— Piedodiet, piedodiet, Fjodor Michailovič … Es taču domāju, ka tā ir mana soma, es nezināju . ..
— Atvainosies vēlāk! — joprojām dārdināja zoologs. — Bet tagad — ātrāk visu savākt! Visi, visi pie darba!
Ūdens pa to laiku bija noplacis līdz ceļiem. Kā milzīgā akvarijā tur čumēja un mudžēja jūras iemītnieki — veiklās zivis, rāpojošie adataiņi, plandošās lilijas. Visi sāka tos tvarstīt, taču ārpus ūdens cilvēku kustības smagajos skafandros kļuva tūļīgas, zaudēja savu vieglumu un veiklību.
— Uzmanīgāk! Uzmanīgāk, biedri! — lūdzās zoologs, rāpodams pa grīdu. — Nesaspiediet!
Pēc brīža darbs pārvērtās amizantā, aizraujošā sportā. Kameru pildīja joki, smiekli, izsaucieni. Vienīgi Pavļiks ar Gorelovu strādāja klusēdami, koncentrēti. Pavļiks vēl arvien nespēja aizmirst Gorelova nikno skatienu. Gorelovs, pirms ķērās pie darba, aši bija apskatījis savas iztukšotās somas iekšieni un tagad, īgni to aizmetis, drudžaini strādāja, ne tik daudz ķerdams dzīvniekus, cik izmētādams tos uz visām pusēm. Viņš ātri tuvojās kaktam, kur Pavļiks uzmanīgi atšķetināja lielisku jūras liliju, gor- gonariju, holoturiju un košu jūras zvaigžņu mudžekli. Negaidot mudžekļa vidū Pavļika pirksti uzdūrās kaut kam cietam, stūrainam. Saudzīgi pašķīris atvašu, staru un piesūcekļu pinumu, Pavļiks ar pūlēm izvilka kaut ko metālisku, neparasti smagu un aiz pārsteiguma iekliedzās — viņa priekšā bija pazīstamā rezerves daļu kastīte no Gorelova «Undervuda»!
Sasprindzināti turēdams kastīti abās rokās, Pavļiks neizpratnē to aplūkoja. Šai brīdī Gorelovs bija pienācis gandrīz cieši līdzās zēnam un pacēla galvu. Saliecies, ar lejup nolaistām rokām un paceltu galvu, viņš skafandrā līdzinājās teiksmainam briesmonim, kas sagatavojies lēcienam.
Baiļu drebuļi pārskrēja pār visu Pavļika augumu, kad apgriezies viņš ieraudzīja savā priekšā šo biedējošo stāvu un acis, tās pašas niknuma un draudu pilnās, drūmās, dziļi iekritušās acis … Pavļiks tikko spēja izšļupstēt:
— Fjodor Michailovič, kāpēc tā ir šeit? Rezerves daļas taču var sarūsēt, sabojāties …
Neizslejoties taisni, ar nolaistām acīm, Gorelovs strauji izrāva Pavļikam no rokām smago kastīti un apspiestā, saraustītā balsī izgrūda:
— Tad nē jel! Tur rezerves daļu nav. Es tur ieliku dažus ekskursijai nepieciešamos laboratorijas instrumentus …
Viņš žigli noslēpa kastīti somas iekšējā kabatā un klusēdams, nepavēries Pavļikā, turpināja likt somā dzīvniekus.
No sava kakta nolūkojās komisārs . ..
Viss bija savākts. Viss beidzās laimīgi, nekas nebija pazaudēts, ne sabojāts. Ekskursijas dalībnieki apmierināti un noguruši, izkrāvuši no somām savus lomus laboratorijas vannās un kastēs, izklīda pa kajitēm.
Gorelovs kopā ar citiem izgāja caur gaiteni, atvēra savas kajites durvis un iegāja iekšā. Durvis ar spalgu troksni strauji aizcirtās, un Gorelovs ar niknumā sašķobītu seju uz mirkli sastinga. Viņš smagi elsoja; lielās, atkarenās ausis kvēloja, it kā tām būtu norauta āda; milzīgās dūres drīz sažņaudzās, drīz atlaidās. Piegājis pie izjauktās rakstāmmašīnas, viņš izņēma no bikšu kabatas kastīti, paturēja to drebošā rokā un ielika savā vietā rakstāmmašīnā. Ārkārtīgā uztraukumā kā zvērs sprostā viņš sāka skraidīt pa kajiti, milzīgiem soļiem mērojot to no viena gala uz otru. No viņa pelēkajām lūpām laiku pa laikam izrāvās aizsmakusi murmināšana:
— Tam jādara gals . . . Sis zeņķis … Jādara gals . . .
Ārkārtīgās dusmās viņš trieca ar dūri pa apaļo galdu,
atkrita krēslā tam līdzās un, nokāris galvu, sastinga.
«Pionieris» palielināja ātrumu un, atstājis Berdvuda sēri, uzņēma kursu uz Ugunszemi.
Iet bija diezgan grūti. Ik uz so|a gadījās milzīgi akmens bluķi, klintis, kas pacēlās līdz pašai ūdens virsmai vai arī izslējās virs tās, smilšu sēkļi un sēres, kas reizēm krauji un augstu pacēlās virs jūras dibena. Šos šķēršļus apejot, pretī traucās stipras ūdens strāvas, it kā izšau- damās no caurulēm. Lai gan jūra šeit, Ugunszemes piekrastes joslā, nebija dziļa — trīsdesmit līdz četrdesmit metru, un tikai retā vietā dziļāka, — tomēr gaisma no augšas tik tikko nonāca līdz dibenam. Bieza, zaļganzila krēsla spieda visu laiku dedzināt laternas, un tomēr redzamība bija gaužām vāja.
Virs okeana plosījās neganta vētra. To diezgan stipri varēja sajust pat šeit, jūras dibenā. Lāgiem, lai noturētos kājās, vajadzēja apstāties; bija jācīnās ar zemūdens viļņu spiedienu, lai tiktu uz priekšu.
Pēc ilgas iešanas Pavļiks beidzot nogura un iedarbināja skrūvi, bet, lai neattālinātos no ceļabiedriem, viņš ieturēja vismazāko ātrumu.
Zoologs un Skvorešņa stūrgalvīgi gāja kājām. Zoologs domāja, ka, lēni ejot pa tik labu, cietu smilti, vislabāk savākt jūras dibena dzīvniekus. Skvorešņa neiebilda. Viņš bija piedzīvojis un izturīgs zemūdens soļotājs.
Okeana gultne pamazām cēlās augstāk, un beidzot priekšā parādījās ūdensaugu tumšais biezoknis.
— Drīz būs vieglāk, bičo, — zoologs sacīja Pavļikam.
— Izkulsimies tikai caur šo Makrocystis perifera sienu, bet tur tās aizvēnī arī vētru nejutīsim un straume pierims . ..
— Vai ziniet, Arsen Davidovič, — atbildēja Pavļiks,
— iznāk, ka Maratam bijusi taisnība, kad viņš ierosināja izsēt šos ūdensaugus Ochotskas jūrā . .. Viņš gribēja atvirzīt no mūsu krastiem auksto straumi!
— Nu, ar straumi nezin vai tiks galā pat šie milzeņi, — zoologs šaubījās. — Vislielākais tie var noderēt par teicamiem moliem, lai aizsargātu ostas no vētrām. Piemēram, šeit, okeāns ar saviem viļņiem nemitīgi dragā klintis, bet milzīgie makrocisti, kas kā sega klājas pār okeana virsmu, saņem pirmos viļņu triecienus, mazina to spēku, un aiz šiem ūdensaugiem kuģi bieži glābjas no negantām vētrām .. To jau ievērojis Darvins savā ceļojumā ar kuģi «Bigls».
— Nu, lec nost no zirga, puis, — Skvorešņa sacīja, — esam atjājuši!
Sākās smalksnāji. Zoologs nebija pareizi izteicies, nosaukdams tos par sienu. Odensaugi, stāvus sliedamies augšā no jūras dibena, aizstiepās tālu uz priekšu, izzuz- dami dziļumu krēslā. Pavļiks zināja, ka tagad nāks visgrūtākais ceļa gabals. Viņš apturēja skrūvi un nostājās jūras dibenā līdzās biedriem.
Biezoknī viņi iegāja cits aiz cita. Tīri nejauši iznāca tā, ka Skvorešņa atradās priekšgalā, aiz viņa zoologs, bet gājienu noslēdza Pavļiks. Pēc divdesmit vai trīsdesmit soļiem, stigdami blīvajā masā, kas klājās zem kājām, viņi pilnīgi nozuda biezoknī. Skvorešņa kā tarans izlauza ceļu starp resno stublāju un plato, suligo lapu pinumu.
Cilvēku parādīšanās šajā klusajā biezoknī ienesa pilnīgu apjukumu. No visām pusēm uzspurdza veseli mākoņi sīku zivtiņu un tintes zivju, kas mitinājās pie ūdensaugu saknēm Visdažādāko sugu krabju, jūras ežu, jūras zvaigžņu, skaisto holoturiju, planariju un nereidu pulki aši aizčāpoja pa dibenu vai gāja bojā zem cilvēku smagajiem soļiem.
No stumbriem un lapām uz ķiverēm krita tūkstošiem vēžveidīgo dzīvnieku Lapas tik biezi klāja koraļveidigie dzīvnieki, ka tās šķita gluži baltas Uz tām bieži bija sastopamas brīnum smalkas, graciozas celtnes, kurās mitinājās hidrodpolipi, skaistās ascidijas. Dažādi moluski, kā patellas, kailie divviru mikstmieši, klājieniem vien sedza lapas.
Smalksnāji bija dzīvības pilni. Tie deva patvērumu, barību, pajumti un aizsardzību milzīgam daudzumam organismu.
— Redzi, bičo, — zoologs sacīja, ar pūlēm lauzdamies caur biezokni, — cik bagātu daudzveidigu dzīvi sevī slēpj šie ūdensaugi. Nekādi, pat ne tropu meži, šai ziņā nevar ar tiem sacensties Jau Darvins sacīja, — ja kādā zemē izcirstu visus mežus, tad aizietu bojā mazāk dzīvnieku sugu, nekā iznīcinot šos zemūdens makrocistu mežus.