Gribējās kā puišelim dancot, kliegt visai pasaulei par uzvaru. Bet tad it kā ar vienu neredzamas sviras kustību kapteinis priecīgo satraukumu piepeši apslāpēja.
Mierīgiem, vienmērīgiem sojiem, nez kādēļ aizpogājis visas formas svārku pogas, viņš piegāja pie rakstāmgalda, apsēdās, paņēma zīmuli un sāka rēķināt.
III n o d a ļ a lielgabals un kvēle
— … Un tā, biedri, spriežot pēc aprēķiniem, kurus nupat jums izklāstīju, var izdarīt šādus secinājumus: ultraskaņas lielgabals un līdz divtūkstoš grādiem nokaitēts zemūdenes korpuss, vienlaicīgi darbojoties, var izveidot ledus sienā tuneli diametrā, ne mazāku kā desmit un pusmetra. Turklāt ultraskaņas lielgabals sairdina ledu un pārvērš to bezveidīgā masā, kas viegli padodas siltuma iedarbībai. Bet zemūdenes nokaitētais korpuss, kas ar savu priekšdaļu zem dīzu spiediena uzguļas šai masai, pārvērš šo ledus biezputru ūdenī un attīra sev ceļu tālāk, izveidojot tuneli. Zemūdenei šādā ledus masā jāvirzās uz priekšu vismaz par trim metriem stundā. Dīzu un lielgabala nepārtrauktas darbības rezultātā pēc divdesmit piecām, maksimums trīsdesmit stundām «Pionierim» jāiziet brīvā ūdenī zem ledus lauka, kas klāj mūsu aisberga apkārtni. Lūk, kāds ir šis rūpīgi izstrādātais un teoretiski pārbaudītais zemūdenes atbrīvošanas plāns. Ja kādam no klātesošajiem ir jautājumi vai iebildumi, lūdzu izteikties.
Kapteinis atlaidās krēslā. Viņa sejā atspoguļojās ārkārtīgs nogurums, bet no bezmiega nakts sasarkušās acis bija priecīgas pārliecības pilnas.
Neviens cilvēks no zemūdenes komandējošā sastāva, ko kapteinis bija sasaucis uz apspriedi, lai apsvērtu viņa projektu, nepakustējās, neizdvesa nevienas skaņas.
Kajitē iestājās ilgstošs klusums.
Beidzot zoologs, kas sēdēja kaktā, nopūtās, it kā no miega pamodies, pavērās apkārt un jūsmīgi sacīja:
— Plāns ir ģeniāls! Ģeniāls tāpēc, ka tas ir skaidrs un vienkāršs pat man — nespeciālistam! . . .
— Nekā labāka izdomāt nevar, — zoologa domas atbalstīja galvenais akustiķis Cižovs. Viņa apaļā, sārtā seja laistījās; viņš brīžiem pastūma brilles uz pieres, brižiem nogrūda tās uz strupā, uzrautā deguna gala. — Aprēķini par lielgabalu izdarīti pavisam pareizi. Tas pilnīgi attaisno Nikolaja Borisoviča ceribas. Kas attiecas uz mani, tad es šo plānu visnotaļ atbalstu.
— Te vispār nav ko apspriest! — izsaucās galvenais elektriķis Korņejevs. — Pilnīgi taisnība ir profesoram: plāns ir tik vienkāršs un skaidrs, ka es neuzskatu par vajadzīgu pārskatīt un pārbaudīt aprēķinus pat tur, kur tiek skarta mana nozare. Tas ir visparastākais zemūdenes termisko mechanismu un aparatu darbs. Vajadzēja tikai iedomāties tos izlietot šajos neparedzētajos apstākļos . . .
— Arī dīzu darbā te nav neka neparasta, — piebilda Gorelovs. — īstenībā mēs bijām pilnīgi izlaiduši no acīm, ka mūsu «Pionierim» ledus ir tas pats ūdens. Un. ja mēs nevēlētos paātrināt zemūdenes atbrīvošanos, tad varētu … es negribu to teikt, aizvainojot biedru Cižovu . . . iztikt pat bez viņa ultraskaņas lielgabala. Pilnīgi pietiek ar dīzēm un nokaitēto korpusu, lai izkausētu ledus sienu kā sviestu ar karstu adatu. Tikai, kā redziet, diemžēl, mēs neviens neiedomājāmies tik vienkāršu atrisinājumu. Un es varu tikai apsveikt sevi un mūs visus, ka strādājam tādā zemūdenē, kāds ir šis padomju tec'nnikas brīnišķīgais ražojums, un tik atjautīga un izdomas bagāta kapteiņa vadībā, kāds ir mūsu Nikolajs Borisovičs! Plāns ir lielisks, tikai ātrāk, nekavējoties jāstājas pie tā realizēšanas, lai nezaudētu dārgo laiku.
Kapteinis, kas līdz šim bija sēdējis nekustīgi, pēc paraduma ar puspievērtām acīm, uz mirkli pacēla plakstus un uzmeta Gorelovam ātru, īsu skatienu. Jau nākošajā mirklī viņš tikpat mierīgi un ar vienaldzīgu seju uzklausīja vecāko leitnantu Bogrovu.
— Nikolaj Borisovič! — teica vecākais leitnants Bogrovs. — Jautājums ir tik skaidrs, un zemūdenes komandējošā sastāva ieskati jau tiktāl noskaidroti, ka, domāju, patiesi varētu pāriet pie plāna realizacijas, saņemot jūsu konkrētos rīkojumus par darba sākšanu un tā gaitu.
Tomēr kapteinis vēlreiz griezās pie apspriedes dalībniekiem.
— Ja kādam ir mazākās šaubas vai kaut vienkāršs jautājums, es ļoti lūdzu to pateikt.
Kad iestājās klusums, kajitē negaidot ielauzās vīriešu kora zemās, sulīgās balsis. It kā no tālienes neatturamiem, uzvarošiem viļņiem kajitē ieplūda himnas diženās skaņas.
— Kas tur notiek? — kapteinis pavērās komisārā.
— Mēģinājums šīsdienas vakaram, — sekoja klusa atbilde.
— Ak tā! — smaidīdams atsaucās kapteinis. — Laikam gan vakaru vajadzēs atlikt.
— Domāju, ka koncerts, ko jūs organizējat šā vakara vietā, sagādās komandai neizmērojami vairāk prieka, — komisārs sacīja.
Kapteinis pamāja viņam ar galvu un vērsās pie apspriedes dalībniekiem:
— Biedri, atļaujiet uzskatīt, ka jūsu domas par manu plānu ir pozitivas. Iebildumu, šķiet, nebija.
— Pareizi! Pareizi! … Plāns ir lielisks! Iebilst neko nevar! — atskanēja no visām pusēm.
— Labi! — sacīja kapteinis. — Tātad lieku izpildīt šādus uzdevumus. Biedram Sjominam nekavējoties sapulcēt visus komandas locekļus, kas neatrodas sardzē.
Es viņiem ziņošu par mūsu pieņemto plānu. Patlaban ir pusdienas laiks. Pēc pusdienām, pulksten trīspadsmitos, vecākajam leitnantam Bogrovam nostādīt zemūdeni un visus mechanismus kaujas stāvoklī. Pulksten četrpadsmitos pēc trauksmes signālā visai komandai būt savās vietās. Zemūdenes korpusu turēt nokaitētu. Pulksten četrpadsmitos un desmit minūtēs zemūdene manā vadībā sāks pagriezties uz dienvidiem. Tālāk vadīties pēc maniem rīkojumiem. Pasludinu apspriedi par slēgtu.
* *
*
Lāsmenis aisbergā septiņdesmit metru garajam «Pionierim» izrādījās ļoti šaurs. Astoņpadsmitajā jūlijā tieši kapteiņa noteiktajā laikā iesāktais zemūdenes pagrieziens prasīja lielu uzmanību un pacietību.
Kapteinis stāvēja centrālā posteņa vidū un, nenovērsdams acis no ekrana, saspringti sekoja lēnajām, sarežģītajām zemūdenes kustībām. Viņa sejā nebija palicis ne vēsts no noguruma, kas pēc trīspadsmit stundu nepārtraukta darba būtu bijis tik dabisks.
— Ar vienu simtdaļu ātruma pa labi! Ar vienu simtdaļu atpakaļgājienā! Stāt — atpakaļ! Ar vienu simtdaļu uz priekšu! — cita pēc citas sekoja klusas pavēles.
Leitnanta Kravcova pirksti spēlēja uz vadības pults daudzajiem taustiņiem, pogām, sviriņām un vēzritenti- ņiem visgrūtāko simfoniju — zemūdenes apgriešanu gandrīz uz vietas.
— Stāt! Velns parāvis, — negaidot izsaucās kapteinis ar norūpējušos, taču jautru seju, — te laikam neizgriezī- simies! Bet mēs taču esam lāsmeņa visplatākajā vietā . . . Tas tik ir uzdevums!
— Dīzes gandrīz atduras pret šo ledus ragu, — sacīja leitnants, atpūtas mirklī izlocīdams sasprindzinātajā darbā notirpušos pirkstus.
— Jā, un pašā priekšgalā turpat pie ultraskaņas uztvērēja membrānās — ledus siena .. . Jupis viņu zina, ko lai dara!
— Vai neaizsūtīt Skvorešņu uzspridzināt ledus ragu?
— Piņķeris ar šīm spridzināšanām. Un vēl tik tuvu zemūdenei. Tad jau labāk saplosīt ledus ragu ar ultraskaņas lielgabalu. Nē — nē! Man ir ideja! Izdarīsim mazu mēģinājumu ar nokaitēšanu. Nu, Jurij Pavlovič, paaugstināt kvēli līdz tūkstoš grādiem!