Ja straumju izmaiņas, ko rada pastāvīgi vai periodiski cēloņi, novērotas jau sen un vairāk vai mazāk izpētītas, tad šāda veida nejaušas parādības sagādā zinātniekiem ne mazumu raižu un bieži arī paliek mīklainas un nesaprotamas.
Mūsu zināšanas par straumēm un vispār par okeānu fizisko dzīvi ir gaužām vājas. Sevišķi vājas tās ir par Kluso okeānu, kas, ievērojot tā bezgalīgos plašumus un retos kuģu cejus, līdz pat pēdējam laikam paliek gandrīz pilnīgi neizpētīts tuksnesis.
Tai Klusā okeana rajonā pie Dienvidu saulgriežu loka, kur padomju zemūdeni «Pionieris» bija ķēris nodevīgais trieciens, vairs tikko jaušamas Dienvidu ekvatoriālās straumes norimstošās blakus strāvas, kas virzās uz dienvidaustrumiem. Tomēr nebūtu nekāds brīnums, ja mūsu aprakstītajā laikā kāds novērotājs, kas spētu redzēt cauri milzīgajiem ūdens slāņiem, pamanītu še, aptuveni simt piecdesmit metru dzi|umā no ūdens līmeņa, milzīgu siluetu, ko straume diezgan ātri rauj pretējā, dienvidrietumu virzienā. Acīm redzot šajās vietās eksistēja pastāvīga vai aiz nezināmiem iemesliem nejauši izveidojusies zemūdens straume, kas plūda pilnīgi patstāvīgi pretēji Dienvidu ekvatoriālās straumes virsējām strāvām.
Pirmajā mirklī mūsu novērotājam ar tik neparastām redzes spējām liktos, ka viņš redz milzigu, fantastiska apmēra nedzīvu kašalotu ar'sakropļotu, gandrīz pilnīgi nocirstu asti. Tomēr, uzmanīgāk aplūkojot, šis novērotājs būtu spiests atzīt savu kļūdu: grūti iedomāties kašalotu bez mutes un metala ādā. Turklāt novērotājam ar tik asu redzi neapšaubāmi būtu arī ne mazāk smalka, saasināta dzirde. Uzmanīgi ieklausoties, viņš droši vien uztvertu, ka no šā kašalotveidīgā, it kā mirušā metala ķermeņa iekšienes nāk skaņas, kas rodas, metalam atsitoties pret metālu, dzirdētu cilvēku balsis, kāju dipoņu, mašīnu dunu . ..
Vārdu sakot, «Pionieris» skaidri izrādīja pazīmes, ka tā iekšienē norit spraiga dzīve.
Sprādziens gāzes vadu kamerā notika pulksten četros un piecpadsmit minūtēs no rīta, divas stundas pirms dežūras maiņas. Šai laikā uz zemūdenes skaitījās nakts un visi kuģa iemītnieki, izņemot dežurantus, kā parasts, atradās savās kajitēs, iegrimuši miegā.
Sprādziens ar neticamu spēku satricināja visu zemūdeni līdz pēdējām brangām, gandrīz apsviezdams to pār priekšgalu ar pakaļgalu uz augšu. Apdullinoši dārdi piepildīja visas kuģa telpas. Viss, kas tajās nebija cieši piestiprināts, aizlidoja no savas vietas un šķindot un brīkšķot neaprakstāmā chaosā gāzās uz grīdas, dragāja starpsienas un, pēkšņi iestājoties tumsai, neganti valstījās no vienas puses uz otru. Ievainoto vaidi, izbaiļu kliedzieni, komandas saucieni, balstu metāliskā čirkstoņa, nez 110 kurienes izplūstošu gāzu šņākšana un kaucieni — viss sajaucās kopējā nepanesamā troksnī. Cilvēki izlidoja no kojām, atsitās pret sienu un tad apdullināti un apstulboti kūleņoja pa klāju, tika svaidīti no vienas vietas uz otru, nespēja piecelties kājās.
Jau nākošajā mirklī pēc sprādziena zemūdene strauji iztaisnojās, ieņēma horizontālu stāvokli, tad ar augšup paceltu priekšgalu, šūpodamās no labajiem sāniem uz kreisajiem, no priekšgala uz pakaļējo galu un atpakaļ, it kā atgūdamās no piepešām izbailēm un pamazām nomierinādamās, sastinga uz vietas. Tās lieliskā noturība pārvarēja pat tik neparastu stāvokli, tās konstrukcija un materials izturēja arī šo ārkārtējo pārbaudījumu.
Pirmais zemūdenes lēciens ar priekšgalu lejup izmeta kapteini Voroncovu no kojas, aizsvieda viņu caur pavērušos aizkaru no guļamistabas kabineta vidū pie cieši grīdai pieskrūvētā galda kājām. Asas sāpes kreisajā plecā, ko viņš sajuta, atsitoties pret galda kāju. tomēr netraucēja viņu ar labo roku gandrīz neapzināti pieķerties pie galda un cieši pie tā turēties. Tas pasargāja kapteini no tālākiem triecieniem un belzieniem, ko radija zemūdenes drudžainā šūpošanās. Ar veselo roku pieturēdamies piegaida, kapteinis pietrausās kājās un aklajā tumsā pa līgano klāju starp stikla drumslām un dažādiem slīdošiem priekšmetiem, kas rībēdami un klaudzēdami jaucās pa kājām, aiz- spraucās līdz akumulatoru skapītim. Izrādījās, ka skapītis vairs neatrodas savā vietā. Tad kapteinis devās uz durvīm un mēģināja tās atvērt. Durvis tomēr bija iesēdušās gropēs, un ilgi nevarēja tās dabūt vaļā. Tikai sasprindzinot visus spēkus, kapteinim izdevās durvis mazliet atbīdīt, izspraukties caur pavērto spraugu un iziet gaiteni. Šūpošanās norima. Kuģa klājs bija gandriz stabils, tikai pret pakaļgalu palicis slīpenā stāvoklī. Pilnīgā tumsā, izstiepis uz priekšu rokas, kapteinis steidzās uz centrālo vadības posteni, skaļi saukdams:
— Biedri! .. . Mieru! . . . Zemūdene nostabilizējusies! . . . Visi, kas spējīgi, savās vietās! .. . Ieslēdziet autonomos apgaismošanas tīklus …
Tālumā gaitenī iedegās spuldze. Tā apgaismoja vairākus stāvus, kas nozuda mašīnu nodaļas lūkās.
Centrālā posteņa durvis bija vaļā.
Nonācis kak'ā, kur vajadzēja atrasties akumulatoru skapītim, kapteinis atviegloti nopūtās: skapītis bija savā vietā. Nākošajā mirklī iedegās gaisma, un kapteinis pavērās apkārt. Centralais postenis atgādināja pilnīgu postažu. Gandrīz visas signalizacijas spuldzītes bija sadauzītas. Koka ķeblis karājās uz vadības pults, aizķēries aiz balasta cisternu ventilācijas saliektās sviras. Lielā uz- griežņa atslēga, izsitot aizsargstiklu, bija iestrēgusi kādā kontrolaparatā. Vadības klaviaturu un vairākus mērapa- ratus bija sadauzījuši no vitrinām izlidojušie instrumenti, kas tagad gulēja izmētāti zem pults. Galvenais žirokom- pass salocīts. Sānis, līdzās galdam, bez dzīvības zīmēm uz mutes gulēja leitnants Kravcovs, pa pusei apklāts ar karti, kas bija nokritusi no galda. Pa slīpo grīdu no viņa galvas sūcās asins strūkliņa.
Ar vienu skatienu kapteinis aptvēra visu šo briesmīgo ainu un, pamanījis uz galda radiotālruņa aparatu, steidzās pie tā. Aparats, šķiet, bija palicis vesels un atradās kārtībā. Bet vai kārtībā uztveršanas punkti?
Kapteiņa balss atskanēja gandrīz visās kuģa telpās:
— Klausīt komandu! Kapteinis ir centralajā postenī! Visiem, kas pamana zemūdenē sūcamies ūdeni, nekavējoties ziņot man pa radio tīklu! Ja tīkls bojāts, ziņot personīgi! Visiem zinātniskajiem darb-iniekiem sniegt medici- nisku palīdzību cietušajiem! Cietušo uzvārdus paziņot man pēc desmit minūtēm! Profesoram Lordkipanidzem, bet gadījumā, ja tas nespēj, — Cojam nekavējoties ierasties centralajā postenī!
Pēc piecpadsmit minūtēm kapteinim jau bija zināms viss par zemūdeni un tās komandas stāvokli.
No zemūdenes ekipāžās smagi cietuši bija leitnants Kravcovs, ūdenslīdējs Krutickis, mākslinieks Sidlers un apkopējs Sčerbina, kuri bezsamaņas stāvoklī jau bija nogādāti slimnīcā. Viegli cietuši bija vecākais leitnants Bogrovs, profesors Selavins un mechaniķa palīgs Romeiko, bet pēc pirmās palīdzības sniegšanas viņi palika uz kājām.
Bez vēsts bija pazudis galvenais mechaniķis Gorelovs. Neviens nevarēja saprast, kur un kā viņš nozudis. Tomēr rūp'es un uztraukums par zemūdenes stāvokli nevienam neļāva par šo dīvaino nozušanu pārāk ilgi domāt. Visus satrauca kuģa liktenis.