Tur stāvēja Gorelovs. Cojs neapzinīgi saspieda komisārā roku un aši palūkojās viņā. Viegli sarauktām uzacīm komisārs cieši vēroja Gorelovu. Tas, sarunādamies ar galveno akustiķi Cižovu, uz mirkli novērsās no sarunu biedra un pāri apkārtstāvošo galvām meta tumšu, naida un dusmu uguns pilnu skatienu uz Pavļiku, kas tobrīd uzlidoja augstu pie griestiem. So skatienu kā Cojs, tā komisārs paguva uztvert vienā brīdī.
Pavļika jautrie spiedzieni aprima. Nobālējis viņš raisījās vaļā no laipnajām rokām un skavām.
— Kas tad nu, galva noreiba? Vai šūpošana bija par stipru? — smiedamies un skrullēdams garo ūsu, vaicāja Skvorešņa.
— Kā lai viņš būtu pie tās pieradis, kad ari pats «Pionieris», šķiet, nekad nav izbaudījis pamatīgu šūpošanu, — sacīja Marats, noglaudīdams Pavļika galvu.
— Te šai mierīgaja šūpulī pat īsts jūras vilks var saskābt, — Maratu atbalstīja Matvejevs.
Cojs izspraucās caur pūli, kas bija ielencis Pavļiku, un, apņēmis viņu ap pleciem, aizveda kajites attālākajā kaktā uz plato, mīksto atzveltņa krēslu.
Viņi atsēdās krēslā, cieši piespiedušies viens otram; turpat tuvumā apsēdās komisārs.
Tikmēr "sākās dejas. Skvorešņa negaidīti viegli un graciozi dejoja valsi ar Matvejevu, kas izpildīja dāmas lomu. Vispār Skvorešņa nespēja no «dāmām» atkauties: visi viņam uzplijās.
Cojs noliecies pie zēna, klusi un maigi vaicāja:
— Kas, mīļais, ar tevi notika? No kā tu pēkšņi tā sabijies?
Pavļiks vēl ciešāk piespiedās Cojam un aizvēra acis.
— Tāpat vien … — viņš tikko sadzirdami atbildēja.
— Nekas.
Tad sapurinājies plaši atvēra acis, kas pēkšņi uzliesmoja dusmās un sašutumā. Viņa vaigi pietvīka, dūres sažņaudzās.
— Viņš ir ļauns. .. ļauns, nelabs cilvēks! — Pavļiks sacīja aprautā balsī. — Viņš līdz šim laikam nevar man piedot. Tādi nieki! Es taču toreiz tūlīt atvainojos. Es taču netīšām . . .
Lūpas Pavļikam sāka drebēt un, aizvēris acis, viņš atkal apklusa.
— Kas? — jautāja Cojs, kuru mirklī pārņēma zēna aizvainojums un sašutums.
Pavļiks klusēja.
— Vai Fjodors Michailovičs? — atkal klusu un neatlaidīgi jautāja Cojs.
Pavļiks pamāja ar galvu.
— Ko tad viņš tev nav piedevis? Kā tu domā, kāpēc viņš uz tevi dusmojas?
— Nu, tīrie nieki. .. Saproti, nieki! — Pavļiks atkal uztraucās, raudzīdamies Cojā kvēlošām acīm. — Par somu. Atceries, izejkamerā mēs ar Maratu sastrīdējāmies jūras eža dēļ, un es iegāzu viņam ar somu pa ķiveri. Bet tā bija Fjodora Michailoviča soma. Nu, es taču to izdarīju netīšām! Bez nolūka!
— Vai Fjodors Michailovičs tevi sarāja?
— Ne… Viņš tikai uz mani tik nikni paskatījas, ka es pat nobijos. Viņš toreiz izrāva man no rokām savas rakstāmmašīnas kastīti un tā paskatījās, it kā būtu gatavs mani nogalināt. Tāpat kā tagad . ..
Komisārs strauji pārmeta vienu kāju pār otru.
— Kādu kastīti? — viņš jautāja.
— Es taču sacīju — no savas rakstāmmašīnas. Rakstāmmašīnas rezerves dalām, — vienaldzīgi atbildēja Pavļiks un, it kā nomierinājies, pēc tam kad izteicis savu sašutumu, ar pieaugošu interesi vēroja valsējošo komisko pāri — Skvorešņu un Maratu.
Marats ērmojās, ālējās, tīšām jauca un sagrozīja dejas soļus, mina partnerim uz kājām. Skvorešņa beidzot saskaitās, pacēla viņu kā kaķēnu un tālāk valsēja viens, turēdams savu «dāmu» augstu gaisā. Marats jocīgi kūļāja kājas, velti cenzdamies izrauties no partnera dzelžainajām skavām, un beidzot sāka saukt palīgā . . .
Pavļiks neizturēja, pilnā kaklā smiedamies, pietrūkās augšā un metās pie Skvorešņas.
— Laidiet vaļā to ērmu, Andrej Vasiļjevič! — viņš sauca, skaņi smiedamies. — Dejosim mēs abi! Es dejošu, kā nākas! Pioniera goda vārds!
— Nāc vien, puikiņ! — milzis viņu priecīgi saņēma. — Nu, vai jau atžirgi?
Skvorešņa nolika Maratu uz grīdas, uzblieza tam pa sēžamvietu, kālab tas, visiem smejoties, kā lode aizsprāga līdz durvīm, tomēr apmierināts, ka beidzot izrāvies no drauga spīlēm.
Orķestris sāka spēlēt polku, un Pavļiks kā draisks kazlēns ņēmās lēkāt ap savu partneri.
Cojs palika krēslā viens, iegrimis dziļās domās, nedzirdēdams ne muziķu, ne vispārējo jautrību. Arī komisārs klusēja.
Pēc dejas «uz publikas neatlaidīgu pieprasījumu», ka paziņoja vakara konferansjē Romeiko, Pavļiks pacilāti nolasīja savu poēmu «Dziļumu uzvarētāji». Viņam neprātīgi aplaudēja un dažas vietas piespieda atkārtot. Beigās komisārs paziņoja, kādas nodarbības un sarīkojumi notiks nākamajās piecās dienās.
Izklīda pēc pusnakts, noguruši, jautri, apmierinati, skanot bravurīgam maršam. Sarkanajā stūrītī palika tikai divi cilvēki — komisārs un Cojs. Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami. Tad komisārs klusu sacīja:
— Kā jūs domājat, Coj, ko tas viss nozīmē?
Cojs lēni pārvilka roku pār spīdīgajiem, melnajiem matiem un atlaidās pret krēsla atzveltni:
— Nekā nesaprotu! Skaidrs tikai tas, ka Fjodors Michailovičs nez kādēļ Pavļiku nemīl Bet kādēļ? Tik jauku, rātnu zēnu! Nevar taču būt, ka somas dēļ . . .
— Jā-ā-ā … — komisārs novilka, domīgi lūkodamies kaut kur tālē. — Un vēl nez kāda kastite . . . Savada būšana! Tomēr man šķiet, tas sācies jau daudz agrāk.
Cojs izbrīnījies pavērās komisārā.
— Agrāk? Bet kādēļ gan?
Kajitē ienāca apkopējs Sčerbina ar garu putekļsūcēja kārbu rokās. Viņš tuvojās komisaram un pielika roku pie matrožu cepures:
— Biedri komisar, atļaujiet sākt telpu uzkopšanu.
— Lūdzu, biedri Sčerbina.
Komisārs piecēlās un sacīja Cojam:
— Iesim manā kajitē un tur parunāsimies.
otras daļas beigas
TREŠA DAĻA DZIMTENE AICINA
DZIMTENE AICINA
I n o d a ļ a LEDUS GūSTĀ
Trīspadsmitajā jūlijā «Pionieris» jau bija atpakaļceļā uz Kluso okeānu, uzņēmis kursu uz ziemeļiem. Vēl bija veicams tikai viens pētniecisks darbs Antarktikas virsējos ūdeņos polārās ziemas skarbajos apstākļos, peldošo ledu tuvumā.
«Pionieris» peldēja cik vien iespējams sekli, gandrīz pie ledus lauka pašas apakšējās virsmas.
Četrpadsmitā jūlija rītā ultraskaņas ekrana jurnolā parādījās pirmās plaisas ledus bruņās, kas klāja okeana virsmu. Drīz šīs plaisas bija redzamas aizvien lielākā skaitā. Tuvojās nekustīgās ledus joslas robeža. «Pionieris» brauca ar divām desmitdaļām ātruma. Aizvien biežāk ceļā gadījās ledus kalni, kuru zemūdens daļas vajadzēja uzmanīgi apiet. Virs okeana acīm redzot trakoja neganta auka: atsevišķi ledus gabali gan pacēlās, gan iegrima dziļāk, pat varenie aisbergi nestāvēja mierīgi uz vietas.
Centralajā postenī atradās kapteinis, sardzes priekšnieks vecākais leitnants Bogrovs, zoologs un Šelavins. Zinātniekiem vajadzēja izvēlēties pētījumiem piemērotas
vietas, kas tai paša laika atļautu izmantot sardzes dienestam infrasarkano izlūku.
Drīz pēc pusdienas uz ekrana parādījās liels iasmenis. Tajā, šūpodamies un sadurdamies cits ar citu, peldēja dažāda lieluma ledus gabali. Acīm redzot aukas iespaids še bija diezgan stiprs, tādēļ strādāt būtu visai apgrūtinoši.