— Tieši tā, kvēli līdz tūkstoš grādiem! Piecsimt… sešsimt… — leitnants pēc pirometra skaļi skaitīja kuģa korpusa temperaturu, — astoņsimt grādu .. . deviņsimt… tūkstoš grādu!
— Tā turēt! Uz priekšu ar vienu simtdaļu! Ar vienu simtdaļu pa labi! Tā turēt! Lieliski! Griež! Griež! Tā turēt! Tā turēt! Lieliski! Kā nazis sviestu!
Leitnants nespēja nociesties, lai kaut ar acs kaktiņu nepablenztu uz ekrana priekšējo joslu. Viņš paguva vienīgi ievērot puscaurspīdīgās tvaika strūklas, kas strauji šāvās augšup no kuģa priekšgala, un tumšu ledus masu, kura lēni aizslīdēja pa kreisi un kā cepures nags gūlās pār kuģa priekšgalu. Zemūdenes nokaitētais priekšgals viegli un droši izdedzināja lāsmeņa ledainajā krastā platu iedobi, atbrīvojot sev ceļu pa labi. Vel mirklis — un zemūdene atradās brīvos ūdeņos ar priekšgalu pret dienvidiem.
— Stāt! Ko nu teiksiet, Jurij Pavlovič? — jautri vaicāja kapteinis. — Mēģinājums izdevies?
— Lieliski, Nikolaj Borisovič! — leitnants izsaucās. — Iziesim kā caur sviestu. Katrā ziņā iziesim!
— Šķiet, ar šodienu no mūsu leksikas izzudīs vārds «ledus» un to aizstās vārds «sviests», — kapteinis pasmaidīja. — Kad būsim viņpus aisberga, es ierakstīšu šo labojumu visās savās vārdnīcās. Nu, Jurij Pavlovič, pie darba! Uz priekšu ar vienu simtdaļu ātruma!
Zemūdene lēnām slīdēja četrdesmit metru dziļumā, tuvodamās ledus dienvidu sienai.
Pēc trim minūtēm visu zemūdeni satricināja viegls grūdiens, tā nodrebēja un mirklī apstājās.
Mazliet saslējies uz priekšu, neparasti sasprindzis, kapteinis stāvēja kabines vidū, nenovērsdams acis no ekrana un ieklausīdamies, kas notiek priekšā. Tumša ledus masa lēni, tikko jaušami virzījās pa ekrana priekšējo malu gar ultraskaņas uztvērēju membrānām, kas atradās kuģa priekšgalā. Kuģa korpusam pārskrēja sīkas, gandrīz nemanāmas trīsas, ko radīja strādājošo dīzu spiediens un ledus pretestība.
— Pastiprināt karstumu līdz divtūkstoš grādiem! — kapteinis deva komandu.
Jau pēc pusotra tūkstoša grādiem trīsas mitējās. Pie divtūkstoš grādiem tumšā masa uz ekrana sāka slīdēt ātrāk un sasniedza vienu centimetru minūtē. Ledus pretestību vairs absolūti nemanīja.
— Uz priekšu ar piecām simtdaļām ātruma!
Zemūdene manāmi virzījās uz priekšu. No ārpuses vadības posteni ielauzās zema, stiepta šņākoņa.
— Kas tas ir? — strauji vaicāja leitnants, atskatīdamies uz kapteini, kas joprojām nekustīgi stāvēja vadības posteņa vidū.
— Tvaiks nepagūst pārvērsties ūdenī un ielaužas šaurajā spraugā starp korpusu un ledu … — sekoja atbilde un pēc tās jauna komanda: — Uz priekšu ar vienu desmitdaļu ātruma!
Šņākoņa aiz zemūdenes korpusa pastiprinājās, kļuva aizvien augstāka un smalkāka, kā izsalkuša vilka kauk< šana ziemas naktī.
Kapteinis uzmanīgi vēroja ekrānu
Zemūdene leni, bet neatlaidīgi iegrauzās ledū. Tās korpuss bija iespiedies ledus sienā jau piecus metrus.
— Uz priekšu ar piecpadsmit simtdaļam ātruma! — atkal atskanēja komanda.
Zemūdenes virzīšanās mazliet paātrinājās, bet vilku kaukšana aiz kuģa sienas pārvērtās asā, spalgā svelpoņā. Atkal bija jūtamas kuģa korpusa trīsas. Ledus nepaguva izkust. Daļa dīzu spiediena bija lieka un tricināja kuģi. Arī šai daļai vajadzēja dot iespēju strādāt lietderīgi.
— Sagatavot priekšgala lielgabalu! — cauri šņākoņai atskanēja kapteiņa skaļā komanda. — Skaņu! Ar pilnu jaudu!
Kuģi piepildīja it kā milzīgu ērģeļu harmoniskā duna — sākās cīņa ar spalgo svelpoņu kuģa apvalka ārpusē. Ultraskaņas lielgabals sairdināja ledu vairākus metrus uz priekšu, tā paātrinot tā kušanu. Skaņu stari aptvēra lielāku telpu nekā zemūdenes apkārtmērs tās visplatākajā vietā. Tuneļa diametrs palielinājās, palielinājās ari sprauga starp kuģa korpusu un tuneļa ledus sienām, tvaiks ieguva brīvu izeju, un svelpoņa apklusa.
Lielgabals strādāja lieliski. Bezveidīgā masa, kādā lielgabals pārvērta ledu, kusa, mirkli pārvērzdamās tvaikā, nesagaidīdama pat nokaitētā zemūdenes priekšgala pieskārienu. Tagad vairs tikai tvaiks, bet nevis ledus traucēja tālāk palielināt kuģa ātrumu. Ar milzīgu spēku tvaiks pretojās, gluži kā līdz pēdējai iespējai saspiests spilvens. Tas strauji sitās atpakaļ ap zemūdenes korpusu, ar savu elpu apsvelmēdams tuneļa ledus velves, tās izkausēdams un vēl vairāk palielinādams tuneļa apmērus. Kuģa ugunīgi sarkanais priekšgals karājās telpā ar elastīgu gāzi un nebalstījās vairs uz ūdens. Ap «Pionieri» sākās jauna, nikna cīņa — starp tvaiku un ūdeni. Zemūdenei neatlaidīgi virzoties uz priekšu, izspiestais tvaiks ar ārkārtīgu sparu spieda ūdeni laukā no tuneļa, meklējot izeju uz āru. Zem lāsmeņa ūdens masu milzīgā spiediena, briesmīgi mutuļodams, burzguļodams, sakults vienās putās, ūdens tunelī neganti pretojās karstā tvaika spiedienam. Zemūdenes korpuss pa to laiku bija ieurbies ledus masā gandrīz veselus astoņus metrus.
— Uz priekšu ar divām desmitdaļām jaudas! — cauri lielgabala dunoņai atskanēja kapteiņa komanda.
Tā bija maksimalā jauda, kurai vajadzēja virzīt zemūdeni uz priekšu līdz aprēķinātajam ātrumam — trīs metriem stundā. Tālāk pastiprināt dīzu darbību nebūtu vairs nozīmes. Tvaika elastība un pretestība pieaugtu tiktāl, ka tā kļūtu zemūdenei nepārvarama.
Apaļais, nokaitētais tarans, paklausīdams komandai, ar milzīgu neatlaidību virzījās Uz priekšu Pastiprinoties tvaika spiedienam, ūdens atkāpās vēl mazliet. Zemūdene lēni virzījās uz priekšu, aizvien tālāk urt tālāk iespiezda- mās aisberga ledus miesās.
Visās kuģa mašīnu telpās atskanēja signāls, ka trauksme pārtraukta. Viss norisinājās normāli, pie mašinām un aparatiem vajadzēja palikt tikai parastajai sardzei.
Pa visām lūkām sāka kāpt augšējā, dzīvojamā stāvā noguruši, ārkārtīgi satraukti ļaudis. Neviens tagad nespēja domāt par koju kajitē, par atpūtu un miegu.
Trokšņot un skaļi sarunāties gaitenī bija noliegts, un visi steidzās uz sarkano stūrīti, ejot pārmīdami īsas, aprautas frāzes un izsaucienus.
Sarkano stūrīti uzreiz piepildīja rosība, čalas, balsis, ko pavadīja ultraskaņas lielgabala vienmuļā dunoņa. Pat mierīgais, allaž mazliet flegmātiskais Skvorešņa nevarēja nostāvēt uz vietas. Viņa milzīgais augums nemierīgi šaudījās gan še, gan tur, pa ceļam mīdams citiem uz kājām. Bet tagad neviens tam nepievērsa uzmanību.
— Lācis tāds, kaut tu izčibētu! Nu, ko teiksi, Andrej Vasiļjevič? Ko? Re, kur zemūdene! — aiz sāpēm viebdamies un lēkādams uz vienas kājas, vaicāja Krāmers.
— Ho, ho, ho! Zemūdene! Kas tad tā, pie joda, par zemūdeni! Šitā tagad nav vis zemūdene, bet īstena led- urbe! Saproti? Ledurbe! Ledurbe! Ho, ho, ho!
Lielā sajūsmā viņš purināja nabaga Krāmeru kā lācis jaunu, tievu kociņu.
Sarkanajā stūrītī nošalca skaļi smiekli.
— Ledurbe!
— Ledurbe!
— Bravo, Skvorešņa!
— Vārds vietā!
— Zemūdene — ledurbe! — aizgūtnēm skaļi smiedamies, spiedza Pavļiks.
Marats nogāja kaktā un noguris, satraukts atlaidās atzveltnī. Pie viņa pienāca pietvīkušais Kozirevs.
— Nu, Marat? Kā iet tavam chronometram?
— Tāpat kā tavam … — atmeta ar roku Marats.
Kozirevs draudzigi pasmaidīja un pietupās līdzās Marata krēslam.