sev priekšā, pārcilāja no bieza, cieta papīra izgatavotās kartītes un izvilka vienu no tām. Kartītei augšpusē lieliem, melniem burtiem bija iespiests: