— Situācijā ir ne visai patīkama, — lēni staigādams pa kajiti, runāja kapteinis. — Iespējams, ka ledus kalns šādā stāvoklī paliks ilgu laiku. Sals cieši sakals kopā abas puses; ja pieturēsies ceļa vējš, tas kā ārkārtīgi spēcīga prese vēl vairāk nostiprinās sala darbu.
— Bet vējš var mainīties, — iebilda zoologs, — un ledus kalnus atkal izšķirt. To vājā vieta — iekšējais lāsmenis — taču paliek.
— Uz vēja maiņu ir tikai vājas cerības, — Šelavins iebilda. — Neaizmirstiet, ka mēs atrodamies nemitīgu rietumu vēju joslā, kas šajos platuma grādos pāri Pasaules okeana klajajiem plašumiem apjož visu zemeslodi. Un tieši šie rietumu vēji arī rada šeit rietumu dreifējošās straumes lielo, nepārtraukto loku.
— Jā . .. — domīgi noteica kapteinis. — Tas vēl nekas, ka esam še ieslēgti kā slazdā, — mēs turklāt esam notiesāti uz pilnīgu bezdarbību, kamēr vējš un straume mūs nesīs uz .austrumiem, uz Atlantijas okeana dienvidu daļu."
— Es domāju, ja šo ledus kalnu pāršķēla auka, — sacīja vecākais leitnants, — tad tā pati auka, kas joprojām vēl plosās, to var atkal izšķirt.
— Protams, nav izslēgta arī tāda iespēja, — kapteinis piekrita. — Bet kad tas būs? Cik ilgi mums būs jāgaida? Turklāt zemūdenes brauciens tuvojas beigām, bet zinātnisko darbu plāns Klusajā okeānā diezgan ievērojams. Mēs nevaram, mēs nedrīkstam neražīgi zaudēt laiku. Mums dārga katra diena.
— Jo vairāk tāpēc, — ierunājās Šelavins, — ka pa- sivā gaidīšana uz aukas palīdzību var beigties pavisam citādi, nekā mums gribētos: auka var aizdzīt ledus kalnu pie nekustīga ledus lauka, un tur tas piesals uz ilgu laiku … Var arī gadīties, ka ceļā mēs uzskrienam uz sēkļa, un arī uz ilgu laiku. Nē, kapteinim taisnība: gaidīt nevar!
— Ko tad lai dara? — jautāja vecākais leitnants.
Brīdi klusējis, kapteinis sacīja:
— Pagaidām, Aleksandr Leonidovič, paceliet infrasarkano izlūku virs ledus kalna un noskaidrojiet visu, kas vajadzīgs, lai iegūtu skaidru priekšstatu par apkārtējiem apstākļiem. Pēc divi stundām es sasaukšu visa komandējošā sastāva apspriedi, un tad pieņemsim galīgu lēmumu.
Apspriedē vecākais leitnants ziņoja, ka ledus kalna garums esot četrsimt septiņdesmit pieci metri, virzienā 110 rietumiem uz austrumiem, bet platums tai vietā, kur atrodas zemūdene, — trīssimt sešdesmit astoņi metri no
dienvidiem v','-> ziemeļiem. Ledus nosprosts, kas atdala iekšējo lāsmeni no atklātās jūras, ziemeļos esot deviņdesmit divi metri un dienvidos septiņdesmit seši metri plats. Odens temperatūra lāsmenī atrodoties uz sasalšanas robežas: viens un astoņas desmitdaļas grada zem nulles. Varot sagaidīt, ka lāsmeni drīz pārklās ledus. Arējā gaisa temperatūra — trīsdesmit divi grādi zem nulles. Spriežot pēc viļņu augstuma un garuma, atklātajā jūrā no rietumiem nākot desmit ballu stipra vētra; ledus kalns esot stiprs, tā abas daļas jau piesalušas viena pie otras.
Apspriede bija ļoti dzīva. Galu galā tika pieņemts lēmums: trīs dienas nogaidīt vētras iedarbības rezultātus, zemūdenes korpusu turēt «tvaikā», sasildot lāsmenī ūdeni, lai tas neaizsaltu un pēc iespējas liktu vājināta ledus gabalu sasalšana; turklāt, pēc vecākā akustika Cižova ierosinājuma, ar pilnu jaudu laist darbā abus ultraskaņas lielgabalus — pakaļgalā un priekšgalā, apstarojot abu kalnu savienošanās līniju, irdinot šajās vietās ledu un mazinot tā pretestību vētrai.
Sākās ilgas, nogurdinošas bezdarbības, uztraukuma un gaidu pilnas stundas. Auka trakoja joprojām, ne vien nepierima, bet vēl pieņēmās spēkā. Pa okeana virsu vēlās milzīgi viļņi, kas brīžam sasniedza divpadsmit metru augstumu un kā milzīgi tarani triecās pret aisbergu. Viļņu pērkonīgie grāvieni, apdullinošie dārdi un rūkoņa bija skaidri sadzirdami pat lāsmenī zem ūdens.
Ultraskaņas lielgabali darbojās ar pilnu jaudu un aizvien dziļāk sairdināja abu aisberga daļu savienojuma līniju.
Motoru nemitīgā, džinkstošā dunoņa neļāva zemūdenē ne gulēt, ne domāt.
* * *
Cojs pirmo nakti ledus gūstā pavadīja bezmiegā un jau no rīta iegāja laboratorijā, mocīdamies ar galvas sāpēm. Darbs neveicās.
Jau divas dienas viņu nemitīgi nomāca kaut kas nesaprotams, kāds neapzināts nemiers. Tas sākās kopš Skvorešņas godināšanas vakara. It kā nekas nebūtu, bet
tad atkal Coja priekšā uzliesmo melno, dziļi iekritušo acu ļaunais skatiens, zēna izbailes un bālā seja …
«Kādas muļķības!» viņš domāja, pieskrūvēdams mikroskopam regulatoru. «Cik ļauna atmiņa! Somas dēļ … Gluži kā pēc Skvorešņas parunas: «Vīrs kā miets, prāts kā siets!» Soma! Piedūrās viņa somai!… Kāda necieņa! … Kāds aizvainojums! …»
Cojs papurināja galvu. Pat domāt par to kauns — kauns par pieaugušu nopietnu cilvēku.
«Taču vai runa ir tikai par somu? Bet kastīte? .. . Viņš to izrāva Pavļikam no rokām. Izrāva ar dusmām un naidu …»
Ar plaši ieplestām, nekustīgām acīm Cojs raudzījās tālumā.
«Bet kas tā par rakstāmmašīnas kastīti, ko nēsā sev līdzi dziļūdeņu ekskursijās? Kādam nolūkam tā vajadzīga? Un tā taču neizturētu briesmīgo ūdens spiedienu … Tomēr izturēja … Tātad tā nav vienkārša kastīte rezerves daļām . .. Bet varbūt patiesi tā bija saspiesta plakana? Pavļiks par to neko neteica. Jāpajautā viņam. Tas ir ļoti ļoti svarīgi…»
Kāpēc tas bija svarīgi, uz to Cojs nebūtu varējis atbildēt pat pats sev.
Pavļiku viņš atrada Pļetņeva kajitē. Zēns sēdēja pie neliela galdiņa un kaut ko rakstīja biezā burtnīcā. Ieraudzījis Coju, viņš apjuka un aizvēra burtnīcu.
— Sveiks, Pavļik! Ar ko tu nodarbojies? — nezinādams, kā uzsākt sarunu, jautāja Cojs.
Pavļiks mulsi sarosījās uz krēsla.
— Tāpat vien, šo to pierakstu .. . Vai tu pie Viktora Abramoviča, Coj! Viņš ir sardzē.
— Sardzē? … Hm . .. Tā, tā … — Cojs apsēdās pie galda uz krēsla. — Bet man no šā trokšņa sākusi sāpēt galva. Nevaru strādāt… Tā nu klejoju pa zemūdeni, nositu laiku .. . Bet ko tu raksti? Dienasgrāmatu, vai? To tu esi labi izdomājis, ļoti labi! Un savas nepatikšanas arī ieraksti? — Cojs labsirdīgi pasmīnēja. — Arī par Fjodora Michailoviča kastīti?
Pavļiks apjuka aizvien vairāk un pietvīka.
— Jā, — viņš tikko dzirdami izdvesa. — Ļoti daudz interesanta … Lai neaizmirstos. Lasīšu priekšā biedriem, kad atgriezīšos mājās un iestāšos skolā. Tikai tu, Coj, lūdzams, nevienam par to nesaki.
— Nu kāpēc veltīgi pļāpāt! Bet vai kapteinis zina, ka tu raksti dienasgrāmatu?
— Kapteinis?! — Pavļiks izbrīnījies pavērās Coja. — Kādēļ? Es pat Viktoram Abramovičam to nesaku. Es allaž rakstu, kad viņš ir sardzē. Tu pirmais to uzzini. Un tu man apsolīji … un tu man apsolīji nevienam nesacīt… Vai ne? Tu nevienam neko neteiksi?
— Es jau nu neteikšu, vari būt pārliecināts. Bet kapteinim tev pašam jāpastāsta. Un pirms zemūdenes ierašanās Vladivostokā tev viņam jāparāda sava dienasgra- mata. Vai tu šo noteikumu nezini? Tas ir obligāts visiem šā brauciena dalībniekiem.
— Vai tiešām? — apjucis iejautājās Pavļiks. — Bet es nezināju … Kādēļ tad kapteinim tas vajadzīgs?
— Nu, kā tu nesaproti, Pavļik! Mūsu zemūdenē ir daudz noslēpumu: gan tās uzbūve, gan bruņojums. Iedomājies, ka tu kādu no šiem noslēpumiem sīki apraksti savā dienasgrāmatā. Tu savu burtnīcu vari nozaudēt vai arī to tev nozog, un kaut kādā ceļā tā nokļūst ienaidnieka rokās … Tu taču zini, ka ienaidnieks vienmēr un visur mums seko, visam, kas notiek mūsu zemē: mūsu bruņotajiem spēkiem, mūsu armijai un flotei, rūpnīcām un fabrikām, kas izgatavo ieročus un kara materialus. Kapitalisti un fašisti vienmēr sapņo, kā uzbrukt mūsu valstij, iznīcināt mūsu aizstāvjus — armiju, floti, atņemt mūsu zemi, fabrikas un rūpnīcas, uzsēdināt mums uz kakla kapitālistus un muižniekus, lai visa padomju tauta strādātu viņiem, lai mūsu brīnišķajā zemē atkal atgrieztos nabadzība, bezdarbs, bads, aukstums, pazemojumi, verdzība … To nekad nedrīkst aizmirst, Pavļik. Vienmēr jāatceras, ka mūs ielenc ienaidnieki.