Zemūdene pa to laiku palēnināja gaitu, uzmanīgi virzīdamās uz priekšu.
— Centralajā postenī jau droši vien sen to pamanījuši, — Cojs ieteicās. — Būs ļoti žēl, ja kapteinis gribēs
no šejienes aizbraukt un mēs nevarēsim novērot tik retu parādību!
— Nedomāju, — zoologs pasmaidīja. — Droši vien Ivans Stepanovičs jau ir centralajā posteni un šo gadījumu nelaidīs garām.
Lai gan grāvieni un zemūdens duna bija dzirdami arvien stiprāk, tomēr nevarēja just, ka zemūdene mainītu kursu. Drīz šim draudīgajam troksnim pievienojās jaunas skaņas: bija sadzirdami sīki, aizvien biežāki sitieni pret kuģa apšuvumu, tie atgādināja krusas graudu rīboņu uz dzelzs jumta. No kuģa apakšas strauji un bieži augšup lidoja gan sīkāki, gan prāvāki tvaika mutulīšos ietīti kunkuļi.
— Kas tie tādi? — Pavļiks jautāja.
— Tie ir karsta pumeka gabaliņi, ko izmet vulkāns, — atbildēja zoologs. — Tie vieglāki par ūdeni un strauji paceļas okeana virsū. Pēc šādiem izvirdumiem jūru daudzu kilometru apkārtnē klāj bieza, peldoša pumeka un vulkānisko pelnu kārta.
Virsūdeņu kuģi parasti izvairās no vietām, kur notiek zemūdens izvirdumi, turēdamies tālāk no briesmām.
Tāpēc, joprojām lēni virzīdamies uz priekšu, «Pionieris» nira uz augšu, acīm redzot šajos apstākļos nebaidīdamies no svešām, nekautrīgām acīm. Tomēr uzniršanu zemūdene drīz pārtrauca: zem pašas okeana virsmas tā sastapa pelnu un pumeka kārtu, kas dienas gaismu nelaida cauri pat virsējiem ūdens slāņiem. Pēc dažām minūtēm «Pionieris» sāka atkal nolaisties^ dziļāk, tagad jau virzīdamies uz priekšu pilnīgā tumsā. Šķita, ka pērkonīgie grāvieni, ko pavadīja ilgstoši dārdi, atskanētu zemūdenei gluži tuvu. Pumeka krusa sitās pret kuģa apšuvumu aizvien biežāk un stiprāk.
Zemūdene grima aizvien dziļāk.
— Varat būt mierīgi, — apmierināti berzēdams rokas un nenolaizdams acis no loga, zoologs sacīja. — Ivans Stepanovičs tādu gadījumu garām nepalaidīs… Zemūdene tuvojas vulkanam. Ļoti interesanti! Varen interesanti!
— Bet vai tas nav bīstami? — ievaicajās Sidlers.
— Par to gan parūpēsies kapteinis. Esiet mierīgi.
Laboratorijā bija pavisam tumšs, bet zoologs uguni neiededza.
— Pagaidiet, — viņš skaļā balsi sauca Sidleram, cenzdamies pārkliegt troksni un dārdus, — drīz jūs šajā zemūdens tumsā ieraudzīsiet burvīgu ainu! Ja vien kapteinis nemainīs kursu.
Zemūdene neatlaidīgi, joprojām pa diagonali uzmanīgi nira dziļumos. Tā jau bija nolaidusies ne mazāk kā divtūkstoš metru zem okeana līmeņa, kad pēkšņi strauji pa- cirtās pa labi.
Tālu dziļumos sāņus no zemūdenes pacēlās milzīga sarkanīga blāzma. No blāzmas centra gan atsevišķi, gan veselām ugunīga fontānā strūklām augšup lidoja milzīgi, kvēlojoši plankumi un, acumirklī rožainu tvaika mākonīšu apņemti, līdzīgi raķetēm sašķīda sīkās, sārtās drumslās un kā tumšsarkanu meteoritu spiets krita lejup.
Zemūdene lēni riņķoja ap ugunīgo vulkānu, uzmanīgi tam tuvodamās pa milzīgu spirāli, kas kļuva aizvien šaurāka. Asinssārtā gaisma jau spiedās caur laboratorijas logu un meta uz nekustīgo cilvēku sejām fantastiskas krāsas vizuļus un ēnas. Gaisma pastiprinājās, pārejot no tumšsarkanas uz sarkanu, tad tai pievienojās oranždzel- tena, tad blāzmas centrā draudīgajos tvaika mutuļos izveidojās spilgti dzeltens plankums ar visapkārt izmētātiem īsiem dzelteniem taustekļiem, kas galos vērtās tumši sarkani.
— Izvird lava un sacietē uz vulkānā nogāzēm! — caur dārdoņu zoologs sauca Pavļikam. — Izveidojas sala! Mūsu acu priekšā izaug jauna vulkāniskā sala! Vai tu to saproti? — zoologs aiz sajūsmas vai prātu zaudēja.
Pariņķojis ap nedziestošo vulkānu vēl kādu pusstundu, «Pionieris» atkal uzņēma kursu uz ziemeļrietumiem un drīz pameta aiz sevis jūras dziļumus, kur niknā uguns un ūdens cīņā radās jauna sala.
Drīz zemūdene atgriezās virsējos ūdeņos, un Sidlers atkal varēja ķerties pie pārtrauktā darba. Tomēr ne Sidlers, ne pārējie, kas bija laboratorijā, nespēja tik drīz nomierināties un vēl ilgi dedzīgi dalījās iespaidos un domās, ko bija izraisījusi nupat redzētā titāniskā aina.
Acīm redzot šis notikums visus uz zemūdenes bija ārkārtīgi saviļņojis. Vismaz to nekļūdīgi varēja secināt pēc Gorelova izturēšanās. Viņš grūti apvaldāmā uztraukumā staigāja pa augšējo zemūdenes dzīvojamās daļas gaiteni gar puspavērtajām centrālā vadības posteņa durvīm. Tur vairs neviena nebija: ne kapteiņa un vecākā leitnanta Bogrova, kuri bija vadījuši zemūdenes sarežģīto un bīstamo braucienu apkārt vulkanam, ne arī Šelavina, kas~no turienes bija vērojis vulkānā darbību. Sardzē atradās leitnants Kravcovs, kas patlaban pacēla virs okeana vienu no infrasarkanajiem izlūkiem un gatavojās ar tā palīdzību «noķert sauli», lai noteiktu zemūdens vulkānā un nākamās salas precizas koordinātes.
Tiklīdz leitnants beidza aprēķinus, kabinē smaidīgs un rosīgs ienāca Gorelovs.
— Nu ko teiksiet, Jurij Pavlovič? — viņš jautri uzrunāja leitnantu. — Jauka aina? Es patiesi nespēju atrauties no šī skata.
— Jā, Fjodor Michailovič, aina bija brīnišķīga! — atsaucās leitnants. — Bet uzgaidiet brītiņu, es tikai ierakstīšu žurnālā šī pirotechniķa koordinātes.
— «Pirotechniķa»! — Gorelovs iesmējās. — Laba atestacija Plutonam! Starp citu, kādas tad īstenībā ir tā koordinātes?
— Trīsdesmit grādi divdesmit minūtes astoņpadsmit sekundes dienvidu platuma un simt trīsdesmit grādi divpadsmit minūtes trīsdesmit piecas sekundes rietumu garuma, — leitnants atbildēja, žurnālu aizsizdams.
— Lūk, kā! — Gorelovs priecīgi izsaucās. — Tad mēs jau gandrīz esam pie Dienvidu saulgriežu loka! Kad tad mēs tur nonāksim, kā jūs domājat?
— Ja nekur neapstāsimies, tad, braucot ar parasto astoņu desmitdaļu ātrumu un nord-west kursu, droši nonāksim tur pēc astoņām stundām. Rīt, divdesmit devītā jūlijā, pulksten četros. Precizi! .. . Nē, jūs labāk pasakiet, Fjodor Michailovič, — leitnants iesaucās, palūkodamies ekrānā un sekodams signalspuldzītēm uz vadības pults, — vai jūs ievērojāt šo grandiozo kvēlojošo akmeņu fontānu, kas cēlās augšup sākumā vienā strūklā, bet tad pusceļā sadalījās četrās strūklās? Tā bija brīnišķīga aina! It kā milzīga kokospalma ar četriem noliektiem tumšsarkaniem zariem galotnē. Neviens pirotechniķis tādu numuru neizdomās!
Dažas minūtes Gorelovs jūsmoja līdz ar leitnantu, tad pēkšņi sarosījās un, atsaukdamies uz steidzamu darbu, aši atstāja kabini.
Gaitenī bija kluss un tukšs. Gorelovs piegāja pie pēdējās lūkas, grasījās jau nokāpt pa vītņu kāpnēm, tomēr apstājās un iegrima domās. -Viņa seja pauda ārkārtīgu satraukumu. Brītiņu viņš stāvēja nekustīgi, acis nolaidis, tad satrūcies strauji pagriezās, iegāja atpakaļ gaitenī un ātri devās uz savu kajiti. Še viņš sāka steidzīgi izģērbties.
— Tā nevar… Jāatpūšas, jāuzkrāj spēki, — viņš murmināja.
Izģērbies Gorelovs nodzēsa uguni un atgūlās kojā, tomēr ilgi nevarēja aizmigt. Tumsā bija dzirdamas viņa nopūtas, viņš bieži grozījās no vieniem sāniem uz otriem, kamēr pēdīgi apklusa. Viņa miegs bija smags un trauk- smīgs, bet pēc četrām stundām viņš pamodās diezgan spirgts un možs. Apģērbies un nomazgājies Gorelovs jutās pavisam labi. Pēc divi stundām sākās viņa dežūra. Romeiko bija slims, un Gorelovs viņu labprāt atbrīvoja uz divām dienām no darba, uzņemdamies to pats. Gorelovs izgāja no kajites un devās uz ēdamzāli. Tur viņš iedzēra kakao, krietni paēda un paskatījās pulkstenī. Bija piecpadsmit minūtes uz vieniem divdesmit devītajā jūlijā, līdz dežūras maiņai mašīnu nodaļā palikušas vēl piecpadsmit minūtes. Gorelovs izgāja no ēdamistabas un devās uz centrālo posteni. Pieiedams pie centrālā posteņa durvīm, viņš pavērās apkārt: gaitenī neviena nebija. Viegli piespiedis durvis, Gorelovs mazliet tās atbīdīja, ieskatījās šaurajā spraudziņā un apmierināts pavīpsnāja: kā viņš jau paredzēja, sardzē atkal bija leitnants Kravcovs.