— Tagad, es domāju, tas vairs nav nekāds noslēpums, — viņš sacīja. — Vai nepateiksi, ko tu gribēji ierosināt? Tas mani ļoti… nu … intriģē.
— Kāpēc gan ne? Protams, varu pateikt… Es gribēju ierosināt, lai ledu griež ar elektriskās strāvas nokaitētām trosēm. Lai iznāktu milzīgi bluķi visas ledus sienas platumā, slīpi nogrieztu ķīļu veidā. Pēc tam ar spridzināšanu tos novelt un sagāzt ūdenī. Šķiet, tas būtu gājis diezgan ātri. Bet ko tu izdomāji?
— Bet es… vai tikai tu ticēsi? — Kozirevs pievirzījās Maratam tuvāk. — Ticēsi vai ne, es izdomāju ledus sienu sagraut ar koncentrētu lielgabala skaņu … Tā, kā to dara patlaban. Goda vārds! Bet, kas attiecas uz kvēli, pasaku atklāti, neiedomājos … — Viņš sāka bužināt savu rūsgano matu cekulu. — Bet varbūt arī iedomātos, ja bijis laika …
Durvīs parādījās vecākais leitnants Bogrovs.
— Biedri! — viņš skaļi sacīja. — Kapteinis pavēlēja izklīst pa kajitēm. Atpūsties! Gulēt! Trauksme beigusies, bet trauksmes apstākļi paliek. Gulēt! Gulēt! Žiglāk, biedri…
— Bet vai zemūdene jau dziļi ieurbusies ledus sienā, biedri vecākais leitnant? — jautri un skaļi ievaicājās Matvejevs.
— Gandrīz divdesmit metrus …
Tikko vecākais leitnants paguva izteikt šos vārdus, kad kuģi no viena gala līdz otram gandrīz reizē satricināja divi pērkonīgi grāvieni, kam sekoja apdullinoša dārdoņa. Grīda kajitē strauji nosvērās, un pēkšņajā tumsā visi, kas atradās sarkanajā stūrītī, notriekti no kājām, kā dzīvu ķermeņu jūklis aizripoja līdz priekšējai sienai. Elektriskā gaisma bija nodzisusi, ultraskaņas lielgabala dunoņa no- klususi. Bet jau nākošajā mirklī, tūdaļ pēc grāvieniem, zemūdene izdarīja spēcīgu rāvienu atpakaļ, tās korpusā kaut kas briesmīgi nobrakšķēja, noklusa, un grīda kajitē uzreiz izlīdzinājās. Dzīvais kamols atvēlās no sienas, un, kad iestājās klusums, bija dzirdamas tikai apspiestas lamas, cilvēku elsas un ķermeņu masas piespiestā Pavļika vaidi .. .
IVnodala cauri klintij un ledum
Pirmais, visstiprākais trieciens ķēra kapteini mirklī, kad viņš, sēdēdams pie galda centralajā postenī, uzmanīgi apskatīja reljefa kartē to Dienvidu Ledus okeana daļu, kur tagad varēja atrasties aisbergs ar tajā ieslēgto zemūdeni Kapteinis ar tādu spēku tika triekts pret galda malu, ka mirklī iestājusies tumsa viņam šķita radusies no neizturamām sāpēm krūtīs. Tai pašā laikā viņš dzirdēja, ka līdzās nokrita kas smags, šķindēdami plīsa stikli un atskanēja klusi vaidi. «Sadursme . . . Nogruvums . ..» pavīdēja domās. Uz vadības pults iedegās sarkanās spuldzītes: «Avārijā! Avārijā!» Viņš pietrūkās kājās, sagrīļojās uz slīpās grīdas un, aizelsdamies aiz sāpēm krūtīs, metās kaktā, skaļi noskaldīdams komandu:
— Atpakaļ! Ar desmit desmitdaļām ātruma!
Jau kaktā, kur stāvēja skapītis ar autonomā apgaismošanas tīkla akumulatoriem, kapteinis, griezdams ieslē- dzēja galviņu, sadzirdēja saraustītu un klusu, gandrīz čukstošu balsi:
— Tieši … tā … atpakaļ! …
Spēcīgs grūdiens atpakaļ atkal tikko nenotrieca viņu no kājām.
— Stāt! Atpakaļ!
— Tieši ta . . . — balss pārtrūka.
Vienlaikus ar īsu čirkstoņu ārpusē spuldzēs iedegās gaisma, migla acīs izzuda, viss kļuva skaidrs.
Pie vadības pults ar asinīm noplūdušu seju uz ceļiem stāvēja leitnants Kravcovs. Viņa augšup paceltās rokas pie pogām un taustiņiem krampjaini žņaudza pults malu. Acis bija puspievērtas. Kapteinis piesteidzās klāt, mēģināja viņu piecelt, bet leitnants neatlaida rokas no pults malas.
— Maiņu … — viņš nočukstēja, nolaizdams galvu pret sienu zem pults.
Durvis ar troksni atvērās un ieskrēja vecākais leitnants Bogrovs.
— Pašā laikā, Aleksandr Leonidovič, — iesaucās kapteinis. — Nomainiet sardzē leitnantu, viņš ir ievainots.
Divatā viņi leitnantu piecēla un nosēdināja atzveltnī. Tad, nemanot paberzēdams krūtis un aiz sāpēm viebdamies, kapteinis piegāja pie galda un pieslēdza mikrofonu kuģa kopējam radiotīklam. Visās zemūdenes telpās atskanēja skaidri, precizi komandas vārdi.
* *
*
Zemūdenes pakaļējais gals vēl atradās lāsmeņa brīvajā ūdenī, tālu no tuneļa ieejas. No briesmīgā trieciena, kas kuģa priekšgalu bija nospiedis pie tuneļa dibena, pakaļ'gals strauji pasitās augšup, grasīdamies, apmest lielu loku. Tomēr divdesmitajā metrā no priekšgala zemūdenes korpuss pie tuneļa izejas sastapa ledus velvi un ar neiedomājamu spēku tai uzgrūdās. Satricinājumu, ko šis trieciens radīja pēdējos, kuģa pakaļgala nodalījumos, balonu kamerā pavadīja apdullinoša šķindoņa un dārdi, jo instrumenti un rezerves daļas, kas karājās pie sienām, nokrita zemē.
Līdz Gorelovam un Romeiko, kas tobrīd atradās balonu kamerā, pirmais trieciens attāluma dēļ nonāca mazliet vājināts, tomēr krauji nošķiebtā grīda notrieca viņus no kājām uz cieši pie pamatnēm pieskrūvētajām balonu rindām. Nākošais trieciens pasita viņus uz augšu un sāniski iesvieda no baloniem brīvajā laukumiņā, tumsā viņi aizripoja gar sienu zem krītošo instrumentu un rezerves daļu tērauda krusas. Romeiko aiz sāpēm iekliedzās — kaut kas bija viņu trāpījis. Gorelovam uzreiz nezin kas iebelza pa krūtīm un galvu, viņam aizrāvās elpa, acu priekšā kā karuselis sāka griezties tumsā uz pults uzliesmojušās sarkanās spuldzītes. «Avārijā… dīzes…» — viņam iešāvās prātā. Nākošajā mirklī, uzlecot kājās, viņš gan atsitās ar plecu un galvu pret sienu, taču neskaidra, priecīga doma apslāpēja sāpes: «Atpakaļgājiens .. . Centralais postenis darbojas . .. Vadība rīkojas …» Ar ārkārtīgu gribas spēku viņš saslējās uz līganās grīdas. «Gaismu! . .. Gaismu! …» Kaut kur tuvumā bija skapītis ar autonomiem akumulatoriem. Blāvi sārtajā krēslā Gorelovs spēra pāris soļus, izstiepa rokas un tūlīt sataustīja skapīti. Spuldzas uzliesmoja. No grīdas piecēlās Romeiko — mazs, bāls, ar bezspēcīgi nokārtu kreiso roku. Paveroties Romeiko apjukušajā sejā, Gorelovs pēkšņi izjuta negaidītu enerģiju un drosmi.
— Masku un cimdus! — viņš skaļi uzsauca.
Pēc skarbās Gorelova komandas Romeiko saslējās un klusēdams pavērās apkārt. Norāvis ar labo roku no sienas sev līdzās gāzes masku, pie kuras ar garām auklām bija piesieti karstumu necaurlaidoši cimdi, viņš patieva tos Gorelovam. Gorelovs paķēra masku, grasīdamies to uzlikt uz sejas, kad pēkšņi kamerā atskanēja pazīstamā pavēlošā balss:
— Klausīt komandas! Visi savās vietās! Ieslēgt autonomā tikla strāvu! Elektriķiem — dot strāvu priekšgala lielgabalam! Mechaniķim — izlabot visvairāk lietojamās dīzes numur divpadsmit un septiņpadsmit! Mieru! Zemūdene nav cietusi! Signalizacijas un vadības tikls kārtībā!
Sastinguši uz vietas, Gorelovs un Romeiko vengi uzklausīja šo balsi, šos vārdus, kas atdeva satrauktajām ļaužu sirdīm mierīgu paļāvību.
— Dzīvojam, Romeiko! — jautri iesaucās Gorelovs, ar piedurkni noslaucīdams no sejas asinis. — Kad atžirgstat — sekojiet man! Ja jūtaties slikti — tūliņ ieradīsies Kozirevs, viņš jūs nomainīs. Sakiet viņam, lai padod man caurules numur divpadsmit un septiņpadsmit. Viss kārtībā!
Gorelovs uzlika masku, paķēra atliktos darba rīkus un materialus un nospieda pogu pakaļējā sienā. Durvis atbīdījās sānis. Gorelovs pieliecās un iegāja melnajā spraugā, kas atvērās viņa priekšā. Durvis aiz viņa tūlīt aizbīdījās. Necaurredzamajā tumsā Gorelovs pie durvīm sataustīja autonomās apgaismošanas skapīti un iesiēdza gaismu. Garo, velvēto kameru, kas virzienā uz kuģa pakaļgalu aizvien sašaurinājās, piepildīja tievas, karstas caurules, pa kurām gāzes no baloniem plūda uz dīzēm. Locīdamies kā zalktis nepanesamajā karstumā, Gorelovs spraucās pie caurules numur divpadsmit. Viņš ātri uzvilka rokās cimdus, atrada cauruli, uzmeklēja tur plīsumu, kas bija radies no zemūdenes satricinājuma, un dedzīgi ķērās pie darba . . . Tad aizspraucās atpakaļ, iesprauda akumulatoru skapītī elektrisko instrumentu dakšiņas, atskrū- vēja papriekš vienu caurules galu, tad otru un, uzķēris krītošo cauruli, aizgrūda to pa grīdu uz durvīm. Tieši tobrīd durvis atvērās un tajās parādījās druknais Kozirevs maskā. Klusēdams Kozirevs pasniedza Gorelovam jaunu cauruli, ko tas tūlīt sāka pierīkot bojātās caurules vietā.