— Nolādētā! . .. Palūkosim!… Es tev parādīšu! …
Viņa kāju milzīgās pēdas, atsperoties klints pamatnē,
sāka kustēties. Tās lēnām slīdēja pa klinti augšup. Pusmetra augstumā virs dibena kājas sastapa cilni un atspērās pret to. Tagad ceļgali saliecās vēl vairāk. Milža roka lēni tuvojās atvērtajai patronsomai, metala pirksti sataustīja pogu «skābeklis» un pārbīdīja to līdz pilnai, līdz pēdējai iespējamai gāzes devai.
«Kādēļ?» izbaiļu pārņemts, nodomāja Pavļiks. «Drīzāk sagaidīt galu? …»
Gulēdams uz muguras, ar kājām atsperdamies klints izcilnī, bet ar pleciem pret grotas dibensienu, Skvorešņa šajā neparastajā pozā sastinga. Vienīgi dziļie elpas vilcieni norādīja, ka viņš vēl dzīvs un viņa varenajā organismā ar jaunu spēku iedegas uguns. Tad elpošana negaidīti aprima, un Pavļikam šķita, ka viss beidzies . ..
Pēkšņi briesmīgs neprātīgu dusmu un izaicinājuma pilns kliedziens satricināja grotas sienas un apdullināja šausmās sastingušo Pavļiku.
Viss Skvorešņas milža stāvs piepeši piepildījās ar trīskārtīgu spēku un dzīvību. Pārcilvēciskā piepūlē saspringa milzīgās, saliektās kājas, augšup saslējās krūts, un likās — sienā iegrima platie metala pleci.
— Ā-ā-ā! — caur atvieztiem zobiem rēca gigants. — No-lā-dē-tā! … A-ā-ā! .. .
Kolonām līdzīgās kājas drebēja aizvien lielākā 'spriegumā. It kā no nezināma, neizsīkstoša avota milža miesās pieplūda aizvien jauni un jauni spēki, kam, liekas, nebija gala. Un līdz ar to aizvien augstāk un augstāk dimdēja viņa balss.
Pie sienas piespiedies, Pavļiks neticēja savām acīm: viņam šķita, ka klints salīgojās un sāka kustēties! Viņa ķiverē, džinkstot un jaucoties cita ar citu, atskanēja izbiedētās draugu balsis.
— Pavļik! Kas noticis? . . . Kas ir? Kāpēc tā kliedz Skvorešņa? Pavļik! Pavļik! .. . Atbildi taču! . ..
Pavļiks neko nedzirdeja, nevienam neatbildeja: viņš nevarēja atjēgties.
Klints padevās. Tā līgojās. Zem Skvorešņas kolosālā spiediena tā sāka svērties. Vēl! Vēl drusciņ! …
Un, pēkšņi pietrūcies, Pavļiks metās pie klints, un viņa spalgais sauciens sajaucās ar Skvorešņas pērkonīgo kliedzienu:
— Urā-ā-ā! Vēl! .. . Vēl mazliet! .. .
Ar visiem saviem niecīgajiem spēkiem zēns atspiedās pret klinti līdzās milža varenajām kājām. Un it kā tieši šā pēdējā grama būtu trūcis Skvorešņam pilnīgai uzvarai! Klints sadrebēja un nogāzās ārpusē, uz slīpā dibena. Izeja bija brīva!
Skvorešņas kājas bezspēcīgi saļima, viņa pērkonīgā
balss apklusa, acis aizvērās, un, milzīgs, iekalts metālā, viņš bez dzīvības izstiepās uz grotas smilšainā dibena.
Cauri smilšu mākonim, kas pacēlās no dibena, aiz nepacietības un sajūsmas drebēdams, Pav|iks uzlēca uz nogāztās klints un izskrēja laukā. Viņa skaņā balss aiztrau- cās tālumā:
— Šurp! Šurp! Skvorešņa nogāza klinti! Ātrāk palīgā! Viņš mirst! Ātrāk! Es peilēju ar ultraskaņu! Klausieties! Klausieties! Pēc dziļummēra — septiņdesmit divi metri no ūdens virsas!
Viņš grozīja pistoles stobru, un uz visām pusēm aiz- traucās nedzirdami vēstneši — uzvaras un bēdu sūtņi.
Pavļiks nebūtu varējis pateikt, cik ilgs laiks bija pagājis šajās drudžainajās gaidās — minūte vai stunda, kad no zemūdens tumsas pēkšņi atskanēja Marata priecīgais sauciens;
— Uztvēru, uztvēru! Turi staru, Pavļik! Turi! Peldu tieši uz nord-ost! Šurp pie manis! Pie manis, biedri!
Un no visām pusēm — no ziemeļiem, no rietumiem, no dienvidiem — atlidoja priecīgi saucieni, jūsmigi kliedzieni:
— Peldu tev pakaļ, Marat! — atskanēja Coja balss.
— Tūdaļ būsim pie tevis, bičo! … — kliedza zoologs.
— Turies, Pavļik! Turies, puisīt! — runāja komisārs Sjomins. — Šurpu, šurpu, Matvejev! Esmu šeit!
It kā no tumšām debesīm notrūkušu zvaigžņu spiets no visām pusēm uz Pavļiku traucās laternu uguntiņas. Pavļiks nolaida notirpušo roku ar pistoli un vienīgi grozīja ķiveri ar laternu uz visiem rumbiem kā bāku, aicinot pie sevis draugu uguntiņas. Uguntiņas pieauga, vairojās un pēkšņi trakā rotaļā savērpās ap Pavļiku, apžilbinot viņu, piepildot visu apkārtējo tumsu.
Zvaigžņu spiets uzbrāzās līdzīgi viesulim. Vienā mirklī desmitām roku uztvēra Skvorešņas un Pavļika gurdenos augumus, un pēc mirkļa nodaļa joņoja atklātā okeānā uz zemūdeni «Pionieris», kas bija sastingusi gaidās divsimt metru dziļumā.
XIII nodaļa pieticīgie norēķini
Vecākais leitnants Bogrovs nospieda pogu uz vadības centrālās pults un pagrieza nelielu stūri ar bultu dažas iedaļas pa labi.
«Pionieris» paslēja augšup priekšgalu un pa slīpni traucās uz priekšu, ātri uzņemdams augstumu. Trīssimt metru dziļumā tas izlīdzinājās un turpināja ceļu uz dienvidiem.
— Vai ir labi, Ivan Stepanovič? — vecākais leitnants vaicāja Šelavinam.
— Lieliski! Absolūti viss redzams! — aizsmakuša tenorā apmierināts atbildēja okeanografs, nenolaižot no ekrana jumola tuvredzīgās, piemiegtās acis. Pār jumolu lēni pārslīdēja milzīgi, tumši blāķi. Daži no tiem aizņēma lielus laukumus okeana virspusē, citi, mazāki, bija dziļi iegrimuši ūdenī. Brižam likās, ka tie teju, teju skārs zemūdenes kupraino muguru, taču «Pionieris» mierīgi un droši paslīdēja zem tiem, tikai paretam noliecot priekšgalu un pēc tam ieņemot atkal noteikto trīssimt metru dziļumu.
Atmetis atpakaļ galvu, okeanografs jautāja:
— Tieši uz kāda platuma grada mēs atrodamies, Aleksandr Leonidovič?
— Piecdesmit astoņi grādi četrdesmit minūtes dienvidu platuma, astoņdesmit grādi rietumu garuma pēc Grinviča, — atbildēja vecākais leitnants.
— Kāds milzums aisbergu!
— Šeit jau iestājusies ziema, Ivan Stepanovič.
— Jā, protams… Taču ziemas sākumam aisbergu tomēr pārāk daudz. Ir tikai desmitais jūlijs.
Iestājās klusums. Pēc brītiņa to pārtrauca zoologa un Pavļika ierašanās.
— Lūdzu, Arsen Davidovič!
— Ahā! Ledi! Tas ir interesanti! — uzmetis acis ek- ranam, zoologs iesaucās.
— Šeit tie izskatās pavisam citādi… — piebilda Pavļiks. — Kad mēs uz «Diogena» sastapāmies ar aisbergu, es paguvu to aplūkot. Tas bija daudz augstāks par «Diogenu» un viss laistījās. It kā vienos rotājumos …
— Nav brīnums, — atsaucās Šelavins. — Toreiz tu redzēji augšējo, virsējo daļu, bet tagad mūsu priekšā aisbergu zemūdens daļas. Virsējo daļu irdina saules stari, silti vēji, lietus, toties zemūdens daļa saglabājas labāk, uz to iedarbojas vienīgi siltās straumes, kas tos apskalo. Zemūdens daļa ir daudz lielāka par virsējo daļu. Piecas sešas, bet dažreiz arī septiņas reizes lielāka .. . Rau, pašlaik «Pionieris» noliecās un ienira dziļāk, lai apietu vienu tādu aisberga zemūdens daļu. Bet «Pionieris» taču peld trīssimt metru dziļumā! Tātad šis aisbergs ar savu apakšdaļu iegrimis ūdenī vairāk nekā par trīssimt metriem. Un tā virsējā daļa tātad paceļas virs okeana līmeņa vairāk nekā piecdesmit metrus. Tātad aisberga kopējais
augstums, jādomā, līdzinās četrsimt metriem. Lūk, kāds augstums! Bet vai jūs zināt, atļaujiet, jaunais cilvēk, jums jautāt, ka gadās aisbergi seši septiņi simti metru augstumā?
— Ai, ai, ai! — Pavļiks brīnījās. — Septiņsimt metru! Vai tiešām jūra tādā dziļumā aizsalst?
Okeanografs izbrīnā pat nokrekšķinājās un nolaida acis no ekrana. Tad nīgri paraustīja plecus un atkal pacēla acis uz jumolu.