Tieši šajā laikā, jau pievakarē, Marats iznāca no vecākā leitnanta kajites, un visiem kļuva zināms, ka pēc pre- ciza aprēķina viņa projekta realizēšanai vajadzētu ne mazāk kā divus mēnešus. Garastāvoklis visās kuģa telpās sašļuka aizvien vairāk. Kapteinis, kas šajās dienās gandrīz neatstāja savu kajiti, izsauca pie sevis komisāru Sjominu. Viņi ilgi sarunājās, un Sjomins iznāca no kap- v teiņa kajites ar apņēmīgu un noraizējušos izskatu. Pēc dažām minūtēm pie komisārā notika īsa apspriede ar prof- orgu Orechovu un kultorgu jaunāko akustiķi Pticinu. Pēc stundas, piedaloties šiem pašiem cilvēkiem, notika
paplašināta visu pulciņu vadītāju apspriede. Vēl pēc stundas sarkanajā stūrītī parādījās milzīgs, krāsains, Sidlera uzrakstīts sludinājums, kas vēstīja, ka «sakarā ar zemūdenes «Pionieris» pagaidu uzturēšanos slēgtajā antarktis- kajā ostā «Aisbergs» tuvākajās dienās pēc paplašinātas programas notiks pulciņu nodarbības un dažādi sarīkojumi — vakari, koncerti u. tml.». Turklāt izsludināts plašs «ideju konkurss» par tematu: «Kā padarīt slēgto ostu «Aisbergs» par atklātu kaut tikai uz desmit minūtēm?»
Vispraktiskākā un visātrāk realizējamā priekšlikuma autoram paredzēta prēmija — labs chronometrs ar repeti- ciju. Konkursa žūrija — vecākais leitnants Bogrovs, galvenais elektriķis Korņejevs un okeanografijas profesors Šelavins.. Projektu iesniegšanas pēdējais termiņš — šā gada divdesmitais jūlijs.
Ap iespaidīgo afišu ātri sapulcējās pulciņš lasītāju. Atskanēja jautri joki, skaļi, sirsnīgi smiekli.
— Marat! Marat! — pēkšņi iesaucās mechaniķa palīgs Kozirevs, ieraudzījis atvērtajās durvīs Maratu, kas tieši šobrīd parādījās mašīnnodaļas lūkā. — Marat! Nāc ātrāk šurp! Tev še piešķirta prēmija!
— Kāda prēmija? — no gaiteņa atskanēja Marata izbrīna pilnā balss. — Par ko? Ko tu tur mels?
— Nudien, nudien, Marat! — smiedamies uztvēra Matvejevs. — īsts chronometrs ar repeticiju. Re, kur laimes bērns!
— Ko tur runāt, cilvēkam laimējas… — kāds piebilda.
— Lūk, skaties … Tas attiecas tieši uz tevi! — atskanot skaļiem smiekliem un jautriem izsaucieniem, Kozirevs vilka Maratu aiz rokas caur pūli, kas pašķīrās viņu priekšā.
Marats ātri izlasīja sludinājumu par konkursu, mirkli nekustīgi pastāvēja afišas priekšā, tad klusēdams, ar ironisku smīnu pavērsās pret jautro biedru pulciņu.
— Ar jūsu atļauju, dārgie biedri, — viņš sacīja, — es izaicinājumu pieņemu. — Smaids no viņa lūpām nozuda. Mazliet paaugstinājis balsi, vērsdamies pie visiem, viņš turpināja: — Apsolu divu dienu laikā iesniegt konkursa žūrijai jaunu, praktiskāku projektu par dienvidpolarās ostas «Aisbergs» pārvēršanu atklātā ostā …
— Urā, Marat! — iesaucās Kozirevs. — Uzurājiet viņu, puiši, par drošsirdību!
— Rimsties, Kozirev, — Matvejevs viņu pārtrauca.
— Ļauj, lai Marats beidz.
— Es šo saistību uzņemos, — Marats turpināja, — tomēr tikai ar vienu noteikumu .. .
— Ahā! Noteikums? — atkal nenoturējās Kozirevs.
— Jautājums kļūst interesants, sevišķi, ja šis noteikums nav izpildāms.
— Kāpēc nav izpildāms? Noteikums pilnīgi izpildāms. Es prasu, lai sociālistiskās sacensības kārtībā tādu pašu saistību uzņemtos … pats Kozirevs!
— Pareizi! Pareizi! — atskanēja no visām pusēm.
— Tu esi jucis, Marat! — Kozirevs samulsa. — Kā lai es ar tevi sacenšos, blēdis tāds!
— Mīlīt, lūdzams, netēlo nevarīgo! Iedomājies vien, kāds varizejs! Tu taču ieteici un izgatavoji ierīci gāzes cauruļu automatiskai tīrīšanai? Un arī prēmiju par to dabūja neviens cits kā tieši tu! Un vai tagad mūsu komisijā neizskata vēl divus tavus racionalizacijas priekšlikumus? Ko tu uz to atbildēsi?
— Dod ātrāk savu piekrišanu, ērms tāds, — iejaucās solidais Krutickis. — Būs jautrāk lauzīt galvu, sacenšo ties ar citiem.
— Maratam taisnība! — iesaucās Pticins. Viņa garā, šaurā seja ar smailo degunu pēkšņi pietvīka. — Ja Kozirevs atsakās, uzaicinājumu pieņemu es!
— Bet kas tev liedz pievienoties mums kā trešajam? — jautri atsaucās Marats.
— Kāpēc tu klusē, Kozirev? — kāds nepacietīgi ievaicājās.
Kozirevs stāvēja klusēdams, šaubās noliecis rudmataino galvu.
— Nu, ko tur teikt? — viņš noņurdēja. — Tīrā provokācijā! Tomēr neslēpšu, šo to esmu sadomājis. Pats vēl nezinu, vai kas iznāks … Bet te uzreiz — še tev, stājies visu priekšā . .. Bail . .. Vai tiešām nesaprotat, velna bērni? — viņš negaidot atcirta un tikpat negaidot pamāja ar roku. — Lai iet! Uzaicinājumu pieņemu! Tagad, Ma- ratiņ, turies! — viņš tam padraudēja. Tas tev nebūs vis šāds tāds ūdensaugu dambis …
— Bravo, Kozirev!… Serjoža, nebaidies!… Neapkauno rudmatīšus! — no visām pusēm atskanēja saucieni.
Marats pastiepa Kozirevam savu mazo, kalsno roku, kas tūdaļ nozuda «pretinieka» platajā, karstajā plaukstā. Neatlaizdams Marata roku, Kozirevs pagriezās pret Pticinu:
— Arī es uzstādu noteikumu! No savas puses izsaucu šo putnu .. . Lai nelien ellē pāvestam pa priekšu… Citēju Skvorešņu precizā tulkojumā.
* *
*
Ko darīt? Kā atbrīvot zemūdeni no milzīgā aisberga, kur tā tik nelaimīgi bija iesprūdusi? Kā izkļūt no apkaunojošā, beztermiņa gūsta šajā ledus silē?
Tieši tagad kapteinis jo dziļi izjuta milzīgo atbildību, kāda gūlās uz viņu, atbildību valsts priekšā, atbildību par viņam uzticēto divdesmit septiņu cilvēku — viņa Dzimtenes brašo dēlu dzīvībām, atbildību par lielisko kuģi, ģeniālu zinātnisko un technisko ideju materialo iemiesojumu, kas tik tālu aizsteidzies priekšā savam gadsimtenim!
Nesakarīgas domas, bezcerīgi, fantastiski, dažkārt pat vienkārši aplami plāni radās viņa galvā, bet tūdaļ tika atmesti.
Tālruņa zvans sauca pie aparata.
— Klausos! Biedrs Skvorešņa?
— Atļaujiet ziņot, biedri komandier. Kārtējā lāsmeņa apskatē mēs ar biedru Selavinu atzīmējām ūdens līmeņa celšanos par trīsarpus centimetriem, salīdzinot ar vakarrīta līmeni. Pār lāsmeni klājas bieza migla.
Kapteinis pēkšņi sarosījās.
— Miglas parādīšanās ir saprotama, — viņš žigli atbildēja, — aukstumā strauji izgaro siltais ūdens. Bet» ūdens līmeņa celšanās? Kā šo parādību izskaidro Ivans Stepanovičs?
— Viņš domā, ka laikam pastiprināti kūstot ledus sienas zemūdens daļa, saskaroties ar lāsmeņa ūdens siltajiem virsējiem slāņiem. Ūdens temperatūra šajos slāņos pašlaik ap pieci grādi virs nulles. Bet apakšā pie sienām un dibenā ledus pieaug.
— Ak, jā! Nu, protams, protams… — Kapteinis sastinga pie aparata. Pa pusei nolaistie plaksti pacēlās, un acis, lielas, zilas, mirdzošas, nekustīgi vērās telpā. Gandrīz neapzinīgi, aizmirsis Skvorešņu, kapteinis monotoni atkārtoja: — Jā … Protams . . . protams . .. ledus kūst. . . silts ūdens … tā … tā .. . — Viņa sejā iesitās sārtums. — Viss kārtībā, biedri Skvorešņa! Viss kārtībā … Vai vairāk nekas nebija sakāms?
— Nekas, biedri komandier!
Nepacietīgas rokas izslēgtais aparats gandrīz nolidoja no galda. Kapteinis pietrūkās kājās un sāka uztraukumā staigāt pa kajiti. Lūk, beidzot jautājums atrisināts! īsti, reāli. Kā viņam tas uzreiz nebija iešāvies prātā? Lielgabals un kvēle! Lielgabals un kvēle! … Urā! Izeja atrasta! Pēc dažām dienām zemūdene būs brīvībā! Urā!