Stunda vilkās pēc stundas. Laiku pa laikam Skvorešņa balsī uzdeva sev jautājumu, kas acīm redzot to sevišķi stipri un neatlaidīgi mocīja:
— Kāpēc klints nogāzās? Ja bijusi zemestrīce, tad arī visas pārējās klintis būtu sagāzušās. Nesaprotu.
Un katrreiz, kad Skvorešņa par to ierunājās, Pavļiks dzīrās kaut ko sacīt, bet neiedrošinājās. Beidzot it kā neviļus viņš izteica:
— Andrej Vasiļjevič, vai jūs redzējāt, kā klints gāzās?
— Nē. Es skatījos uz sienu. Un kas tad ir?
— Bet es tieši redzēju …
— Nu un tad?
— Kad klints nogāzās, tā uzreiz ieeju nenoslēdza … Tās augšējā daļa apmeta loku no kreisās uz labo pusi. Un tad pašā pēdējā mirklī, kad vairs bija palikusi tikai šaura sprauga starp sienu un klinti, es ieraudzīju … bet varbūt man tikai likās …
— Nu saki taču, Pavļik, — ko tu stiep garumā?
— Man likās, ka spraugā atkal pazibēja, bet tagad jau no augšas uz apakšu, gandrīz līdzās klintij, tas pats zilganais ronis …
— Ronis?! Un kas tad ir? Vai tu domā, ka viņš aizskāra klinti un tik trāpīgi to nogāza?
— Vai ronis to būtu spējis izdarīt? Es domāju … vai tas tikai bija ronis?
— Kāpēc gan ne? Tiesa, es viņu lāgā nesaskatīju, kad viņš traucās mums pāri.
— Kaut kāds dīvains ronis! Šaurs, garš. Un pleci nevis slīpi, saplūstoši ar kaklu, bet taisni, kvadrātveidīgi. Ne pleznas, ne aste viņam nekustējās. Un aste, es ievēroju, bija tāda strupa. Ziniet, Andrej Vasiļjevič… — Pavļiks nez kāpēc palūkojās apkārt un pārgāja uz čukstiem. — Ziniet… viņa stāvā bija kaut kas līdzīgs cilvēkam…
— Nu ko tu, Pavļik, runā! No kurienes še varēja rasties cilvēks? Un vēl tik ātri peldēt?
— Tev, Pavļik, tas tāpat vien licies, aiz bailēm! — pēkšņi atskanēja dobjā, mazliet izsmējīgā Gorelova balss.
Pavļiks nodrebēja un nolaida acis.
— Nezinu . .. Varbūt man tikai tā likās.
Skvorešņa paraustīja metala plecus un iegrima savās
pārdomās. Beidzot viņš pacēla galvu un sacīja:
— Ja mēs neatradīsim līdzekli, kā peilēt, tad laikam viss ievilksies līdz bezgalībai. Pareizāk, līdz mūsu skābekļa krājumu beigām. Kaut kas jādara, jātiek kaut pie mazas spraudziņas … Zini ko, Pavļik: ņemsim vēlreiz aptaustīsim — vai mēs tomēr neatradīsim kādu spraugu. Pirmoreiz es varbūt to palaidu garām . .. jāatzīstas, biju uztraucies.
Viņi sāka rūpīgi aplūkot līniju, kur klints piekļāvās ieejas malām. Meklējumi izrādījās veltīgi. Klints cieši — tiešām kā uz pasūtījumu — sakļāvās ar ieejas līniju un tās izlokiem.
— Tā-ā-ā! … — Skvorešņa domīgi novilka. — Vajadzēs pamēģināt laist darbā ultraskaņu. Varbūt tai izdosies aplauzt klints malas: tās droši vien plānākas.
Savu nedzirdamo darbu sāka Skvorešņas ultraskaņas pistole, ar stobru cieši piespiesta vienā vietā pie klints malas. Granits lēnām saira sīkās druskās, kas pēc tam Pavļika pirkstos pārvērtās dubļos. Taču pistoles ultraskaņas stara jaudas nepietika, lai klinti" tik drīz sagrautu. Vienīgi «Pioniera» ultraskaņas lielgabalam tas būtu bijis pa spēkam. Ultraskaņas pistoles jauda ātri samazinājās, un, kad enerģija abos akumulatoros bija izsīkusi pavisam, klintī melnoja tikai neliels tievs kanals, kādus desmit centimetrus garš, trīs centimetri diametrā.
Pav|iks atāķēja savu pistoli un sniedza to Skvoreš- ņam. Tas noraidoši papurināja galvu.
— Neder, Pavļik… Vēl desmit centimetru garu ka- nalu — tas ir par maz. Klints acīm redzot še pārāk bieza Bet pistole var vēl noderēt.
— Tad ziniet ko, Andrej Vasiļjevič, — Pavļiks sacīja.
— Kāpēc mums nepamēģināt parakties zem klints, izdarīt pārākumu? Ko? Dibens droši vien ir mīksts, smilšains, un mēs ātri izraksim sev eju. Kā kurmji! Vai ne?
Pavļika acis priecīgi mirdzēja, ar savu ideju viņš bija ļoti apmierināts.
— Pareizi! Laba doma! — Skvorešņa viņa priekšlikumam piekrita. — Ja rokam, tad rokam labi ātri! Mums palicis maz laika …
— Laika? — Pavļiks brīnījās. — Bet kas tad mums to ņem nost?
— Mēs paši, puis, — Skvorešņa atbildēja, atāķēdams no jostas savu universalcirvīti un izdarīdams pirmo cirtienu smilšainajā dibenā. — Mēs apēdam skābekli un ar katru, piemēra dēļ teiksim, mūsu apēsto skābekļa lāsi, mēs apēdam daļu savas dzīvības .. . Izraus smiltis … Ak, nolādēts! …
Cirvītis nošķindēja pret kaut ko cietu, zem asmens noplaiksnīja dzirksteles.
— Granits! — Skvorešņa sacīja un, aizvien vēl cirzdams dažādās vietās klints piekājē, nemitīgi atkārtoja:
— Granits! … Granits!… Nu, Pavļik, tava ideja ir lieliska, taču nederīga. Pats redzi: neko nepanāksim . .. Bet nu es atsēdīšos. Stipri piekusu. Un ļoti smacē. Uh-u-ū! … Laikam skābeklis iet uz beigām …
— Nu ko jūs, Andrej Vasiļjevič! — bālēdams izdvesa Pavļiks. — Es nejūtu nekāda smacīguma.
— Tu esi maziņš … Bet es, rau, kāds milzenis! Es skābekļa apēdu vairāk. Jāsamazina deva. jātaupa.
Viņš atvēra savu patronsomu un. pārbīdīdams pogu «skābeklis» jaunā pozicijā, ar pūlēm elpoja dziļi un strauji, cenzdamies iekampt cik iespējams vairāk gaisa.
— Kā jūs jūtaties, draugi? — pēkšņi atskanēja zoologa balss. — Visa nodaļa izvērsusies ķēdē, un ikviens no mums pārmeklē savu iecirkni. Meklējam klinti, kas līdzinās smailei.
— Bīstos, Arsen Davidovič… — smakdams atbildēja Skvorešņa, — nesagaidīšu … Man … beidzas skābeklis … Sākas elpas trūkums …
— Turieties!… Turieties, Skvorešņa! — pārbiedēts iesaucās zinātnieks. — Mēs meklēsim ātrāk! Vēl mazdrusciņ! Taupiet skābekli! Nerunājiet!
— Tieši tā, nerunāt! — milzis nomurmināja un nolikās uz muguras, ar pleciem atspiezdamies pret grotas di- bensienu. Viņš mēģināja izstiepties visā savā milzīgajā augumā, taču nespēja: kājas atdūrās pret klinti un palika saliektas ar ceļgaliem uz augšu.
Pagāja piecpadsmit, divdesmit minūtes. Pagāja pusstunda. Ar šausmām Pavļiks vēroja Skvorešņas seju. To izķēmoja ciešanas, vaigus klāja tumšs sārtums, plaši atplestā mute velti tvarstīja gaisu, bet tieši tā, ko viņš meklēja, — dārgā skābekļa — vairs nebija gandrīz nemaz.
— Ardievu, puis … Mirstu … Elpo lēnām … Taupi skābekli…
Skvorešņa sāka nesaprotami murmināt. Pav]iks juta, ka viņu sagrābj šausmas un izmisums. Viņš bija gatays mesties pret šīm nežēlīgajām granita sienām, dauzīt tās dūrēm, plosīt rokām, kaut tikai izglābtu savu draugu. Bija briesmīgi nolūkoties mirēja ciešanās, taču tai pašā laikā viņš nevarēja, trūka spēka novērst acis.
— Andrej Vasiļjevič… mīļais … — Pavļiks nesakarīgi runāja ar drebošām lūpām. — Varbūt kaut kā var pārliet jums jel drusciņ mana skābekļa? Sakiet! Pasakiet, kā to izdarīt?
Milzis noraidoši papurināja galvu, dziļi un aprauti elsodams, kaut ko neskaidri murmināja, paretam izkliegdams: