Skvorešņa, kas gāja pa priekšu, pēkšņi apstājās. Divi stublāji, katrs apmēram divus centimetrus resns, nejauši apvijās ap viņa krūtīm un rokām. Skvorešņa rāvās uz priekšu ar varu. Stublāji nepadevās — tos pie gultnes turēja ne vien saknes, bet arī citi tuvākie stublāji, ar kuriem tie bija savijušies. Skvorešņas patmīlība bija aizskarta. _
— Ē, velna krūmi! — viņš noskaitās.— Bet nu tad!
Viņš soli atkāpās un no visa spēka triecās uz priekšu.
Pat stipra virve nezin vai būtu izturējusi šo vareno milža spiedienu. Taču makrocistu stublāji, šķiet, tikai smējās par Skvorešņas pūlēm un ne par matu nepalaida vaļīgāk savus apkampienus. Pirmajā mirklī likās, ka Skvorešņu tāda neveiksme pārsteigusi, tad viņu pārņēma trakums.
— Kas tad tas? Vai tad tie no dzelzs, vai? — viņš iekliedzās.
— Tā jau būs! — zoologs iesmējās, pamirkšķinādams Pavļikam. — Droši vien no kāda garām braucoša kuģa nokrituši lūžņi, un tagad izaugušas tērauda troses … Tā tev, Pavļik, laba mācība, ko nozīmē Makrocystis peri- fera . . .
— Ahā! Tātad jūs sakāt — tā ir mācība Pavļikam? — dusmas apvaldīdams, izgrūda Skvorešņa. — Bet es gribu dot labu mācību šim nolādētajam makrocistam!
Viņš atvirzījās divus soļus atpakaļ, brītiņu pastāvēja un beidzot, dziļi ievilcis elpu, ar lielgabala šāviņa spēku drāzās uz priekšu. Tālāk notika kaut kas neiedomājams. Skvorešņas milzīgās, kā kolonas resnās kājas izslējās gaisā, viņa ķivere nozuda apakšā, zem biezokņa; Pavļikam kaut kas neganti iebelza pa krūtīm un notrieca zemē; krītot viņš ar kājām iespēra zoologam pa ķiveri, un tas apdullis, neko nesaprazdams, atsēdās zemē. Vienā mirklī trīs cilvēki piepeši nozuda, un no tiem nepalika ne miņas. Tumšajā biezoknī, nelielā, nomīdītā laukumiņā, līgojās tikai divas garas stublāju atvases: tad biezoknis sakļāvās, ieraudams arī šos lieciniekus, kas bija redzējuši neparasto cīņu mēmajos okeana zemūdens džungļos. . .
Pirmais atjēdzās zoologs. Stenēdams un vaidēdams viņš piecēlās kājās un iesaucās:
— Kas noticis? Kur jūs esat, puiši?
Viņš pašķīra biezokni un ieraudzīja sev priekšā Pavļika apjukušo seju.
— Esmu šeit, Arsen Davidovič… Bet kur ir Skvorešņa?
Pavļiks pavērās apkārt, paspēra soli uz priekšu un ar rokām pašķīra ūdensaugu aizsegu.
Skvorešņa stāvēja biezoknī, klusēdams un īgni nokratīdams kļūmīgā makrocista saraustītās cilpas. Viņš pacēla galvu un palūkojās zēnā.
— Visām šāsdienas pamācībām, Pavļik, — viņš sacīja ar neatdarināmu humoru, — pievieno vēl vienu: nedrīkst kā vērsis mesties pa kaklu pa galvu, nepadomājot par līdzsvara saglabāšanu …
Zoologs skaļi iesmējās, un viņam tūlīt pievienojās Pavļiks, bet acumirkli vēlāk arī pats Skvorešņa.
— Cik graciozu salto mortale jūs nupat izdarījāt, mīļais Skvorešņa! — aiz smiekliem aizraudamies, sacīja zoologs. — Jūsu kājiņas .. . O-ho-ho! … Jūsu daiļās kājiņas apskaustu jebkura baletdejotāja .. . Vai, nevaru! .. . Ho-ho-ho!
Viņš satvēra savus metala sānus, joprojām smiedamies un nespēdams mitēties. Vispār kopš nozīmīgās sarunas ar kapteini, it kā sarunā nomazgāts un atsvaidzināts, zoologs bija lieliskā garastāvoklī un visas desmit dienas pie Ugunszemes, sākot ar Nasavas līci, strādāja ar agrāko aizrautību.
Pēc divdesmit minūtēm tādā pašā kārtībā ar Skvo- rešņu priekšgalā visi trīs izspraucās no milzu makrocistu biezokņa un iegāja piekrastes mierīgajā joslā. Arī še gultne bija nelīdzena, klāta zemūdens akmens bluķiem, klintīm; virs ūdens pacēlās neskaitāmas niecīgas granita, bazalta, slānekļa saliņas. Visas tās bija apvītas un appītas ar tiem pašiem ūdensaugiem, taču daudz mazākiem nekā tie, ko viņi bija sastapuši, nākot no atklātā okeana puses. Likās, ka šie ūdensaugi uzplaukst un sevišķi krāšņi sazeļ tieši vislielāko viļņojumu vietās, nemitīgi dārdošajās viļņu gāzmās.
Tikko viņi bija izgājuši no biezokņa, zoologs piepeši apstājās un sacīja:
— Bet Gorelovu mēs aizmirsām. Viņam taču vajadzēja mūs panākt. .. Vienu acumirkli, es sazināšos ar viņu…
Uz zoologa izsaukumu Gorelovs atbildēja, ka patlaban
kuļoties cauri makrocistu biezoknim un ieturot kursļu uz norunāto satikšanās vietu — pie bezvārda klints, kuru viņi bija nokrustījuši par «Lauvas galvu», pie pēdējās saliņas ķēdē, kas ietver lielo Hesti salu.
Gorelovs lūdza viņu tur sagaidīt, lai tālāk ietu kopā: viņš še vēl ne reizi neesot bijis, un arī visās desmit dienās, kamēr viņi strādā pie Ugunszemes, izejot ārpus zemūdenes tikai otro reizi un tāpēc negribētu palikt viens.
Salu, atsevišķu klinšu un akmens bluķu, kas paceļas virs okeana, še bija tāds milzums, ka daudzi jūras braucēji dēvēja šo Ugunszemes rietumu piekrasti par «Piena Ceļu». Bet zem ūdens, ja pievieno vēl daudzos zemūdens akmeņus un klintis, kas klāja dibenu, bija pilnīgs chaoss, īsts labirints.
Bieži apstājoties, lai savāktu organismus, pagāja ne mazāk kā divas stundas, pirms zemūdens pētnieki nonāca pie «Lauvas galvas».
Gorelovs viņus jau gaidīja. Viņš sēdēja liz neliela akmens bluķa, rakņādamies savā ekskursiju somā, un aizcirta to ciet, tiklīdz pamanīja tuvojamies biedrus.
— Lai izpētītu iespējami lielāku rajonu, izklīdīsim, biedri, uz dažādām pusēm, — zoologs ierosināja. — Es iešu Londonderi salu virzienā, Fjodors Michailovičs — vairāk uz dienvidiem, uz Kuka līča pusi, bet Skvorešņa ar Pavļiku — uz dienvidiem, saliņu labirintā gar Hesti salu. Kopā ar tādu jūrnieku kā Andrejs Vasiļjevičs Pavļiks šai labirintā nenomaldīsies. Sastapsimies atkal pie šās pašas klints. Ceļā tālruņa sakarus nepārtraukt.
— Domāju, Arsen Davidovič, — aši iebilda Gorelovs,
— ka mēs veltīgi samazinām aptveramo apgabalu, sūtīdami Skvorešņu kopā ar Pavļiku. Pavļiks varētu iet arī viens. Viņš jau ir tik daudz piedzīvojis zemūdens klejojumos … Jau notikumā ar kašalotu viņš izturējās kā īsts varonis. Ja gadītos kādas grūtības, viņš vienmēr var mums peilēt, un mēs viņu drīz atradīsim .. . Vai nav tiesa, Pavļik? Tu taču vairs neesi nekāds pienapuika…
Viņš pasmaidīja un laipni pavērās zēnā. Bet Pavļiku pēkšņi pārņēma neizskaidrojamas bailes un nez kāpēc sažņaudzās sirds. Viņš novērsa acis un neko neatbildēja.
— Bet pēc manām domām, — iejaucās Skvorešņa,
— Arsena Davidoviča priekšlikums ir vispareizākais. Es taču tikai tādēļ jums piesitos, ka Ivans Stepanovies, mans šefs, hidrofiziskos darbus jau beidzis un pametis mani bezdarbniekos. Bet jiīsu zooloģijā es nesaprotu ne tik kā melns aiz naga. Tādus brīnumus jums saķerstīšu, ka nebūs nekāda prieka! Taču tik pieredzējuša zoologa vadībā kā šis te puišelis arī es noderēšu. -
Mirkli vilcinājies, Gorelovs vairs neiebilda pret zoologa priekšlikumu. Visi izklīda un drīz nozaudēja cits citu biezajā, zaļganajā ūdeņu nokrēslā.
XII nodaļa SKVOREŠŅAS PĒDĒJĀ SPĒKU PĀRBAUDE
Palikuši vieni, Skvorešņa ar Pavļiku iedarbināja skrūves un, pacēlušies dažus metrus virs jūras dibena, aiz- trauca uz austrumiem — dienvidaustrumiem. Viņi peldēja ar trīs desmitdaļu ātrumu, vairīdamies no daudzajiem šķēršļiem, kuru neskaidrie silueti nemitīgi parādījās no visām pusēm.