— Nu, kas ir? — jau uz sliekšņa nepacietīgi vaicāja Cojs.
— Nu, kas ir! — īgni un negribīgi atbildēja Orechovs.
— Nekas! .. . Vai tik tu neesi ko saputrojis, puika? — viņš noprasīja Pavļikam.
Pavļiks samulsis raudzījās gan uz Orechovu, gan Coju.
— Bet kas tad galu galā ir? — Cojs vaicāja. — Pastāstiet, ko jūs atradāt?
— Neko neatradām. Visvienkāršāko skārda kastīti ar rakstāmmašīnas sīkdaļām. Tas viss, biedri padomju Šerlok Holm! Mirkli klusējis, Orechovs īgni piebilda: — Kapteinim briesmīgi nepatīkami — baidās, vai neesam pārsteigušies! Var izbaidīt ātrāk, nekā vajag. Saka, ka Pavļiks esot vēl bērns un varējis arī maldīties. Bet mēs, rau, ņēmāmies pierādīt, ka tūlīt jāpārliecinās. Briesmīgi nepatīkami!
— Kā tad es varēju kļūdīties? — aizvainojumā drebošā balsī izsaucās Pavļiks. — Skārda! Es taču pats turēju kastīti rokās … tāda smaga …
— Bet varbūt tajā bija ūdens?
— Nē! Tas nevar būt! — dusmīgi iejaucās Cojs.
— Pavļiks sacījis patiesību. Patiesību! Skārda kastīti būtu ūdens spiediens saspiedis plakanu .. . Jūs vēlāk paši redzēsiet. Ja tikai nebūs par vēlu?
— Neuztraucieties, Coj, — mierīgi piebilda komisārs, kas sēdēja uz kojas. — Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis. Mēs neizlaidīsim viņu no acīm. Šoreiz viņš mūs apveda ap stūri. Nu, nekas! Palūkosimies, kurš smiesies pēdējais!
* * *
Nākamajā dienā, divdesmit piektajā jūlijā, pulksten vienpadsmitos «Pionieris» uzņēma kursu tieši uz ziemeļrietumiem. Ceļš tagad gāja uz dzimtajiem krastiem, iešķērsām pāri visam Lielā okeana milzīgajam plašumam. Zemūdene brauca ar mainīgu ātrumu, gan palēninādama, gan paātrinādama gaitu, gan paceldamās virsējos, gaišajos okeana ūdeņos un apstādamās, lai dotu Sidleram iespēju uzskicēt bagāto jūras subtropu faunu, gan nolaizdamās dziļumos, lai sagādātu Šelavinam hidrofiziskos materialus.
Jo vairāk zemūdene tuvojās Dienvidu saulgriežu lokam un iegāja Lielajā korāļu joslā, kura tropos aptver zemeslodes okeānus, jo dažādāka un krāšņāka kļuva virsējo ūdens slāņu dzīvnieku pasaule. Vientuļajos, bezgalīgajos šās okeana daļas plašumos «Pionieris» jutās brīvāk un drošāk, tas bieži pacēlās augšup un, infrasarkano izlūku apsargāts, ilgāku laiku peldēja ūdens slāņos, kurus no okeana virsas šķīra tikai daži metri.
Aiz pavērtajiem ārējiem aizlaidņiem zoologs, Cojs, Sidlers un Pavļiks pa laboratorijas logu ilgi neatrauda- mies priecājās par gaišajos, saules caurstrāvotajos ūdeņos zibošajiem, neskaitāmajiem iemītniekiem. Ar sajūsmas saucieniem vērotāji apsveica zelta makreles ar apaļiem purniem, spīgojošiem, purpursarkaniem rumpjiem un zeltaini dzeltenām astēm; savus piecus metrus garus zēģe- lētājus ar milzīgu, it kā uz daudziem mastiem uzvilktu buru — muguras spuru — un gariem, smailiem žokļiem, kas atgādināja dzērves knābi; bonitas sajūsmināja Sidleru ar savu krāsu, kas uz muguras un sānu tēraudzilā fona lāsmoja zaļām un sarkanām atēnām; garām aizpeldēja somzivis, iekaltas nekustīgās, pārkaulotās bruņās; sarzo- bes ar īsiem snuķiem līdzīgiem mūļiem un rumpjiem, kas uzpūsti kā dirižabls un klāti raibām, daudzkrāsainām svītrām, plankumiem un apmalēm; dzeloņzivis — cezari ar melniem, dzeltenā aplocē ietvertiem lāsumiem uz koši zilā rumpja; asinssārtās, melni svītrotās skorpēnas ar garām adatām, tālab tās vairāk atgādināja jūras ežus nekā zivis; svēdrainās biezlūpes ar biezām, gaļīgām lūpām, izdaiļotas krāšņām, zilām joslām uz iesarkana fona; it kā ar košu varavīksni pārklātās zobainās biezlūpes; mēļi sarkanās papagaiļzivis.
So spilgto krāsu un brīnišķīgo, bieži pārsteidzošo formu vidū mierīgi kā izpletņi ar vaļīgi nokarenām auklām aizpeldeja fizalijas, pulsēja medūzas ar koši dzelteno taustekļu šķipsnām, mazas, karminsarkanas medūzas, brīnišķu ultramarinkrāsas velellu bari.
— Acīm redzot zemūdene peld gar korāļu sēkli, — zoologs izmeta, tikko pagūdams nosaukt atsevišķus šīs raibās rotaļas dalībniekus. — Vienīgi korāļu biezokņu tuvumā var sastapt šīs zivis, ko tik bagātīgi, pat izšķērdīgi greznojusi daba.
Pēkšņi viss šis krāsu un formu chaoss nozuda, it kā to būtu aizrāvis viesulis. Aiz logiem parādījās melno del- finu bars. Tie ielenca zemūdeni un rotaļādamies un kūleņodami ilgi to pavadīja.
Pēc brīža līdzās «Pionierim» gaišzaļajā nokrēslā parādījās neliela, ļoti šaudīga, zilgansudrabota, piecām tumši zilām svītrām apjozta zivs. Tikko tā ieradās, del- fini pamuka sānis un vienā mirklī nozuda.
— Vai tiešām šī mazā zivtiņa tā nobiedējusi delfi- nus? — Pavļiks brīnījās.
— Tas ir locis, — zoologs atbildēja. — Tātad te kaut kur tuvumā vajag būt arī haizivij.
Locis veikli šaudījās ap zemūdeni, it kā to aplūkodams no visām pusēm, tad ātri nozuda, taču drīz atgriezās. Viņam pakaļ no tumsas cienīgi izpeldēja milzīga, piecus metrus gara haizivs. Viņa lēni tuvojās lodziņam un piebāza pie tā savas mazās, trulās ačeles un lielo lokveidīgo rīkli, pilnu neskaitāmiem zobiem.
— No šejienes tomēr ērtāk viņu aplūkot nekā no ka- šalota muguras … Br-r! — to atceroties, Pavļiks nodre- binājās.
Haizivs pagriezās uz sāniem un parādīja savu netīri balto vēderu.
Locis, kas visu laiku bija riņķojis ap haizivs rīkli, pēkšņi sāka uztraukties. Tas šaudījās uz visām pusēm, nozuda un atkal atgriezās atpakaļ pie savas flegmātiskās pavēlnieces, gandrīz pliķēdams ar asti viņai pa purnu. Acīm redzot šis nemiers beidzot pārgāja arī uz haizivi, tā
pēkšņi pašāvās gaisā, apsviedās apkārt un nozuda; iebelzdama ar milzigo asti pa logu tā, ka cilvēki iekšpusē aiz pārsteiguma izbiedēti atrāvās atpakaļ.
Pēc tam kad plēsoņa, kas visiem iedvesa šausmas, bija atbrīvojusi vietu loga priekšā, zemūdenes apkārtne palika klaja un neviens no jūras iemītniekiem tur nerādījās.
— Dīvaini, vai tiešām haizivs tā nobiedējusi visu dzīvo radību tik tālu mums apkārt? — Sidlers brīnījās,
— Tiesām dīvaini. Vai jūs neievērojāt, ka ūdens kļuvis tumšāks … tā kā pelēks? — atbildēja zoologs, vērīgi ielūkodamies un piespiedis seju pie loga caurspīdīgā metala.
— Hm … Ūdenī peld milzums sīkdaļiņu . ., No kurienes tās varēja še rasties?
Pēkšņi Cojs brīdinot pacēla pirkstu:
— Klusāk, Arsen Davidovič! Paklausieties!
Visi sastinga, sasprindzināti ieklausoties dziļajā klusumā.
Caur parasto, laboratorijā tikko sadzirdamo mašīnu dūkoņu nez no kurienes iztālēm atskanēja dobji, neskaidri grāvieni, ko pavadīja vienmuļa duna.
«Pionieris» brauca ar četrām desmitdaļām ātruma, un, jo tālāk tas virzījās uz priekšu, jo tumšāka kļuva ap to zemūdens krēsla, jo skaidrāk atskanēja grāvieni un tāla, grandoša duna.
— Kas tas varētu būt? — satraukti čukstēja Sidlers.
Neviens viņam neatbildēja. Visi joprojām klausījās
šais noslēpumainajās skaņās, kas nāca no okeana dzīlēm. Ūdeņu biezajā krēslā gar logiem aizpeldēja dīvaini nekustīgas zivis ar nedzīvi nolaistām spurām un bruņurupuči ar bezspēcīgi nokārtām galvām uz garajiem kakliem.
— Beigti! — zoologs sacīja, atkal piegājis pie loga un ielūkodamies aizvien vairāk tumstošajos ūdeņos, kur pavīdēja melnas piciņas, kas strauji lidoja augšup — pumeks un pelni! — viņš iesaucās. — Zemūdens vulkānā izvirdums!