— Ja tu, Coj, redzi, ka viņš aizpeld tālu, peldi viņam pakaļ . ..
Zoologa balss dobji skanēja Coja ķiverē. Cojs īsi atbildēja:
— Labi, Arsen Davidovič.
Tuvojoties zemūdens kalnu grēdai, aizvien biežāk parādījās pakalni, nogāzes, lēzenas augstienes, vietumis ar kraujām nokarēm uz vienu vai otru pusi.
Drīz kāds no šiem nokalniem pagadījās starp Coju un Gorelovu.
— Ak, velns ar ārā! — pēkšņi iekliedzās Gorelovs. — Kāds skaistums. Ir gan zivs! Šķiet, taisni kā svētkiem iluminēta!
Nekādas zivs Gorelovs neredzēja, bet, nozudis aiz uzkalna, viņš nodzēsa laternu, apturēja skrūvi un nolaidās uz nogāzes, joprojām runādams:
— Netrāpīju! Nu nē, skaistulīt, neaizšmauksi.. . Pazuda! … Neliete, nodzēsa man uguni! Cik žēl! Tagad, protams, vairs to neatradīšu … Arī jums tas zaudējums, Arsen Davidovič! Absolūti nepazīstama zivs. Pilnīgi apaļa, ar četrām rindām zilganu un sārtu uguntiņu.
— Nu, neko darīt, Fjodor Michailovič, — zoologs atbildēja. — Griezieties atpakaļ …
— Ai, atkal parādījās! — Gorelovs viņu priecīgi pārtrauca, nepakustedamies ne no vietas. — Tagad vairs neaizlaidīšu! Es pie šīs šaudīklas piepeldēšu ar nodzēstu laternu. Redzēsim .. .
Te viņš ieraudzīja, kā pakalnam strauji tuvojās zilgana uguntiņa, kas kļuva aizvien gaišāka. Drīz apakšā, zem sevis, viņš pamanīja cilvēka stāvu, kas ar desmit desmitdaļu lielu ātrumu līkloču peldeja apkārt pakalnam.
Gorelovs piepildīja savu gaisa maisu un uzreiz uzšāvās divsimt metru virs pakalna. Ieslēdzis laternu un iedarbinājis skrūvi, viņš aizlrauca uz austrumiem un laiku laikiem aizelsies izsaucās:
— Redzēsim . .. nekur neaizlaidīsies .. . Velns, izlokās! Tas tev nelīdzēs, nelīdzēs… Ahā! Daudzkrāsainais sātans! Izlocījās! …
— Metiet jel mieru, Fjodor Michailovič … — nemiera pilnā balsī sauca zoologs. — Esiet prātigs . . .
Taču Gorelovs viņu pārtrauca:
— Vienu mirkli, Arsen Davidovič .. . Vienu mirkli . . . Tieši acu priekšā šaudās …
Parādījās augsta, stāva siena. Gorelovs uzpeldēja tieši tai līdzās, paceldamies aizvien augstāk un augstak. Apmēram divtūkstoš metru no dibena atklājās aiza ar glu- * dām, nolaidenām sienām, ko klāja klintis un akmens bluķi, kuri jau sen zem biezās dūņu kārtas bija zaudējuši asos stūrus un šķautnes. Gorelovs tuvojās vienai no šīm klintīm, vislielākajai, un nozuda aiz tās.
— Kur tad jūs paliekat, Fjodor Michailovič, — šai mirklī Gorelovu aizsniedza zoologa satrauktā balss. — Mēs gaidām jūs pie pakalna, kas jūs šķīra no Coja.
— Peldu atpakaļ, Arsen Davidovič, — Gorelovs atbildēja.
Viņš ātri izvilka no ekskursiju somas četrstūraino kastīti, novietoja to uz plakana klintsbluķa, iestiprināja -saliektās adatas, izvilka starp tām tievo stieplīti un savienoja to ar elektriskā cimda pogu. Nodarbodamies ar šīm manipulācijām, Gorelovs ar īsiem pārtraukumiem turpināja runāt:
— Peldu tieši uz ziemeļiem … Šķiet, esmu aizmaldījies no pakalna uz dienvidiem . .. Tūliņ jums pievienošos, Arsen Davidovič . j . Tūkstoškārt atvainojos par
aizkavēšanos. Mednieka kaislība iedegās. Nez kāpēc pakalnu neredz . . . Bet vajadzēja jau parādīties. Kas par ķezu. Jums, Arsen Davidovič, vajadzēs man peilēt ….
— Es taču jums teicu, Fjodor Michailovič, esiet prātīgāks! — īgni attrauca zoologs. — Kāds ir jūsu dziļums?
— Trīs tūkstoši divsimt desmit metru no jūras līmeņa … — vainīgā balsī atbildēja Gorelovs un izslēdza visus tālruņus.
Pēc tam viņš nospieda pogu kastītes sānu sienā. Daļa priekšējās sienas atsitās vaļā, parādījās pogu rinda, kastes augšpusē iedegās šaurs, mazs lodziņš, aiz lodziņa lēni slīdēja papīra lenta.
Zem Gorelova metāliskajiem pirkstiem izplatījumā aiztrauca signāli:
«ECIT . . . ECIT . . . Runā INA 2 . .. Atbildi, ECIT . . . ECIT… ECIT… Runā INA 2…»
Ziņojums ilga kādas desmit minūtes. Gorelovs mitējās strādāt ar pirkstiem un sāka vērīgi lūkoties uz papīra lentu, kas slīdēja aiz aparata lodziņa. Uz lentas stiepās punktu un svītriņu rinda. Gorelova seja pārvērtās, bailes mainījās ar sašutumu. Pēkšņi viņš pietrūkās kājās un aiz dusmām aizrautā balsī iekliedzās:
— Tā vairs nav informācijā! Tas nav mans pienākums! Tas .. . Tas jau nu ir par daudz! . ..
Atcerējies, ka viņu neviens nedzird, viņš noliecās pār aparatu un, ar nepaklausīgiem pirkstiem taustīdams klaviatūras kauliņus, sāka noraidīt atbildi. Atkal stiepās punktu un svītriņu pavediens. Pirksti tagad strādāja bikli un nedroši. Tad aiz lodziņa parādījās pave'diens, īss kā komanda — un notrūka.
Smagi elsodams, Gorelovs aizvēra acis. Viņa pieri klāja sviedri, seja laternas vājajā gaismā šķita bāli zila kā mironim, vaigu kauli kustējās.
Pēc brītiņa viņš noliecās pār aparatu, lēni uzsita dažus burtus un ar aizvērtām acīm sastinga.
Beidzot viņš izslējās taisni, ar pūlēm izstaipīdams notirpušās kājas, iedarbināja skrūvi ar desmit desmitdaļu lielu ātrumu, ieslēdza tālruni un ar iedegtu ķiveres laternu devās atpakaļ, uz dibenu.
— Fjodor Michailovič! Fjodor Michailovič! — atkal atskanēja jau diezin kuro reizi zoologa balss. — Atbildiet! Kur jūs*esat? Kas ar jums noticis?
— Ko? Kas ir? — klusu, vājā balsi izdvesa Gorelovs, it kā atgūdams samaņu. — Arsen Davidovič, vai tas esat jūs? …
— Ja, ja! . .. — iepriecināts atsaucas zoologs. — Kur jūs esat? Kāpēc tik ilgi neatbildējāt?
— Es … — aizvien tikpat vājā balsī atbildēja Gorelovs. — Man pēkšņi palika slikti… Nezinu … Guļu uz kādas klints … Peldēju pēc jūsu peilējuma … un pēkšņi. .. Liekas, es zaudēju samaņu … Tagad man labāk … Lūdzu, peilējiet. Peldēšu pie jums.
Traucot pilnā gaitā, jau gandrīz pie paša dibena, Gorelovs no visa spēka svieda kastīti lejup. Tur pacēlās dūņu mutulītis, norādīdams vietu, kur kastīte dziļi un uz visiem laikiem nozuda okeana dibenā.
— Jums kļuva slikti? — zoologs pārjautāja un domīgi piebilda: — Re, kā . .. M-m-m .. Jā, žēl … Ļoti žēl … Peldiet pie mums. Es jūs ar kādu nosūtīšu atpakaļ uz zemūdeni. Jums jāatpūšas. Peilēju. Vai dziļums tas pats? Arī virziens?
Pēc piecām minūtēm Gorelovs stāvēja uz pakalna līdzās zoologam, noklausīdamies viņa pamācībās un mazliet taisnodamies.
— Tagad, rau, vēl jāpeilē Pavļikam un Cojam!… — ar neslēptu īgnumu sacīja zoologs. — Es viņus aizsūtīju jūs meklēt. Tik daudz laika pazaudēts velti! Pagājušas jau trīs stundas, kopš atstājām zemūdeni, bet savākts — tīrie nieki!
Drīz no zemūdens tumsas parādījās Pavļika uguntiņa, bet vēl pēc dažām minūtēm atgriezās Cojs. Abi klusēdami nolaidās uz pakalna līdzās zoologam, ne ar vienu skaņu vai žestu neizrādīdami prieku vai vismaz rosību, ko dabiski varēja gaidīt, redzot pazudušo biedru, kas laimīgi atgriezies.
Kad Cojs un Gorelovs, kurus zoologs nosūtīja atpakaļ uz zemūdeni, bija izzuduši no redzesloka, Pavļiks, piespiedis savu ķiveri pie zoologa ķiveres, uztraukti un steidzīgi sacīja:
— Es peldēju ar nodzēstu laternu līkloču, augšup un uz austrumiem. Tūkstoš piecsimt metru dziļumā ieraudzīju uguntiņu. Tā strauji traucās lejup, uz rietumiem. Es tuvojos un viņu pazinu. Pēc tam es peldēju viņam paka|, turēdamies kādus simt metrus augstāk. Man likās, ka viņš kaut ko nometa dibenā, lai gan nevaru galvot: biju tālu …
Nogādājis Gorelovu uz zemūdenes, Cojs aizpeldēja atpakaļ pie zoologa un strādāja kopā ar viņu līdz ekskursijas beigām. Pēc kādām četrām stundām visi atgriezās uz zemūdenes. Zoologs devās pie Gorelova, lai viņu apmeklētu, pildot ārsta pienākumus, bet Cojs ar Pavļiku steigšus iegāja komisārā kajitē, kur sastapa arī Ore- chovu.