Kāds no klātesošajiem, kas stāvēja pie kojas, atturīgi un godbijīgi palocījās.
— Bet arī mums citiem jūs sagādājāt ne mazāk darba, — ar tikko jaušamu, bet labvēlīgu smaidu platajā, brūni dzeltenajā sejā ar stipri izspiestiem, asiem vaigu kauliem runāja tālāk cilvēks, kas sēdēja uz krēsla. Viņa iešķībajās acīs aiz lielām raga brillēm mirkli pazibēja apmierinājums ar sevi un saviem apakšniekiem. — Vajadzēja jūs izvilkt no nepieejamām burvju bruņām un atdot dzīvību. Jā — ā! Tieši atdot dzīvību, jo viss norādīja, ka tā jūs jau sen atstājusi. Pirmo uzdevumu paveica mūsu elektrotechniķis majors Jasuguro Aidzava, kuram, tiesa gan, jūs devāt mājienu, kā tas izdarāms. Sažņaugtajā dūrē jūs turējāt vara adatu tieši pret skafandra krūšu vīli. Bet otro uzdevumu paveica mūsu mags un burvis doktors Sudzuki ar kādiem brīnumdarošiem iešļircinājumiem, kas pēc divi stundām atdzīvināja jūsu sirdi. Esmu ļoti priecīgs, ka atkal satiekamies un ka varu jūs viesmīlīgi uzņemt uz mūsu kuģa. Sastapšanos ar vecu draugu allaž apdveš ziedošu ķiršu smarža, saka manā dzimtenē. Jūsu pirmo ziņojumu es vēl vakar pa radio nosūtīju Galvenajam štabam. Bet tagad atpūtieties, atgūstiet spēkus. Rīt, ja atļaujiet, es atkal jūs apmeklēšu, un mēs parunāsimies par jūsu brīnišķīgā varoņdarba detaļām. Atļaujiet jums, mister Krok, novēlēt mieru un veselību, kas jums tik nepieciešami.
Kapteinis Maeda piecēlās un pastiepa mazo roku ar dzeltenbrūno plaukstu.
Kopš pēdējās, tik neaizmirstamās sarunas ar Gorelovu Ļeņingradā un sava aresta kapteinis bija daudz zaudējis no agrākās stingrības. Būdams tās lielvalsts jūras atašejs, kas uzskatīja sevi par Austrumu un Āzijas jūru valdnieci, viņš bija vieglprātīgi ļāvies padomju varai sevi arestēt nozieguma vietā; padomju vara viņu atbrīvoja vienīgi aiz diplomātiskā rakstura iemesliem, un pēc tam viņu kā aresta sakompromitētu nekavējoties atsauca atpakaļ uz dzimteni. Lai cik svarīgs bija uzdevums komandēt kreiseri, kam uzdots uzturēt sakarus ar Gorelovu un novērot padomju zemūdeni, taču kapteinim Maedam tas bija acīm redzams pazeminājums.
Gorelovs nespēcīgi paspieda kapteiņa roku un klusu sacīja:
— Esmu jums bezgala pateicīgs, kaptein … Es nekad neaizmirsīšu . . . savu glābēju vārdus — lidotāju leitnantu Hasegavu… un majoru Aidzavu… un doktoru Su- dzuki… Vēlreiz jums pateicos …
Kapteinis Maeda un visi tā pavadoņi atstāja kuģa slimnīcu. Gorelovs atkrita uz sniegbaltā spilvena un aizvēra acis.
Kopš tā brīža, kad samaņu zaudējušo Gorelovu uzņēma lidotājs leitnants Hasegava un nogādāja uz kreisera, viņam tika pievērsta izcila uzmanība. Kapteinis Maeda nepārspīlēja: .ņemot vērā šķietami nepārvaramos šķēršļus, bija nepieciešama sevišķa, neparasta neatlaidība, lai glābtu Gorelovu. Taču kapteinis Maeda nepateica visu: Galvenā štaba instrukcijas kapteiņa tālāko karjeru nepārprotami saistīja ar Gorelova atrašanu un laimīgu atvešanu. īstenībā kapteiņa dzīvība tādā kārtā izrādījās saistīta ar Gorelova dzīvību: domas par harikiri neatlaidīgi mocīja kapteini visas divdesmit stundas, kamēr ilga nepārtrauktā, izmisīgā cīņa, lai Gorelovu atbrīvotu no skafandra un viņu atdzīvinātu. Kapteinis Maeda pilnīgi dibināti uzskatīja majoru Aidzavu un doktoru Sudzuki arī par saviem glābējiem.
Gorelova kopšana bija neparasti rūpīga; doktors Sudzuki pielietoja vismodernākās metodes, lai drīzāk atjaunotu organisma spēkus. Jau trešajā dienā viņa pacients bez sevišķas piepūles varēja ilgāku laiku sarunāties ar kapteini Maedu, kas viņu apmeklēja otrreiz.
Šoreiz kapteini pavadīja tikai viens cilvēks, kas atnesa diktofonu, uzstādīja to pie Gorelova gultas un tad aizgāja. Pēc pirmajām izmeklētajām frāzēm, izsakot prieku par Gorelova ātro izveseļošanos, jautājumiem par viņa pašsajūtu un jauniem līdzjūtības apliecinājumiem sakarā ar pārciestajiem pārbaudījumiem kapteinis uzsāka lietišķu sarunu.
— Galvenais štābs būtu jums ļoti pateicīgs, mister Krok, ja jūs dotu mums dažas ziņas par zemūdeni, uz kuras jūs atradāties, par tās konstrukciju, apbruņojumu, enerģijas avotiem, dzinējiem un vispār par visu, kas šo kuģi atšķir no parasta tipa modernajām zemūdenēm.
Acīm redzot Gorelovs bija šos jautājumus gaidījis. Viņš ātri atbildēja:
— Atvainojiet, kaptein, bet visas šīs ziņas es pats nodošu Galvenajam štabam, tiklīdz mēs ieradīsimies ostā . .. Starp citu, kur mēs pašreiz atrodamies?
Kapteinis, redzams, jutās nepatīkami pārsteigts. Ar sastingušu seju un puspievērtām acīm viņš mirkli klusēja, tad lēni teica:
— Varu jums apliecināt, dziļi cienītais mister Krok, ka šai gadījumā es rīkojos nevis aiz vienkāršas ziņkāres, bet tieši Galvenā štaba uzdevumā.
— Ļoti žēl, kaptein, un vēlreiz lūdzu mani atvainot, taču daži ļoti svarīgi motivi spiež mani atturēties atbildēt uz jūsu jautājumiem. Savu ziņojumu es varu nodot vienīgi tieši Galvenajam štabam. Un, jo ātrāk es tikšu nogādāts ostā, jo labāk tas būs. Tieši tāpēc es interesējos par kuģa atrašanās vietu.
Kapteinis atkal apklusa.
— Jums ir tiesības, mister Krok, — viņš beidzot atbildēja, — rīkoties, kā atzīstat par nepieciešamu. Es nekādā gadījumā neatļaušos uzmākties, ja tas ir jūsu galīgais lēmums. Tikai uzskatu par savu pienākumu jums paziņot, ka šis lēmums, ja jūs to negrozīsiet, sagādās šta- bam zināmas grūtības. Būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs šo apstākli ņemtu vērā jūsu tālākajās pārdomās… Starp citu — kapteinis steidzīgi piebilda, pamanījis vieglu īgnumu Gorelova sejā, — vēlreiz atkārtoju, ka es nebūt neuzstāju un visu atļauju izšķirt jūsu labvēlīgajam spriedumam … Bet, kas attiecas uz mūsu kuģi, tad šobrīd tas vel vienmēr atrodas tai pašā vietā, kur mums bija tas prieks jūs pie sevis uzņemt.
— Kā! Tai pašā vietā? — pārsteigts un noraizējies jautāja Gorelovs, paceldamies uz elkoņa. — Kāpēc?
— Pēc Galvenā štaba instrukcijas, uzņemot jūs uz kuģa, mūsu uzdevums ir pilnīgi pārliecināties par zemūdenes bojā eju. Mums jāiegūst vispārliecinošākie pierādījumi, gaidījām tikai uz jūsu izveseļošanos un jūsu palīdzību, lai tos iegūtu.
— Pierādījumi?! — galīgi apjucis, atkārtoja Gorelovs. — Bet kādi tad var būt pierādījumi? Pēc sprādziena uz okeana virsmas parādījās eļļas plankumi, bet jūs tuvumā nebijāt, un tagad tie, protams, jau izzuduši. Turpat uzpeldēja daži sīki koka gabaliņi, bet tos droši vien aiznesuši viļņi un vējš. Kādi gan tagad var būt pierādījumi?
— Divas reizes, — kapteinis Maeda lēni atbildēja, — mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka zemūdeni esam iznīcinājuši, un pēc tam izrādījās, ka esam vienīgi nelaimīgas vilšanās upuri. Pēdējo reizi mēs par šo vilšanos samaksājām ļoti dārgi, pazaudējot mūsu labāko kreiseri un viņa majestates flotes labāko kapteini. Sēras par «Idzumo» un par tā varonīgo komandieri vēl līdz šim laikam pilda visas nācijās sirdi, lai gan tauta nav informēta par kuģa bojā ejas īstajiem iemesliem. Mēs vairs negribam šīs kļūdas atkārtot!
— Bet iedomājieties taču, kaptein, — ārkārtīgā uzbudinājumā iesaucās Gorelovs, — par kādiem pierādījumiem var būt runa? Kas jūs var pārliecināt par neapšaubāmu zemūdenes bojā eju? Es nevaru iedomāties, kas
varētu jūs apmierināt tagad, kad pagājušas jau trīs dienas kopš sprādziena un nekādu pēdu vairs nav iespējams atrast?!
Bāls, ar lielām sviedru lāsēm uz pieres, viņš pilnīgi bez spēka atkrita uz spilvena.
— Neuztraucieties, dārgais mister Krok! — redzami nobažījies, sacīja kapteinis. — Mums pārāk dārga ir jūsu veselība, lai to pakļautu briesmām. Jo vairāk tādēļ, ka nopietnu iemeslu tam nav. Nepieciešamos pierādījumus ar jūsu drosmīgo piepalīdzību nemaz nav tik grūti iegūt. Zemūdene, ja katastrofa tiešām notikusi, nogrimusi samērā seklā okeana rajonā. Tā lielākais dziļums sasniedz ap tūkstoš divsimt metru. Sājos apstākļos nav nekā vieglāka kā zemūdeni atrast, ja vien jūs neatsakāties šos meklējumus izdarīt, ietērpies savā skafandrā, kuru jūs lietojat ar tādu māku un drosmi. Sprādziena vietu jūs zināt diezgan noteikti. Ja zemūdene gājusi bojā, tad tā guļ kaut kur okeana dibenā šās vietas tuvumā. Mēs jūs apgādāsim ar spēcīgu portativu mūsu visjaunākās konstrukcijas elektromagnetisko metalmeklētāju, un jūs īsā laikā zemūdeni atradīsiet. Jūs noskaidrosiet, kādā stāvoklī tā atrodas, un norādīsiet mums tās atrašanās vielu, pēc tam mēs ar mūsu rīcībā esošiem līdzekļiem par to pārliecināsimies, bet varbūt zemūdeni arī izcelsim.