— Kā var iedomāties tādas muļķības, — atļaujiet jums jautāt? Ka jūra aizsaltu septiņsimt metru dziļumā?! Visbargākajās ziemās jūru klāj ledus, kas uz pavasara pusi sasniedz ne vairāk kā trīs vai četru metru biezumu. Turklāt jūras ledus kūstot dod iesālu ūdeni, bet aisbergi sastāv no saldūdens ledus. Skaidrs, ka tie neveidojas no jūras ūdens, bet no saldūdens. Un tāds ūdens atrodas tikai uz zemes. Tātad arī aisbergi izveidojas uz zemes …
— Kāpēc tad … kāpēc tad tie ir šeit? — Pavļiks brīnījās. — Kā tie nonāk jūrā?
— Vai jūs esat jel kaut ko dzirdējis par šjūdoņiem, atļaujiet jums jautāt? — iekarsis izsaucās okeanografs, kuru acīm redzot uztrauca, pēc viņa domām, pārāk naivie, «analfabetiskie» Pavļika jautājumi. — Ko jums tur māca, tajās jūsu ģimnāzijās un koledžās?
— Jā, es zinu .. . mazliet… — bikli iebilda Pavļiks. — Šļūdoņi — tās ir tādas ledus plūsmas augstos kalnos, kur ļoti auksts. Tās slīd zemāk, kur ir siltāks … Nu, tur kūst un dod sākumu strautiem un upēm.
— Ledus plūsmas … hm .. . ledus plūsmas … — okeanografs pukojās. — Nu labi, lai būtu plūsmas! Tomēr ziemeļu un dienvidu polarajos apgabalos ledus klāj ne vien augstu kalnu virsotnes, bet oilnīgi visu zemi. To tā arī sauc par «kontinenta ledu». Gandrīz visu Grenlandi, lielāko salu pasaulē, ar divi miljoni simt tūkstoš kvadrātkilometru lielu platību, izņemot tikai šauru piekrastes joslu, klāj kontinenta ledus. Gadu pēc gada, gadsimtu pēc gadsimta uz salas sakrājās sniegs, kas pamazām, zem paša spiediena, pārvērtās ledū. Šis ledus cēlās aiz*-" vien augstāk un augstāk, un tagad Grenlandi klāj ledus vairogs divu kilometru biezumā, bet dažās vietās pat vairāk! Apmēram to pašu var novērot ari dienvidu polarajā
Antarktidas kontinentā. No šiem kontinentu ledājiem atdalās ledus mēles, kas nolaižas līdz jūrai, sākumā slīd pa tās dibenu un beidzot, kad nonāk līdz dziļākām vietām, uzpeld virspusē. Vējš un viļņi tās iedragā, iedarbojas ari paša ledus smagums, un pienāk brīdis, kad no šļūdoņa mēles beidzot atlūst gabals ledus kalna veidā un aizpeld jūrā. Ja mēs tuvosimies kontinenta krastam, mums varbūt izdosies šo parādību novērot… Aleksandr Leonido- vič, cik tālu mēs dosimies uz dienvidiem?
— Kā pavēlēs kapteinis, — sekoja nenoteikta atbilde.
Šai brīdī durvis atvērās, un kabinē ienāca kapteinis.
Klusēdams viņš ar galvas mājienu sasveicinājās ar visiem, aši iegāja radiokabinē un aizslēdza aiz sevis durvis.
— Vai radiogramas no Politiskās pārvaldes vēl nav? — viņš uzdeva Pļetņevam savu pēdējās dienās parasto jautājumu.
— Ir, biedri komandier. Tikko saņēmu, — sacīja Pļet- ņevs, pasniegdams kapteinim visnotaļ ar skaitļu rindām pārklātu lapiņu.
— Beidzot… — pusbalsī nočukstēja kapteinis, salocīja lapiņu četrkārtīgi, noglabāja to iekšējā kabatā un iznāca no radiokabines centralajā postenī. Tur, piegājis pie zoologa, viņš vaicāja:
— Tātad rīt pulksten astoņos jūsu pirmā stacija šajos ūdeņos?
— Jā, kaptein.
— Cik cilvēku?
— Es, Ivans Stepanovičs, Sidlers, Cojs un Pavļiks … Pavisam pieci cilvēki.
— Labi… Aleksandr Leonidovič, — kapteinis griezās pie vecākā leitnanta. — Vai rīt no rīta jūsu dežūra?
— Tieši tā, biedri komandier!
— Izlaidiet grupu piecu cilvēku sastāvā, ko uzskaitīja Arsens Davidovičs. Kreisējiet ap šo vietu apmēram piecdesmit kilometru rādiusā … Vairāk nevienu neizlaist!
— Klausos, biedri komandier!
Kapteinis pagriezās un izgāja gaitenī. Uz mirkli pavērtajās durvīs iesitās apslāpētas, trakā tempā spēlētas lezginkas skaņas.
— Jau! Drīz sāksies! — sizdams plaukstas, iesaucās Pavļiks. — Iesim ātrāk uz sarkano stūrīti. Uz sarkano stūrīti! — Un, skaļi čukstēdams kā vislielāko noslēpumu, paziņoja: — Šovakar komanda sagaida Skvorešņu. Skvorešņa iznāk no slimnīcas!
Iegājis savā kajitē, kapteinis aizslēdza durvis, nosēdās pie rakstāmgalda un izņēma no slepenās atvilktnes šifru grāmatu. Viņš ilgi nopūlējās pārvērzdams radio- gramas ciparu rindas burtos un vārdos. Nonācis līdz galam, viņš sapīcis atlaidās pret krēsla atzveltni, brīdi padomāja un atkal noliecās pār galdu, tagad lasīdams radiogramu tekoši, visu līdz galam. Lūk, ko viņš izlasīja:
«Atbilde aizkavējās, jo vajadzēja pārbaudīt vecos un saņemt jaunus materialus no Tokijas un Nagasaki.
Pirmā komandējuma laikā uz Nagasaki, pirms pieciem gadiem, Gorelovs teicami izpildīja uzdevumu, par ko pēc atgriešanās tika apbalvots ar ordeni «Goda zīme». Divos komandējumā pavadītos gados viņš daudz strādāja, paretam apmeklēja teātrus, kino, muzejus, budistu tempļus, iepazinās ar zemes ievērojamākām vietām. Savus vaļasbrīžus bieži pavadīja padomju kolonijas sabiedrībā Nagasaki un Tokijā.
Nākošajā komandējumā Tokijā, pirms divi gadiem, sastapās ar Abrosimoviem, tēvu un meitu, un sāka tos apciemot aizvien biežāk. Ar meitu, Annu Nikolajevnu, bieži apmeklēja teātrus, pirmās šķiras restorānus un kafejnīcas, aristokrātiskus dansingus. Dzīvoja diezgan plaši. Alga viņam nebija maza, tomēr nez vai tās pietika. Šai laika sprīdī ar padomju kolonijas locekļiem sastapās paretam. Viņa tēvocis, Nikolajs Petrovičs Abrosimovs, ir bijušais cara ģenerālis, Kerenska valdības laikā ticis komandēts uz Japanu kara materialu iepirkšanai un pieņemšanai. 1917. gada revolūcija sastapa viņu tur, un Padomju Krievijā viņš neatgriezās. Meita piedzima Japanā. Sieva nomira pirms desmit gadiem. Dzīvo plaši, ienākumu avoti nav zināmi. Runā, ka spēlējot biržā. Viņam plaša pazīšanas ar Japanas militarajām aprindām. Otra komandējuma uzdevumu Gorelovs arī izpildīja labi.
Trešajā komandējumā Tokijā viņš dzīvoja apmēram tāpat, bieži apmeklēja Abrosimovus. Runāja, ka Abrosi- mova meita kļuvusi Gorelova līgava, lai gan atklāti tas netika paziņots. Par kādām veikalnieciskām vai slepenām
Gorelova attiecībām ar Abrosimovu nekādu aizdomīgu ziņu nav.»
Kapteinis domīgi pagrozīja pirkstos zīmuli, tad nometa to uz radiogramas un piecēlās.
— Tieci nu gudrs, — viņš nomurmināja un sāka staigāt pa kajiti, pēc paraduma salicis rokas uz muguras.
Viņš gāja aizvien ātrāk un ātrāk, bieži apstājās un staigāja atkal.
Ģenerālis … Jā, jā … Sis ģenerālis viņam likās aizdomīgs … Un tad vēl skaistule meita .. . Visparastākais sākums, velns ar ārā! Bet kā var notikt sazināšanās? Radiostacijas taču nav! Un vēl tālām pārraidēm…. Un tomēr … tomēr kāds maršrutu ir paziņojis! Uzmanību, kapteinī Esiet piesardzīgs, kaptein! Izdarīt kratīšanu? Bet kāpēc tad tieši pie viņa, pie Gorelova? No divdesmit sešiem cilvēkiem tieši pie viņa? Un kaut tikai tāpēc, ka viņam vienam tik aizdomīga … nu, nevis aizdomīga, bet šaubīga vieta biogrāfijā … Ar ordeni apbalvots … Apvainojoši … (Kapteinis jutās samulsis, neveikli.) īstenībā taču nav nekāda pamata, nekāda iemesla … Nu, kas tur? Labāk mazliet aizvainot vienu, nekā riskēt ar divdesmit sešiem cilvēkiem, zemūdeni. . . Nodarīt postu visai valstij! Dzimtenei! Dzimtenei postu!
Un, sažņaudzis dūres, ar ciešā apņēmībā kvēlošām acīm kapteinis devās pie rakstāmgalda.
* *
*
Sarkanais stūrītis bija pilns ļaužu. Attālākajā stūri nepārtraukti spēlēja neliels džeza orķestris. Jautrība bija pilnā spēkā.
Jaunākais mechaniķis Kozirevs un fiziķis Sidlers, labākie dejotāji komandā, braši nodejoja «krievu deju», izveidodami neparastus soļus, izdarīdami tādus lēcienus, ka nemitīgi skanēja aplausi un sajūsmas saucieni. Taču šajā jautrībā daudzi laiku pa laikam nepacietīgi pameta acis uz durvīm. Un tomēr durvis atvērās, nevienam negaidot, mirklī, kad Sidlers pietupies virpuļoja kā vilciņš uz vienas kājas un vairs nevis orķestris vadīja dejotāju, bet pats tikko spēja dejotājam tikt līdzi. Durvju klau