Beidzot ap pulksten piecpadsmitiem parādījās garš un diezgan plats lāsmenis starp diviem milzīgiem aisbergiem. Izsūtītais infrasarkanais izlūks pacēlās gaisā sešdesmit metru augstumā, lai novērotāji uz zemūdenes varētu iegūt priekšstatu par šo ledus kalnu virsmu apmēriem un par visu, kas tiem apkārt.
Tālu visā apkārtnē, ko pārmeklēja izlūks, neredzēja neviena kuģa, neviena aizdomīga punkta.
Okeāns bija klāts ledus gabaliem un aisbergiem. Sniega vētra dzina virpuļojošos sniega mākoņus; ledus gabali un aisbergi uzgrūdās, sablīvējās cits uz cita vai no triecieniem sašķīda sīkās drumslās. Tikai divi milzīgi kalni mierīgi un majestātiski stāvēja kā salas trakojošā sticlīijā.
Abi aisbergi bija ne mazāk kā trīssimt piecdesmit metru gari un apmēram divi simti metru plati. To virsējās daļas šķita līdzenas kā galds. Lāsmenis, kas atgādināja kanalu starp tiem, bija kluss un rāms jo pret aukām to aizsargāja augstas, nesagraujamas sienas. Tās bija skaidras, ļoti dzidras un šķita iezaļganas. Likās, šīs ledus sienas tikko atdalījušās viena no otras, un ne sniegs, ne migla, ne vējš ar smalkajām ūdens lāsēm vēl nav paguvuši sagrauzt un aizmiglot to gaišo smaragdzaļo dzidrumu.
Kā liekas, Lord, labāku vielu par šo lāsmeni neatradīsim, — kapteinis sacīja. — Ja jūs ar Ivanu Stepa- noviču esat mierā, tad gatavojieties atstāt zemūdeni. Es pa'to laiku pacelšu zemūdeni līdz simt metru dziļumam. Vai būs diezgan?
— Pilnīgi, kaptein, — zoologs piekrita.
— Tikai pasteidzieties. Neieildziniet pētījumus. Es gribētu jo drīzāk no šejienes tikt prom.
Jau pēc piecpadsmit minūtēm zoologs ar Selavinu, savas parastās svitas — Skvorešņas, Coja, Marata un
Pavļika pavadībā atstāja zemūdeni. Šelavins ar Skvo- rešņu devās tuvāk ledus sienai, lai pie tās novietotu hid- romētriskos spārniņus, paņemtu tur ūdens paraugus un izmērītu ūdens temperaturu. Zoologs ar pārējiem ķērās pie darba kanala vidū, gan paceldamies tuvāk ūdens virsmai, .gan nolaizdamies dziļāk, savācot šai gada laikā nabadzīgā planktona un citu dzīvnieku un augu valsts pārstāvju paraugus.
— Ehē! — pēkšņi atskanēja Selavina izbrīna pilnais sauciens. — Se ledus sienā taču atrodas milzīgs iedobums. Kādus trīsdesmit metrus dziļš. Bet tā garums pa kanalu nav zināms. Andrej Vasiļjevič, palūkojieties nu, — vai tālu tas aiziet? Arsen Davidovič! Man aizdomas, ka arī pretējā sienā būs tāds pats iedobums. Aizsūtiet kādu pārbaudīt. Laikam še bijis viens milzu kalns, un pa šo iedobumu tas pāršķēlies. Ļoti interesanti!
— Labi, Ivan Stepanovič. Aizies Cojs, — zoologs atbildēja.
Pēc dažām minūtēm Skvorešņa ziņoja, ka iedobums stiepjoties no dienvidiem uz ziemeļiem kādus divsimt metrus. Tā dziļums ledū no sešdesmit līdz simt metriem, platums no kraujās zemūdens malas līdz Iedus krastam trīsdesmit līdz četrdesmit metru. Coja ziņojums gandrīz neatšķīrās no Skvorešņas ziņām: garums un dziļums sakrita pilnīgi, bet platums bija mazāks — divdesmit līdz trīsdesmit metru.
— Tātad skaidrs, — Šelavins sacīja, — ledus kalna iekšienē, gandrīz tā vidū, atradusies dziļa un plata, no visām pusēm noslēgta aiza. Pa šo aizu kalns pāršķēlies un sadalījies. Spriežot pēc sienu svaiguma, tas noticis pavisam nesen, varbūt tikai pirms dažām stundām. Abas puses lēnām viena no otras attālinās, un iespējams, ka apmēram pēc divdesmit četrām stundām še nebūs vis ka- nals, bet atklāta jūra, pilna ledus gabaliem. Mums jāpasteidzas, Arsen Davidovič! — apņēmīgi nobeidza okeanografs.
— Es domāju, ka pagūsim, taču pasteigties vajag, — zoologs atbildēja un ar savu grupu devās tālāk, turēdamies nelielā dziļumā, — kādus trīsdesmit metrus no ūdens līmeņa.
Šelavins ar Skvorešņu aizpeldēja netālu no viņiem kanala vidu un izdarīja tur daudzus temperatūras mērījumus dažādos dziļumos, ūdens virsas tuvumā. Tad sāka noņemt ūdens paraugus attālāk no ledus gabaliem, lai izpētītu ūdens ķīmisko sastāvu. Šis darbs, kas prasīja daudz pū|u un rūpības, aizņēma kādas piecas stundas.
Selavinam ar Skvorešņu vēl vajadzēja tikai atzimēt hidrometrisko spārniņu konstatēto straumes ātrumu tieši aisberga tuvumā, paņemt aparatus un atgriezties uz zemūdenes. Viņi ar zoologu norunāja, ka pēc minūtēm piecpadsmit sastapšoties uz zemūdenes platformas.
Tikko pienācis pie aparatiem, Šelavins ievēroja neparastu un pilnīgi negaidītu straumes ātrumu, ko rādīja spārniņi.
— Velna milti! — pārsteigts iesaucās okeanografs. — Pirms piecām stundām aisbergs taču virzījās pavisam lēnām, bet tagad ar tvaikoņa ātrumu un turklāt atpakaļ- virzienā!
— Laikam vējš mainījis virzienu, — sacīja Skvorešņa, noņemdams spārniņus, — un tagad pūš ar desmit ballu stiprumu ledus gabalam tieši mugurā.
— Bet vai jūs zināt, ko tas nozīmē, atļaujiet jums jautāt? Ledus gabals virzās tieši tā, ka var savienoties ar savu otru pusi! Jābrīdina sardzes priekšnieks… Tā taču ir nelaime!
Viņš aši izsauca zemūdeni. Taču pirms viņš paguva bilst vārdu, atskanēja vecākā leitnanta satrauktā balss:
— Ātrāk uz zemūdeni! Visi, visj! Kanāls noslēdzas! Ledus gabali tuvojas viens otram! Ātrāk! Atveru izejka- meru! …
— Tieši tā! Klausos! Atstājiet spārniņus, Skvorešņa. Ātrāk uz zemūdeni!
Ar desmit desmitdaļu ātrumu viņi joņoja uz kuģi. Priekšā parādījās zoologs, Cojs, Marats un Pavļiks, kas arī traucās uz turieni.
Viņi tomēr vēl nebija paguvuši sasniegt «Pionieri», kad pēkšņi atskanēja pērkonam līdzīgs grāviens. Varena, neredzama ūdens strāva it kā drausmīgs fontāns reizē uzsvieda augšup cilvēkus un zemūdeni. Kuģis ātri nolaidās dziļāk un tūliņ atguva līdzsvaru, bet cilvēki griezdamies un kūleņodami tika izsvaidīti uz visām pusēm. Skvorešņu straume sparīgi trieca pret iedobuma ledaino
dibenu. Pavļiks kā korķis uzlidoja divus metrus virs ūdens līmeņa. Lai gan šausmīgi izbijies, viņš tomēr paguva ievērot, ka viļņojošais, gluži kā verdošais ūdens tagad izveidoja nelielu lāsmeni, ko no visām pusēm apņēma stāvas ledus sienas dažu desmit metru augstumā.
Pēc piecām minūtēm visi sapulcējās uz zemūdenes nolaižamās platformas, ārkārtīgi satraukti, taču sveiki un veseli. Vienīgi Skvorešņa stenēja un vaidēja, bez kāda jūtama labuma berzēdams savus metala gurnus un sānus.
Sos veltīgos vingrinājumus tūliņ pārtrauca kapteiņa balss:
— Arsen Davidovič, no jūsu ļaudīm neviens nav cietis?
— Viss kārtībā, Nikolaj Borisovič.
— Biedri Skvorešņa, nekavējoties izpētiet lāsmeņa dibenu, sevišķi pa abu aisbergu savienošanās līniju. Nepārtraukti uzturiet sakarus ar zemūdeni un par visu, ko ievērojiet, ziņojiet.
— Tieši tā, izpētīt lāsmeņa dibenu, biedri komandier!
Skvorešņa lēni gāja zem ūdens gar tikko izveidojušos ledus vīli. Trieciens, aisbergiem saduroties, acīm redzot bijis ārkārtīgi stiprs. To savienošanās līniju izroboja dziļas bedres un augšup izspiesta ledus ciļņi. Lāsmeņa ziemeļu un dienvidu gali bija savienojušies nepareizi, lauztā līnijā Tomēr vispār ledus kalni bija savienojušies pilnīgi, absolūti cieši, neatstādami pat ne visniecīgāko plaisu. Noklausoties šos ziņojumus, kapteinis laiku pa laikam noraizējies izdvesa:
— Tā … hm … slikti. .. ļoti slikti…
Kad Skvorešņa atgriezās zemūdenē un ieradās centrālajā postenī, viņš atrada tur ne vien kapteini un vecāko leitnantu, bet arī Selavinu un zoologu. Visu sejas bija ārkārtīgi norūpējušās.