Un Gorelovs turpināja savu straujo skrējienu zem svelmējošās, vienaldzīgās saules Bet, lai cik briesmīga bija dienas tveice, Gorelovs nodrebēdams, ar bailēs stingstošu sirdi sekoja saules ritumam uz rietumiem. Kamēr tā izstaroja savu žilbinošo gaismu, palika cerības; nakts nesa.līdzi bojā eju. Nakti Gorelovs necerēja pārdzīvot: akumulatoros izsīks enerģija un — pats galvenais — pietrūks skābekļa. Pat šķidrā skābekļa. Tad — ātra, nenovēršama nāve. Vienīgi ja piestātu vējš un norimtu okeāns . .. Bet arī tādā gadījumā viņš paliktu bez elektriskās enerģijas, nolemts nekustībai. Viņš nevarēs meklēt…
Galva dega, lūpas aiz slāpēm sažuva … Gorelovs iedzēra mazu, skopu ūdens malku, ienira dažus desmit metrus dziļi dzelmē, un, tikko izjutis ūdens svaigumu un dzestrumu, atkal traucās augšup. Pacēlies virs okeana līmeņa tikai uz vienu mirkli, viņš alkatīgi, tāpat kā agrāk, aplūkoja klajo apvārsni un strauji pagriezās no rietumiem uz ziemeļiem, šķērsām pret viļņiem. Tagad viļņi nemitīgi apskaloja viņa ķiveri, peldēt vajadzēja, gandrīz neko neredzot ap sevi, un tas viņu spieda jo biežāk ienirt dziļumā, augstu palēkties virs ūdens un paraudzīties apkārt. Tiesa, ķivere kļuva vēsāka, tveici bija vieglāk paciest, tikai mocoši uztrauca sliktā redzamība, aklums …
Saule neatlaidīgi sliecās pret vakariem. Līdz rietam palika vairs tikai četras stundas. Četras īsas stundas un tad — tumsa! Tropos krēslas nepazīst, diena gandrīz uzreiz pāriet naktī. Kas ar viņu notiks? Vai viņš izcietīs šo nakti? Vai tiešām nāve? Kālab gan tas viss bija vajadzīgs? Kālab bija vajadzīga šī nodevību virkne, nelietības? … Kālab viņš upurēja divdesmit sešus cilvēkus? … Annai Anna! . .. Atmiņā kā dzīva atausa skaistā, lepnā seja. Kāpēc viņš toreiz tūlīt Annu neaizveda līdzi uz dzimteni? Nolādētais vecis! Nolādētais Maeda! Savaldzināja ar zeltu, iepina ar parakstiem… Anna ilgojās pēc izpriecām, grezniem tērpiem, bagātas, plašas dzīves. Bezdarbīgas dzīves! .. . Nē, viņa nebūtu braukusi līdzi uz Go- relova dzimteni… Tur jāstrādā. Annai Anna! Viņš mīlēja to. Viņš nespētu no tās šķirties … Vai Anna zina, kur viņš tagad atrodas? Viņš mirst viņas dēļ . .. Kāpēc, kāpēc tas vajadzīgs? …
Stingām acīm Gorelovs raudzījās uz priekšu caur viļņu šļakstiem, un to virmojošajā plīvā viņš redzēja no dziļumu tumsas kā rēgainus tēlus iznirstam cilvēku stāvus un sejas, priecīgas, smaidošas, šie cilvēki tikai pirms dažām stundām aizrautīgi strādāja un dzīvoja kopā ar viņu «Pioniera» ērtajās telpās. Rau, lieliskais kapteinis Voroncovs, kas domīgi laiž caur pirkstiem bārdiņu, rau, gudrinieks Marats ar allaž pakausī paslējušos matu cekulu, rau, labsirdīgais milzis Skvorešņa, paļāvīgais Lords un vientiesīgais, mūžīgi satrauktais Šeiavins. .. mīļais Šelavins, viņa, Gorelova, glābējs. Kā viņš šo izglābšanu atmaksājis? Arī Pavļiks smejas . .. Pavļiks, kas mūžīgi pinās pa kājām. Rau, leitnants Kravcovs, lieliem sejas kauliem, ar vaigubārdiņu pie ausīm. Muļķis! Dienesta noteikumus nezina! Pļāpa! Tukšgalvis un švīts! Izlaida no zemūdenes … Kā zeņķis uzķērās uz makšķeres . .. Droši vien taču bija kapteiņa pavēle bez viņa atļaujas Gorelovu no zemūdenes neizlaist. Gorelovs jau sen atskārta, ka viņam neuzticas, ka rodas neskaidras aizdomas, kas savelkas ap viņu aizvien ciešāk. Ja šis vientiesis nebūtu viņu izlaidis, varbūt tagad viss būtu pavisam citādi … Lai gan nē… Pulkstenis jau bija uzstādīts, poga pie ieejas kamerā sabojāta. Bojā ejas mašīna bija jau iedarbināta, neviens vairs nevarēja to apturēt… Un tā — saule noriet, un līdz. ar to iegrimst tumsa, aiziet bojā viņa, Gorelova, dzīve ….
Ar sasprēgājušām lūpām un izkaltušu muti Gorelovs kārīgi tvēra gaisu. Viņš smaka nost. Galvā pazibēja neskaidri tēli, juceklīgas ēnas, aprautas domas, sūrošanās, pārmetumi, nožēla . . . Viņš norija divus skopus dārgā ūdens malkus, taču atspirdzinājumu, apziņas skaidrību tie nedeva. Gorelovam metās nelabi. Nospiedis kādu pogu uz vadības pults un izlaidis skābekli no muguras maisa, Gorelovs nolaidās dziļumā. Viņam kļuva vieglāk, gaisa atvēsinošā strūkla ieplūda plaušās, apziņa noskaidrojās. Taču vajadzēja steigties augšup, nevarēja palaist garām nevienu atlikušo dziestošās dienas mirkli. Gorelovs nospieda otru pogu, lai atkal piepildītu maisu ar skābekli. Viņu pārņēma bailes: parasto ātro un vieglo pacelšanos augšup Gorelovs nejuta. Viņš uzpeldēja lēni un smagi, it kā apkrauts ar kādu jaunu smagumu. Tad viņš, neko vēl nesaprazdams, iedarbināja skrūvi, līdz krūtīm palēcās no ūdens, pavērās apkārt un turpināja ceļu uz ziemeļiem.
Kas gan tur, dziļumā, bija noticis? Kāpēc viņš uzpeldēja tik lēni? Vai kaut kas sabojājies maisa mechanismā? Gorelovs pastiepa roku aiz muguras un mēģināja maisu aptaustīt. Pirksti aiz muguras nesajuta parasto augsto, elastīgo apaļumu. Maiss bija ļengans, mīksts, gandrīz plakans, it kā tukšs. Un tai pašā laikā atgriezās pirmītējais elpas trūkums, nepietika gaisa .. . Nē, gaiss bija, bet it kā trūka dzīvinošā skābekļa . . . Skābeklis? . . . Krutickis! Riebeklis! Nelietis! Vai tiešām viņš skafandru pielādējis ar saspiesta un nevis šķidra skābekļa patronām?! Ak nodevējs! Nodevējs! .. . Kas izteica šo vārdu? Beigas! .. . Pat lidz saules rietam nepietiks . .. Nē! Nē! Lai brāž vējš! .. . Lai gāžas viļņi! . . . Jāpamēģina, lai arī draudētu briesmas, aizrīties, noslīkt. ..
Aizelsdamies, ar plaši atplestu muti krampjaini tverdams gaisu, tumšsarkanu seju un acīm, kas draudēja izsprāgt no dobumiem, Gorelovs sāka svaidīties, spārdīties, cenzdamies pilnā gaitā apgriezties uz muguras, ar krūtīm uz augšu. Skrūvi apturēt viņš baidījās: viņš nebija pārliecināts, ka bez tās spēs noturēties virs ūdens. Aptumšotajā apziņā kā glābšanas zvaigzne mirgoja tikai viena doma par pēdējo līdzekli…
Izpletis kājas un balansēdams ar tām, lai noturētos uz muguras, viņš ar neklausīgiem pirkstiem izņēma no ligzdas vadības pultī vara adatu garā, tievā aukliņā un lēni tuvināja to krūtīm, skafandra vidējai vīlei. Ar gurstošu roku konvulsivi taustīdamies, viņš meklēja šo vīli — un nevarēja atrast. Acu priekšā satumsa melna migla, plaušas strādāja kā kalēja plēšas. Tumšsarkans zilums lēni izplūda pār seju. Roka ar cieši sažņaugto adatu sastinga uz skafandra.
Dziestošajā apziņā jaucās tikko sadzirdama zuzoņa. Zuzoņa tuvojās, pieauga, vērtās spēcīgā rūkoņā, piepildīja Gorelova ķiveri un ausis un pēkšņi uzreiz aprāvās.
Gorelovs zaudēja samaņu . . .
* *
*
Cilvēks runāja labā angļu valodā, izmeklēti laipni:
— Leitnantam Hasegavain vajadzēja patērēt ne mazumu pūļu, un mēs esam viņam ļoti pateicīgi par tik veiksmīgu rekognoscēšanu. No visiem mūsu hidroplāniem, kas fk dienas virs okeana izlūkoja milzīgus plašumus, palaimējās tieši viņa mašīnai. v