Acīm redzot zoologa negaidītais priekšlikums Gorelovu pārsteidza. Trijās iepriekšējās stacijās Klusajā okeānā pa ceļam no Antarktikas strādāja tikai zoologs, Šelavins un viņu parastie pavadoņi — Cojs, Pavļiks, Skvorešņa un Matvejevs. Gorelovs reiz bija mēģinājis piedāvāt arī savus pakalpojumus, taču viņu laipni noraidīja atsaucoties uz kapteini. Kapteinis, pēc zoologa vārdiem nebija ar mieru atlaist ārpus zemūdenes palīgā zoologam zinātniskajos darbos vairāk par diviem cilvēkiem no komandas un turklāt pirmām kārtām ieteica kā speciālistus ūdenslīdējus izmantot Skvorešņu un Matvejevu. Pēc šā neveiksmīgā mēģinājuma Gorelovs vairs neieminējās par savu līdzdalību zemūdens ekskursijās. Tāpēc nebija brīnums, ka, tagad saņemot zoologa uzaicinājumu, Gorelovs pirmajā acumirklī mazliet samulsa, pēc tam sirsnigi nopriecājās.
— Ļoti pateicos jums, Arsen Davidovič, — viņš smaidīdams atbildēja. — Ar lielāko prieku iešu jums līdz… Citādi galīgi esmu sasmacis šajās apaļajās sienās.
— Nu, lieliski! — sacīja zoologs. — Pēc divām stundām zemūdene apstāsies, esiet gatavs uz šo laiku. Satiksimies izejkamerā tieši pulksten sešpadsmitos.
Un pagriezies zoologs steidzīgi devās pa gaiteni uz savu laboratoriju.
Gorelovs, nepakustēdamies no vietas, pavadīja zoologu ar viegli piemiegtu acu skatienu, tad devās uz savu kajiti.
Pulksten sešpadsmitos zemūdene nekustīgi sastinga trīs tūkstoš metru dziļumā gandrīz pie paša okeana dibena. Izejkamerā bija sapulcējušies ekskursijas dalībnieki. Pirms apģērbšanās zoologs palūdza savu grupu — Go- relovu, Coju un Pavļiku — turēties viņa tuvumā, neaizpeldēt tālu prom, jo darbs būšot kolektivs.
Pēc dažām minūtēm septiņi skafandros tērpti cilvēki bija gatavi atstāt zemūdeni. Vienīgi Gorelovs un zoologs vēl bija bez ķiverēm. Tieši tobrīd, kad dežurējošais ūdenslīdējs Krutic'kis, kas palīdzēja ekskursantiem apģērbties, gribēja likt zoologam galvā ķiveri, kamerā aši ienāca Sjomins un Orechovs.
— Nu, kā? Jau beidzat? — komisārs vaicāja Krutic- kim. — Jūs esat mums vajadzīgs. Kapteinis pavēlēja pārbaudīt ūdenslīdēju piederumu noliktavu.
— Tūdaļ atbrīvošos, biedri komisar, — Krutickis atbildēja, — tikai divas ķiveres vēl jāuzliek.
— Nu labi, beidziet mierīgi, nesteidzieties.
Orechovs piegāja pie Gorelova, ar interesi aplūkodams
viņa garo, metālā iekalto stāvu.
— Cik daudz mantu jums pie jostas, — viņš sacīja, uzmanīgi aptaustīdams cirvīti, duncīti, rokas rezerves laternu; viņš pataustīja atsperu dukura tīkliņu, atvēra patronsomu ar vadības pulti, ielūkojās visās spraugās, zem vāciņa, tad atāķēja elektriskos cimdus, izvērsa tos otrādi un apskatīja iekšpusi. — Varat iedomāties, es ne reizi neesmu atstājis zemūdeni! Nekad neatliek laika. Saimniecība, sīkumi, izsniegšana, orderi, paraksti… E, žēl gan! Brauciens beigsies, bet es nedabūšu paplunčāties pa okeana ūdentiņu!
Runādams viņš staigāja Gorelovam apkārt, no visām pusēm vērīgi aplūkodams tā skafandru.
Mazliet piemiedzis acis, Gorelovs viņu vēroja, viņa rokas, vientiesīgo seju, tad teica:
— Ja jau tik ļoti vēlētos, atrastu arī laiku. Redzētu daudz interesanta.
Krutickis beidza ietērpt zoologu un pacēla Gorelova ķiveri:
— Atļaujiet, biedri intendant.
— Lūdzu, lūdzu … — Orechovs sarosījās un pasmaidīja. — Bet kur ir biedra kara inženiera ekskursiju soma? … Ahā, lūk, šī! Interesanti.
Viņš atvēra ekskursiju somu un ar jautru ziņkāri parakņājās tajā, izņēma no somas kabatām dažādus sīkus ekskursiju instrumentus, pārcilāja tos un salika atpakaļ: — Nu, te es gan neko nesaprotu … Tas jau attiecas uz zinātnisko resoru . .. Vai beidzāt, Kruticki? Nāciet ātrāk. Mēs gaidīsim jūs noliktavā.
Sveicinot pamādami ar roku, komisārs ar Orecbovu atstāja kameru. Krutickis pēdējo reizi rūpīgi apskatīja metālā'ietērptos slāvus, apmierināti pamāja ar galvu un arī izgāja. Pēc mirkļa bija dzirdama dobja burzguļošana: ūdens sāka ieplūst kamerā.
Ekskursanti vēl nebija paguvuši attālināties pat dažus kilometrus no zemūdenes, kad Gorelovs sapīcis paziņoja zoologam, ka viņa laterna uz ķiveres nodzisusi.
— Atļaujiet, Arsen Davidovič, atgriezties uz zemūdeni un laternu izlabot. Bez tās neuzdrošinos doties jums līdzi. Es jūs ļoti lūdzu, Arsen Davidovič, pastrādājiet pagaidām tepat, zemūdenes tuvumā. Es mirklī aizšaušos turp, laternu izlabošu un atgriezīšos pie jums. Vai var?
Mirkli šaubījies, zoologs piekrita, izsauca zemūdeni un paziņoja notikušo. Krutickis saņēma no centrālā posteņa pavēli sagatavot izejkameru Gorelova uzņemšanai.
Pēc piecpadsmit minūtēm Gorelovs atkal atstāja zemūdeni. Laternas bojājums bija niecīgs: slēdža stienītis vadības pultī bija saliekts, laikam paša Gorelova neuzmanīgas kustības dēļ, un noticis atvienojums. Kad Gorelovs izgāja no kameras uz nolaižamās platformas, laterna atkal spilgti dega. Bet, tiklīdz viņš ienira tumšajā dziļumā, gaisma no jauna nodzisa. Tomēr šoreiz Gorelovs nevienam to neziņoja. Necaurredzamajā tumsā viņš klusu ap- peldēja apkārt zemūdenei, tik tikko ar roku pieskardamies tās apvalkam, piepeldēja pie kuģa pakaļējā gala un sataustīja centrālās dzinējdīzes atveri. Uzmanīgi, cenzdamies ar savas piedurknes metālu nepieskarties dīzes metalam, Gorelovs iebāza roku dīzes atverē. Roku līdz plecam iebāzis vēl karstajā sadedzināšanas kamerā, viņš ilgi tur gramstījās. Beidzot, tikpat uzmanīgi kā iepriekš, Gorelovs izvilka roku no kameras. Rokā viņš turēja nelielu kubveida kastīti.
Mazliet paknibinājies, Gorelovs noņēma no tās kaut ko līdzīgu cietai metala uzmavai un aizmeta prom. Tagad Gorelovam rokās palika pazīstamā kastīte ar pauguri- ņiem, podziņām un izcilnīšiem, ar saliektā veidā piestiprinātām garām adatām un smalkas stieples kamolu. Gorelovs ielika kastīti ekskursijas somas kabatā, somu aizslēdza, uzmeta uz muguras un peldēja atpakaļ pie izejka- meras nolaižamās platformas. Se uz viņa ķiveres spilgti iedegās laterna un, nepārtraukti izsaukdams zoologu, Gorelovs aiztrauca dziļumu tumsā starp šur un tur uzliesmojušajām zemūdens iemītnieku krāsainajām uguntiņām …
* * *
Četru cilvēku grupa peldēja uz austrumiem. Ekskursija noritēja bez agrākās rosības, jautrās aizrautības, smiekliem un jokiem, kas vienmēr bija pavadījuši tāda veida zinātniskās ekskursijas. Pat dzīvespriecīgais Pavļiks jūras dibenā strādāja klusi, apmierinādamies ar īsām replikām un lietišķiem jautājumiem. Gorelovs juta, ka viņu šoreiz apņem sevišķa atturība, pat vēsums. Viņš nemiera pilns saausījās, tomēr nemitējās ārēji izrādīt savu apmierinājumu par ekskursiju un skaļi priecājās, ja atrada ko sevišķu. Laikam aizritot, Gorelovs aizvien vairāk aizrāvās, galvenokārt ar medībām, zivju medībām, jautri dzīdamies pakaļ zivīm un bieži attālinādamies gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan uz augšu, ka ceļabiedri pazaudēja Gorelovu no redzes loka un zoologam vajadzēja atgādināt, lai viņš ievēro kārtību.
— Ja jūs,- Arsen Davidovič, būtu redzējuši, cik brīnišķīgs Stomiasa eksemplārs man pagadījās! Bez garā piedēkļa zem apakšžokļa.
— Redz, kā! Protams, tas ir interesanti, — atturīgi atbildēja zoologs. — Tomēr es jūs lūdzu tālu neaizpeldēt. Esiet savaldīgs.
Taču Gorelovs tā aizrāvās, zivis vajādams, ka pastāvīgi nozuda zemūdens tumsā, dažkārt pat uz ilgāku laiku. Tas acīm redzot zoologu tā uztrauca, ka viņš beidzot piepeldēja pie Coja un, tālruni neieslēgdams, bet, piespiedies ar savu ķiveri pie viņa ķiveres, sacīja: