— Tieši tā, biedri komandier, apskatīt klinti un atnest tās paraugu!
Pēc dažām minūtēm izejplatformu atstāja trīs stāvi skafandros — liels, vidējs un mazs — un ar lēniem skrūves apgriezieniem aizpeldēja uz milzīgo, ģeometriski apaļo caurumu, kas rēgojās laternu gaismā zaigojošajā zaļganajā ledus sienā. Skvorešņa, Matvejevs un Pavļiks ar laužņiem un veseriem pie jostām lēni peldēja zem milzīgās caurules velvēm ar gludām sienām, kas izskatījās kā nopulētas. Drīz viņu priekšā laternu gaismā no tumsas iznira melnais klints blāķis. Trīs ūdenslīdēji nolaidās dibenā pie klints, tomēr noturēties uz slīpās tuneļa virsmas nebija iespējams. Vajadzēja vienam aiz otra nostāties uz tuneļa apakšējā liekuma.
— Nu, puiši, — sacīja Skvorešņa, — kamēr es atskaldīšu paraugus, apskatiet klinti no visām pusēm — no sāniem un no augšas. Pacentieties dabūt paraugus ari citur — varbūt klints pēc sastāva nav viscaur vienāda.
Sekoja dobjš ģeologa vesera belziens pret klints cilni.
Matvejevs un Pavļiks, atkal iedarbinājuši skrūves, lēni peldēja ap klinti, laiku pa laikam paklaudzinādami pa to ar veseriem un paceldamies aizvien augstāk pret tuneļa velvi. Pie pašas klints rēgojās milzīgi iedobumi: apaļās tuneļa sienas bija izlauzītas un sabojātas.
Nejauši nometis zemē veseri, Pavļiks aši atāķēja no jostas lauzni, atvēzējās un no visa spēka trieca ar to pa iedobi zem velves. Un tai pašā mirklī atskanēja zēna kliedziens, pilns neizpratnes un apjukuma:
— Ai!
Lauznis nozuda. Tikko pieskaries klintij, tas paslīdēja mazliet augšup un izrāvās no Pavļika rokām. Apmezdams loku ar brīvo galu, tas nozuda zem ledus velves, apbērdams savu pārsteigto īpašnieku ar biezu ledus kristālu krusu, kas laistījās kā dārgakmeņi.
— Ko tu tur vaidi? — izsaucās Skvorešņa, mitejies dauzīt klinti.
— Lauznis izkrita! Nāciet šurp! Atrak! — sauca Pavjiks.
Atri pacēlies pie Pavļika, Skvorešņa papriekš iebaza roku izsistajā caurumā un ar sava laužņa palīdzību mēģināja noteikt klints biezumu. Tā pēc viņa aprēķina bija ne biezāka par diviem trim metriem.
Pēc pusstundas šos aprēķinus Skvorešņa ziņoja kapteinim, kā arī nodeva viņam daudzos iežu paraugus vecākā leitnanta, okeanografa un zoologa klātbūtnē.
Pēc kalnu iežu paraugiem tika konstatēts, ka nelielā klints sastāv no kristāliskiem slānekļiem, kas viegli padodas ultraskaņas staru iedarbībai.
Pēc pusstundas zemūdene ar vismazāko ātrumu atkal , piepeldēja pie pašas klints un piespiedās pie tās ar priekšgalu.
Kapteinis deva komandu priekšgala lielgabalam:
— Uz kristāliskajiem slānekļiem! Divsimt divdesmit tūkstoš kilociklu! Skaņu! Ar pilnu jaudu!
Klints viegli iespiedās kā elastīgi, biezi māli. Dīzes eksplodēja aizvien biežāk un stiprāk, zemūdenes spiediens palielinājās. Kad dīzes bija attīstījušas tādu spiedienu, kas atbilda kustībai brīvā ūdeni ar četru desmitdaļu lielu ātrumu, tad mikrometriskais spidometrs atzīmēja, ka zemūdene pavirzījusies klintī par dažiem centimetriem uz priekšu. Klints biezā, sīkstā masa, ko izspieda zemūdene, aplieca kuģa apaļīgo priekšgalu.
Tad ultraskaņas lielgabalam pievienojās augstā temperatūra un pastiprināts spiediens. Zemūdenes korpusa temperatūra tika paaugstināta līdz divtūkstoš grādiem. Šai vulkāniskajā karstumā klints stīgrā masa kļuva aizvien šķidrāka un kā plūstoša lava tecēja pa kuģa apšuvumu. Dīzu spiediens pieauga, un, kad tas sasniedza septiņas desmitdaļas ātruma, nokaitētā zemūdene ugunīgās strūklās, degošu dzirksteļu un šļakatu spietā, ar negaidītu lēcienu sagrāva klints sienu un ienira tukšumā aiz tās. Vēl mirklis — un zemūdene ar milzīgu ātrumu būtu uzdrāzusies ledus sienai tuneļa galā, taču laikā uzsāktā atpakaļgaita ar desmit desmitdaļu ātrumu to apturēja pie pašas sienas.
Visi atviegloti uzelpoja.
Ultraskaņas lielgabals turpināja strādāt bez pārtrau- kūma ar pilnu jaudu, korpusa temperatūra joprojām turējās ap divtūkstoš grādu. Ar dīzu agrāko spiedienu, verdošā ūdenī, tvaika strūklās un mākoņos, ar vairāk nekā trīs metru lielu ātrumu stundā zemūdene kveldēja sev ceļu caur ledus sienu uz brīviem ūdeņiem. Stunda ritēja pēc stundas. Pie mašīnām un aparatiem regulāri mainījās sardzes, vienmuļā, spēcīgā lielgabala duna it kā vate iegula cilvēku ausīs. Puse ledus masas jau uzveikta, priekšā vairs tikai trīsdesmit, nu vairs tikai divdesmit metru. Sasprindzinājums uz kuģa pieauga. Vai drīz? Vai arī tālāk viss ritēs tikpat labi? Vai pašās beigās neuz- bruks kāda jauna nelaime?
Kad zemūdenes korpuss bija ieurbies tunelī sešdesmit piecus metrus un pēc aprēķina vairs tikai vienpadsmit metru šķīra to no brīvības, dobja dunoņa satricināja visu milzīgo aisbergu no apakšas līdz pašai augšai. Briesmīga sprādziena dārds aizvēlās pa tuneli, un tai pašā mirklī, kā milzīga viesuļa sagrābta, zemūdene izdarīja milzīgu lēcienu un drāzās uz priekšu …
No negaidītā grūdiena tikko noturējies kājās, kapteinis pārlaida acis ekranam — un iekliedzās.
Tumšais plīvurs, kas visu laiku tika klājis ekrānu, kamēr zemūdene lauzās cauri ledus slānim, bija izzudis; ekrana jumolā un apakšējā joslā zaigoja parastais gaišais plašums; pa ekrānu strauji aiztrauca vijīgās zivju ēnas, līgojās medūzas ar nokarenām taustekļu bārkstīm.
Aiz pārsteiguma mirkli sastindzis, kapteinis neparasti skanīgā balsī pēkšņi skaļi iesaucās:
— Brīvos ūdeņos! Izmesti no aisberga!
Ledus kalna zemūdens daļu bija izskalojuši apakšējie, samērā siltie ūdens slāņi, un tajā izveidojušies daudzi dziļi iedobumi, alas, grotas. Vienai no šīm alām, lauzdamās caur ledus masu, bija tuvojusies zemūdene. Kad no alas aklā gala to šķīra vairs tikai kādi trīs metri, milzīgais tvaika spiediens kuģa priekšgalā saplosīja plāno, turklāt ultraskaņas lielgabala sairdināto šķērsli un zemūdeni izmeta no tuneļa gluži kā artilērijas šāviņu.
Šelavins pats pārliecinājās, ka viss noticis taisni tā, kad pēc viņa neatlaidīgā lūguma zemūdene atgriezās pie ledus kalna un viņš varēja apskatīt interesanto aisberga zemūdens daļu. Tomēr okeanografam neizdevās apskati
izdarīt tik rūpīgi, kā viņš to vēlējās. No zemūdenes viņu nemitīgi aicināja ātrāk atgriezties uz kuģa un neļāva nobeigt pētījumus pēc paplašinātās programas, ko zinātnieks bija sastādījis.
Visi steidzās, visi vēlējās jo drīzāk atstāt šo nelaimīgo vietu, aizbraukt jo tālāk no drūmā ledus cietuma, kur viņiem uz ilgiem, mocošiem mēnešiem bija draudējis nožēlojamu gūstekņu liktenis.
Tiklīdz aiz Selavina pacēlās izejp-latforma un cieši aiz- darījās izejkameras durvis, divdesmit pirmajā jūlijā pulksten divos zemūdene uzņēma kursu uz ziemeļiem un, gluži kā brīvībā izsprucis putns, strauji aizlidoja Klusā okeana neaptveramajos plašumos.
V nodaĻa DIENVIDU SAULGRIEŽU LOKS
Neparasti drūmā garastāvoklī zoologs tikko bija atstājis kapteiņa kajiti pēc garākas sarunas par zemūdenes nākamo dziļūdeņu staciju. Pietura bija paredzēta tajos okeana rajonos, kur uz četrdesmitā dienvidu platuma grada aukstā Humbolta straume, kas apskalo Dienvidamerikas rietumu krastus, saskaras ar siltajām strāvām — Dienvidu ekvatoriālās straumes atzariem.
Sastapis gandrīz pie pašām kapteiņa kajites durvīm Gorelovu, zoologs iejautājās:
— Ko jūs teiktu, Fjodor Michailovič, par nelielu, sešu līdz septiņu stundu ilgu ekskursiju pa okeana dibenu? Jūs jau sen, ja tā var izteikties, neesat izvēdinājis galvu … Nu? Ko jūs teiksiet?