— Izkulsimies, — ar pilnu muti nomurdēja Marats, nepaceldams acis no šķīvja. Viņš stūrgalvīgi māja ar galvu.
— «Izkulsimies?» — saīdzis atkārtoja Skvorešņa. — Pats zinu, ka izkulsimies. Bet kad un kā? Uz citu prātiem ceri? Uz priekšniecību? Ek jūs! Gaisa piļu cēlāji! . . .
— Un tu, Andrej Vasiļjevič, gribēji, lai piecās minūtēs tev visu iebāž gatavu mutē? — Marats atcirta. — Jāapdomā, tas nav vis tik viegli kā klintis gāzt, — viņš negaidot iesmējās, — un vēl ar Pavļika palīdzību! Kājas kā elektriskie celtņi, tik vien tās mākslas — triec ar tām!
— Kājas bez galvas nestrādā, Marat Moisejevič! — labpatikā pavīpsnāja Skvorešņa. — Tu tikai neizvairies. Plāj vaļā, ko esi izdomājis. Kolektiva palīdzība nav slikta lieta. Ja ideja ir ko vērta, un sevišķi tādā brīdī. . .
— Nu. lai iet, — labprāt piekrita Marats: patiesībā viņam pašam gribējās ar kādu aprunāties par savām idejām. — Lai iet, būsi līdzautors! Ko tu teiktu, ja es ierosinātu uzspridzināt ledus sienu, kas šķir mūs no atklātas jūras? Ko?
— Uzspridzināt ledus sienu? — Skvorešņa pārsteigts atkārtoja. — Sešdesmit metru augstu un septiņdesmit sešus metrus biezu? Tam taču nepietiks visu mūsu terenita krājumi^
Skvorešņas varenais bass piepildīja ēdamzāli, pievērsdams viņu galdiņam visu klātesošo uzmanību.
— Nu, liekas, Marats beidzot savā elementā, — smaidīdams ieteicās zoologs.
— Jā, apstākļi viņam ļoti labvēlīgi, — piekrita vecākais leitnants.
— Bet ideja patiesi nav slikta, — pie blakus galdiņa atsaucās Gorelovs. — Kas liekas grūts parastos apstākļos, tas paveicams neparastos apstākļos. Vai tā nav?
— Tā jau nu ir, — šaubīdamies sacīj» vecākais leitnants, — bet jūs taču dzirdējāt, ko nodārdināja Skvorešņa? Tādam vecam, cietam ledus blāķim nepietiks spridzināmo vielu.
— Atvainojos, biedri vecākais leitnant, — otrā ēdamzāles galā atskanēja Marata balss. — Ja terenita nepietiks, mums palīdzēs Fjodors Michailovičs.
— Es?! — atskanot izbrīna pilniem izsaucieniem, neizpratnē jautāja Gorelovs un noplātīja rokas. — Bet ar ko tad es Varu aizstāt terenitu?
— Sprāgstošā gāze, Fjodor Michailovič! — iesaucās Marats. — Tā pati sprāgstošā gāze, kas eksplodē jūsu dizēs. Tās, es ceru, jums pietiks?
— Ak tu velna pulveris! — sajūsmā iedārdējās Skvorešņa. — Saki viens cilvēks! Ideja izrādās diezgan praktiska! Ko? Kā jūs domājat, biedri vecākais leitnant? Vai neziņot kapteinim?
Ēdamzālē iestājās neparasta rosība. Pie visiem galdiņiem reizē sākās sarunas, visi skaļi apsprieda Marata priekšlikumu, iedegās strīdi. Vairakuins šo priekšlikumu dedzīgi aizstāvēja, nedaudzi skeptiķi šaubīdamies kratīja galvas, aizrādot, ka būšot jāsaspridzina ap astoņdesmit tūkstošiem kubikmetru ledus. Ar zīmuli rokā viņi jau bija paguvuši to izrēķināt. Marata piekritēji, sevišķi Šelavins, atgādināja, ka jau sen Ziemeļu jūras ceļā, kad polarkuģi tikuši iespiesti ledos, plaši un sekmīgi pielietots amonals. Skeptiķi iebilda: salauzt pat desmit metru biezu ledu, lai rastos brīvs ūdens, ir pavisam kas cits, nekā pacelt gaisā desmitiem tūkstošu kubikmetru ledus.
Vecākais leitnants, pirms atbildēja Skvorešņam, domīgi parotaļājās ar dakšiņu, nošķindinādams uz šķīvja kaujas marša takti, tad sacīja:
— Kapteinim to paziņot var, biedri Skvorešņa, bet šaubos, vai vispār kas iznāks no Marata priekšlikuma.
To viņš pateica tik pārliecināti, ka visi uzreiz apklusa.
Marats nobāla, it kā paredzēdams savas idejas bojā eju.
— Kapec jus ta domājāt, biedri vecakais leitnant? — viņš jautāja.
— Man šķiet, Marat, ka jūs neesat ņēmis vērā pašu galveno. Galvenais nav vis tas, kā un ar ko uzspridzināt, bet kā, ar ko un, pats galvenais, cik ilgā laikā var novākt saspridzināto ledu. Astoņdesmit tūkstoši kubikmetru! Ar rokām, vai, jūs to iznesīsiet? Ar nestuvēm? Vispār, protams, var ari ar rokām iznest, bet kad mēs šo darbu pabeigsim? — Un, valdot vispārējam klusumam, lēni piebilda: — Pabeigsim droši vien tad, kad būs gluži vienalga — mēnesi agrāk vai mēnesi vēlāk.
Marats sēdēja ar nokārtu galvu; beidzot sadūšojies viņš klusu izteica savas pēdējās cerības:
— Var ierīkot transportieri…
— Bet dzinēji?
— Glisera motori.
Vecākais leitnants paraustīja plecus:
— Tas viss, Marat, diemžēl, tikai vispārējas frāzes. Jūs operējat ar nenoteiktiem lielumiem. Nav taču zināms, kāds būs transportiera darba ražīgums, un glisera motoru jauda ir samērā maza. Protams, jūsu ideja jāpārbauda līdz galam, ar zīmuli rokā. Lai gan jau tagad paredzu, ka rezultāts būs negativs, tomēr ienāciet pie manis šodien, kad būsiet brīvs, — kopā apsvērsim.
— Jā-ā, — visiem klusējot, skumji nodūca Skvorešņa. Kamēr prātojām ar tevi, Maratiņ, tikām līksmojām, bet, kad apsvērām, tad raudajām. Tomēr, — viņš nobeidza, pieceldamies no galda, — tu, puis, nebēdājies. Laid vaļā mašīnu savā pauri ar desmit desmitdaļu ātrumu… Neiznāks viens plāns, otrs izdosies labāk . .. Sitā, draudziņ!
Visi klusu izklīda, apmainīdamies īsām, nenozīmīgām frāzēm. Pēc tam augu dienu uz kuģa valdīja klusums. Tie, kas nebija aizņemti sardzē, sēdēja kajitēs, iegrimuši drūmās domās; sarkanajā stūrītī divi pāri spēlēja šachu, taču žāvas bojāja spēli un spēlētāju garastāvokli. Sardzē pie apklusušām mašīnām un aparatiem cilvēki sēdēja vai slaistījās dīkā skumju un nemiera grauzti; daži sirdīgi spodrināja mašīnas, ieeļļoja un regulēja tās.
Samērā labi jutās vienīgi elektriķu grupa. Viņi rosījās ap ārpusē izliktajām zemūdenes trosbaterijām, izvilka un nostiprināja uz ledus uztvērējus, uzraudzīja kontroles un mērinstrumentus, sagatavoja akumulatoru baterijas elektriskās enerģijas uzņemšanai. Visi viņus apskauda, bet daži, kas nebija aizņemti sardzē, centās kā nekā iesaistīties viņu darbā, izdarīja sīkus pakalpojumus, nenonieci
nāja nekādus uzdevumus — lai tikai varētu uzkavēties šai rosīgajā, darbīgajā atmosfērā.
Apskaust varēja arī Gorelovu un viņa palīgus Romeiko un Kozirevu. Ierīkojuši zemūdenes pakaļgalā nelielu platformu, viņi attīrīja daudzās dīzes no uzdegumiem, kā arī dūņām, kas ar ūdeni bija iekļuvušas caurulēs un sadedzināšanas kamerās un nogulušās tur blīvā slānī. Dlzu tīrīšana vēl nebija galā, kad Gorelovs aizsūtīja Romeiko un Kozirevu uz zemūdenes gāzes vadu kameru iztīrīt caurules, pa kurām gāzes no baloniem plūda uz dīzēm. Palicis viens, Gorelovs izvilka no darbarīku maisa elektrisko svārpstu un sāka kaut ko urbt lielās centrālās dīzes sadedzināšanas kamerā. Tā bija pati lielākā dīze; tās atveres ārējās aploces diametrs sasniedza pusmetru, bet izeja no sadedzināšanas kameras atverē — ap piecpadsmit centimetru. Tā kā dīze bija pagatavota no ārkārtīgi cieta metala, darbs ritēja gausi un smagi, kas acīm redzot Gorelovu ārkārtīgi saniknoja. Starp citu, elektriskos svārpstus viņš laida darbā tikai tad, kad kuģa pakaļgala tuvumā neviena neredzēja. Tiklīdz zemūdens krēslā parādījās cilvēka stāvs skafandrā, Gorelovs aši izvilka no dīzes instrumentu un ķērās pie pirmītējās tīrīšanas, lai pēc tam, apskatījies apkārt, atkal laistu darbā svārpstu. Beidzot, acīm redzot apmierināts, Gorelovs noglabāja elektrisko svārpstu maisā, izņēma no maisa kaut ko nelielu un smagu un iebāza tpa šauro atveres caurumu lodveidīgajā sadedzināšanas kamerā. Iebāzis roku līdz plecam kamerā un krietni paknibinājies gar uzgriežņiem un bultām, viņš atviegloti nopūtās, novāca platformu, uzmeta plecos maisu ar darbarīkiem un atgriezās zemūdenē.