Jau stundu pēc katastrofas notika īsa visas zemūdenes komandas sapulce. Kapteinis ziņoja par stāvokli: gāzes, kas nezin kā iekļuvušas gāzes vadu kamerā, sprāgstot nodarījušas zemūdenei ievērojamus postījumus, tomēr neviens no svarīgākajiem mechanismiem nav galīgi izgājis no ierindas — visus bojājumus var izlabot ar kuģa komandas spēkiem. Bet pats galvenais — zemūdene peld, tiesa, ar prāvu diferentu pakaļgalā, un, kā rāda dziļum- mērs, kas palicis vesels, tikai noteiktā simt piecdesmit metru dziļumā, nespējot pacelties vai nolaisties dziļāk. Zemūdene nespēja kustēties, zaudējusi manevrēšanas un kaujas spējas, un, beidzot, ja tā var teikt, kļuvusi kurla un akla, un kāda straume to nes nezināmā virzienā. Visas kontroles un mērierlces, sakaru, automātiskās signa- lizacijas un vadības mechanismus, tāpat kā sabojātās mašīnas, var izlabot vai nomainīt ar rezerves daļām. Vienīgās nopietnās briesmas rada dzinēja un stūres dīzes, kuru stāvoklis nav zināms. Gāzes vadu kamera, kas atrodas tieši blakus dīzēm, pilna ar ūdeni, un tas sāk iespiesties kuģa pakaļgala elektrolizu kabinē. Pagaidām vēl nav iespējams noteikti konstatēt, kā ūdens iekļuvis kamerā: caur izsisto caurumu zemūdenes korpusā vai caur dīzēm. Nav arī zināms, vai dīzu loki vispār palikuši veseli, vai sprādziens tos nometis no zemūdenes. To visu varēs uzzināt, kad būs atjaunots vispārējais vai autonomais vadības tikls, ar kura palīdzību izdosies atvērt izej- kameru un izdarīt kuģa pakaļgala ārējo apskati.
— Visai komandai, — savu ziņojumu nobeidza kapteinis, — nekavējoties jāsakārto visas zemūdenes telpas, jāizremontē mašīnas, jāizlabo vai jānomaina ierīces un aparati. Visiem jāatceras, ka runa ir ne vien par zemūdenes glābšanu, bet arī par to, ka tai jābūt savā postenī Vla- divostokā tieši valdības noteiktajā laikā. Darbs ir milzīgs, taču, ja dīzes, lai kādā stāvoklī tās atrastos, vēl palikušas, tad divdesmit trešajā augustā zemūdenei jābūt un tā būs Vladivostokā!
Kapteiņa pārliecība, viņa enerģija un nelokāmā apņēmība pārgāja uz visiem sapulces dalībniekiem. Acis iedegās, sejas atdzīvojās. Cits pēc cita cilvēki iznāca priekšā, aicināja uz pašaizliedzīgu darbu, zvērēja, ka gatavi atdot dzīvību, lai glābtu zemūdeni un lai tā laikā ierastos Vladivostokā .
Ap pusdienu visas zemūdenes telpas, pateicoties irauksmigam komandas darbam, bija iztīrītas no lauskām, sakārtotas saimniecības un produktu noliktavas, armatūras, instrumentu, materialu, ūdenslīdēju piederumu, ķīmiskās un kaujas piederumu noliktavas. Uz ātru roku paēduši pusdienas un sadalījušies pēc specialitātēm brigādēs, komandas locekļi tūdaļ sāka atjaunot visus elektriskos tīklus, saremontēt un labot mašīnas, aparatus un ierīces.
Vislielākais, smagākais un atbildīgākais darbs bija elektriķu brigādei. Visu zemūdenes dzīvību — vadību, sakarus, signalizāciju, gaismu, korpusa nokvēli, lielgabalu un mechanismu darbību uzturēja elektriskā strāva. Visos stūros un attālākos kaktiņos ievijās elektrisko vadu tīkls.
Brigādei bija pievienoti papildspēki — profesors Se- lavins, Cojs un Pavļiks, kuriem bija zināma pieredze un zināšanas praktiskajā elektrotecbnikā, un šī brigāde patiesi darīja brīnumus. Jau ap pulksten divdesmit četriem bojātās akumulatoru sekcijas bija savestas kārtībā, sadauzītie akumulatori nomainīti pret jauniem, vispārējais apgaismošanas tīkls atjaunots. Akustiķi Cižovs un Pticins šai laikā jau bija paguvuši izjaukt priekšgala ultraskaņas lielgabalu, lai rīt agri sāktu to atjaunot, Trešais akusti- ķis Beļajevs strādāja pie vissmalkākajiem un maigākajiem zemūdenes aparatiem: ultraskaņas prožektoriem — zemūdenes acīm un ausīm. Tie bija izkaisīti pa visu zemūdenes ārējo virsmu un visvairāk bija cietuši briesmīgā sprādziena laikā. Par laimi piekļūt pie šiem aparatiem varēja no iekšienes, un tie bija apgādāti ar pilnu rezerves daļu komplektu, tā ka Beļajevam vajadzēja tikai pārmainīt bojātās daļas pret jaunām. Bet arī šis darbs prasīja tik daudz pūļu, tik daudz uzmanības un apdoma, ka Beļajevs, kas parasti bija ļoti mierīgs cilvēks, tagad tik tikko nezaudēja pacietību. Tomēr dienas beigās līdz pulksten divdesmit četriem viņš bija paguvis izlabot piecas membrānās un atjaunot to tīklu. Vecākais radists Pļetņevs un viņa palīgs Grebenčuks strādāja pie stipri cietušās radiostacijas.
Gandrīz bez darba palika mechaniķi Kozirevs un Romeiko. Zaudējuši savu priekšnieku un vadītāju, viņi tomēr drīz sakārtoja balonu kameras un iziaboja vai nomainīja pret jauniem dažus kontroles un mēraparatus šajās kamerās. Pats nopietnākais darbs viņus gaidīja gāzes vadu kamerā un ar dizēm. Bet pie tām pagaidām nevarēja piekļūt, un mechaniķi satraukti gaidīja brīdi, kad viņiem vajadzēs stāties pie šī darba. Viņus mocīja šaubas un nedrošība par savām zināšanām un pieredzi. Sevišķi uztraucās Kozirevs, kuru kapteinis bija iecēlis par galvenā mechaniķa pagaidu vietas izpildītāju. Lai kā tas būtu, taču dienas beigās, palikuši pagaidām bez darba, Kozirevs ar Romeiko steidzās palīgā citām brigādēm: pirmais — elektriķiem, bet otrais — ūdenslīdējiem. Katram zemūdenes speciālistam lielākā vai mazākā mērā papildus jāprot viena vai divas no zemūdenē vajadzīgajām specialitātēm, lai nepieciešamības gadījumā nomainītu biedru, kas atstājis ierindu.
Skvorešņa ar Matvejevu ļoti nopriecājās par Romeiko. Viņi bija palikuši tikai divi, trešais — Krutickis — gulēja slimnīcas kajitē. Ūdenslīdēji pazīstami kā vispusīgi meistari — meistari apķērībā, atjautībā, attapībā. Strādājot zem ūdens, viņiem gadās būt gan kalējiem, gan kalnračiem, kas izrok tuneļus zem nogrimušo kuģu korpusiem, gan tillu un krastmalu zemūdens daļu būvētājiem, jāizpilda viss, ko darīt viņus spiež nepieciešamība. Patlaban kapteinis saviem ūdenslīdējiem pavēlēja, kamēr viņi vēl nevarēja nodarboties ar ārējiem darbiem, apskatīt visu zemūdenes korpusu, pārbaudīt visas tās daļas — ķīli, brangas, bimsus, klājbalslus, kabes, — pārbaudīt visus nostiprinājumus, šķērssienas, durvis, iluminatorus un pamanītos bojājumus novērst. Smagu un dažādu darbu bija daudz, un Romeiko ieradās pašā laikā.
Zoologs un Cojs kopa ievainotos, taču brīvajos brīžos Cojs pievienojās elektriķiem, bet zoologs — akustiķiem, kuru vidū viņam bija liela autoritate.
Komisārs Sjomins bija klāt visur — žirgts, enerģisks, jautrs. Viņš steidzās palīgā, kur vien tas šķita vajadzīgs, uzmanīja, lai komanda būtu paēdusi un atpūtusies, un jau tūlīt pēc kuģa avarijas viens pats uzņēmās katru dienu izdot avīzi ar dīvainu, svešam cilvēkam nesaprotamu nosaukumu: «Par 23. augustu!» Taču šis nosaukums daudz ko teica «Pioniera» komandas locekļu sirdīm. Avīzes sastādīšana, rediģēšana, iespiešana, mākslinieciskā noformēšana un izlīmēšana — tas viss bija komisārā
Sjomina roku darbs. Kad viņš paguva to izdarīt, tas palika noslēpums visai komandai, tomēr katru rītu noteiktā stundā no centrālā posteņa mikrofona visās kuģa telpās reproduktorā atskanēja komisārā balss, kas lasīja kārtējā avīzes numura daudzveidīgo saturu. Ziņoja par vakar paveikto darbu, atzīmējot brigāžu un atsevišķu cilvēku panākumus, norādīja uz trūkumiem, deklamēja aktualus dzejoļus, lasīja feļetonus, kas sauca uz cīņu un uzvaru … Šo rīta stundu, kad komisārs sāka avīzes pārraidi, jau kopš pirmā avīzes numura komanda aizvien gaidīja ar nepacietību.
Vecākais leitnants Bogrovs, allaž korekts, brašs, pēc sprādziena uzreiz zaudēja visas šīs neatlaidīgi kultivētās iemaņas. Nometis sniegbalto formas svārku, atrotījis krekla piedurknes, ar pārsēju uz avarijas laikā nezin kā ievainotā kakla, viņš strādāja pie mašīnām un aparatiem kopā ar to vai citu brigādi, tieši tur, kur tas bija visvairāk nepieciešams. Pēc pāris dienām vecākais leitnants kļuva par visu mīluli, un brigādes sacentās, izdomājot dažādus ieganstus, lai tikai ievilinātu viņu pie sevis.