Vairākas reizes dienā mašīnu nodaļā nokāpa kapteinis, lēni izstaigāja visus nodalījumus un kameras, pārraudzīja darbus, paklausījās, cik skaļi klaudz veseri, kā čirkst un žvarkst darba rīki, kā šņāc elektrodi, un strādājošiem likās, ka viņa apmierinātais smaids padara gaišākas elektriskās spuldzes. Dažreiz šai kūsājošā, aizrautīgā darba atmosfērā kapteinis pēkšņi neizturēja un, nometis svārkus, uz kādu stundu pievienojās brigādei, kas veica kādu sevišķi smagu darbu. Ar neslēptu nožēlu viņš atrāvās no darba, lai nobeigtu apskati un pagūtu vēl apmeklēt ievainotos slimnīcas kajitē. Vispirms viņš piegāja pie leitnanta Kravcova gultas, kurš nekustīgi gulēja ar ledus kompresēm uz galvas, un ilgi, ar mēmi jautājošu skatienu vērās viņa stingajā, bālajā sejā ar aizvērtajām acīm. Un katrreiz kapteinis paklusām mēģināja no zoologa uzzināt, vai leitnants paliks dzīvs, vai viņš nāks pie samaņas. Zoologs bēdīgi pašūpoja galvu.
— Leitnantam acīm redzot smadzeņu satricinājums, viņam nepieciešams absolūts miers, un, ja slimība noritēs bez sarežģījumiem, slimnieks varbūt pēc dažām dienām nāks pie samaņas.
— Bet ka ar Krutieki? — pieiedams pie udenslīdeja gultas, vaicāja kapteinis.
— Viņa stāvoklis labāks, — zoologs atbildēja. — Lai gan viņš ir bez samaņas, taču droši vien šodien vai rīt pamodīsies.
— Bet vai ievainojums vēderā sadzīs?
— Asins izplūdums vēdera dobumā mitējies, bet baidos no sastrutojuma.
Sidlers un Sčerbina šodien jau sāka ēst, un viņu veselības stāvoklis neradīja nekādas bažas. Parunājies ar viņiem, kapteinis atgriezās savā kajitē.
Sastādījis pārskatu par pabeigtajiem darbiem un remonta gaitu, viņš paņēma kuģa žurnālu un kā vienmēr, kad viņam vajadzēja ņemt rokā šo žurnālu, atšķīra to lappusi, kur leitnants Kravcovs liktenīgajā sprādziena naktī bija izdarījis pēdējos ierakstus.
Ko varēja nozīmēt šīs dažas rindiņas par dīzu avariju, kuras likvidēšanai leitnants bija izsniedzis Gorelovam caurlaidi izejai no zemūdenes? Kāpēc leitnants bija izdevis atļauju bez viņa, kapteiņa, ziņas? Tiesa, zināma vieglprātība un bezrūpība bija leitnantam raksturīga. Bet tomēr .. . Caurlaidē uzrādīts nopietns iemesls. Vai patiesi visa cēlonis bijusi dīzu aizdambēšanās ar pumeku un pelniem, kā to liecina saglabājies noraksts caurlaižu grāmatā? So iemeslu leitnantam varēja uzdot tikai Gorelovs. Atvēris caurlaižu grāmatiņu, kapteinis atkal uzmanīgi un vērīgi pārlasīja katru noraksta rindiņu, katru vārdu. Cik steidzīgi, šķībi, pa roku galam, cik acīm redzot satraukti šīs rindiņas traucas pa balto papīru! Kā šis rokraksts atšķīrās no leitnanta parastā, skaidrā raksta! Kas viņu uztraucis tai brīdī, kad viņš rakstīja caurlaidi? Lūk, norakstā izceļas ar nolūku pasvītrotie vārdi: «Steidzami! Izlaist nekavējoties dīzu tīrīšanai . ..» Varbūt tiešām dīzu aizdambējums radīja sprāgstošās gāzes sakrāšanos, un Gorelovs, nepaguvis tās iztīrīt, aizgājis bojā no sprādziena . . . Aizgājis bojā kā varonis kaujas posteni. . . Kā varonis . .. Bet kāpēc tādā gadījumā signalizētāji neziņoja centralajā postenī, ka vados sakrājušās gāzes? Kāpēc automati paši nepārtrauca gāzu ieplūšanu caurulēs, tiklīdz to spiediens pārsniedza normu? Kāpēc tiklab signalizācijā, tā automati vienlaikus un vēl pirms sprādziena atteicās strādāt? Tā nevarēja būt tikai sagadīšanās. Tātad kāds tos iepriekš sabojājis. Bet kas tad varēja to izdarīt tieši Gorelova dežūras laikā, izņemot viņu pašu? Tātad to izdarījis viņš — ar nolūku! Apzinīgi sagatavojis katastrofu! Viņš samulsinājis paļāvīgo leitnantu un piespiedis nekavējoties, aizmirstot pavēli, izdot atļauju izejai no zemūdenes… Nabaga piekrāptais leitnants!… «Steidzami!», «Nekavējoties!». Tā raksta, tā saka, tā kliedz tikai negaidītās, draudošās briesmās, kad nepieciešama iniciativa, acumirkļa lēmums, kad nedrīkst domāt par formalitātēm, slēpties aiz pavēles paragrafa, saukt palīgā. Un vai viņš varēja zināt, ka viņu krāpj, vai viņš varēja turēt aizdomās par nodevību zemūdenes galveno mechaniķi?! Bet kāpēc, izdevis caurlaidi, leitnants tūlīt pat, nekavējoties neizsauca kapteini! Lai izietu no zemūdenes, Gorelovam taču bija vajadzīgas vismaz piecas līdz septiņas minūtes.
Nē, tā vairs nav tikai vieglprātība, tā ir nepiedodama, noziedzīga bezrūpība! Kā viņš, padomju karaflotes leitnants, drīkstēja atļauties tādu nedisciplinētību, tādu nevērību pret dienesta pamatnoteikumiem uz karakuģa tik ārkārtējos apstākļos!
Apsēdies atzveltnes krēslā, nolaidis galvu uz krūtīm, kapteinis ilgi . sēdēja, iegrimis smagās, mocošās pārdomās … Beidzot viņš paņēma tīra papīra loksni un uzrakstīja pavēli. Pavēlē tika uzdots komisaram Sjominam nekavējoties sākt izmeklēšanu sakarā ar sprādzienu, kurš noticis uz kuģa divdesmit devītajā jūlijā pulksten četros un piecpadsmit minūtēs, kā arī bez vēsts pazudušā kuģa galvenā mechaniķa Gorelova lietā; komandas' aptauju uzsākt nekavējoties, komandas locekļus, kas cietuši katastrofā, nopratināt atkarībā no viņu veselības stāvokļa ar ārsta profesora Lordkipanidzes atļauju; sprādziena vietas (gāzes vadu kameras un dīzu) apskati izdarīt, tiklīdz to atļaus apstākļi. Par izmeklēšanas gaitu ik dienas ziņot viņam, kapteinim.
Sājā pašā dienā, kad pilnīgi bija noskaidrojies remonta darbu apjoms un kapteinis pavēlē noteicis precizu darbu izpildes grafiku, avīzes «Par 23. augustu!» — tā bija dabūjusi zobgalīgu papildnosaukumu: «Komisārā balss» — otrajā numurā parādījās īss Marata raksts. Elektriķu brigādes vārdā Marats izsauca akustiķu brigādi uz sociālistisko sacensību par kapteiņa pavēles ātrāku izpildi, par remonta termiņu saīsināšanu. Elektriķu brigāde paplašinātā sastāvā uzņēmās saistības: nobeigt tīkla un vadibas pults remontu piektā augustā ap pulksten divpadsmitiem, atklāt izeju no zemūdenes tai pašā dienā ap pulksten divdesmit četriem, atjaunot signalizacijas un sakaru sistēmu septītajā augustā ap pulksten divdesmit četriem, savest kārtībā automatiku desmitā. augustā ap pulksten divpadsmitiem un tā tālāk par visiem brigādei uzdotajiem darbiem. Vispār, salīdzinot ar kapteiņa noteiktajiem termiņiem, iznāca ap divdesmit procentu liels laika ietaupījums.
Jau nākamajā dienā avīze visiem ziņoja, ka akustiķu brigāde līdz ar savu palīgu profesoru Lordkipanidzi elektriķu izaicinājumu pieņem un pēc jauna, pašu sastādīta grafika saīsina savu darba laiku par divdesmit pieciem procentiem. Turpat avīze ziņoja, ka, apsveicot elektriķu iniciativu, ūdenslīdēji noslēdz līgumu par sociālistisko sacensību ar radistiem.
Darba spriegums visās kuģa telpās vēl vairāk pieauga. Darbs, likās, pārvērtās nepārtrauktā, niknā kaujas uzbrukumā. Pusdienas un atpūtas laika pārtraukumu komanda saīsināja līdz četrdesmit minūtēm, bet brokastis un vakariņas ēda gandrīz vai ejot. Pārskati par sacensības gaitu tika uzklausīti ar tādu pašu sasprindzinātu uzmanību kā telegramas no kaujas lauka un kara frontēm. Un katru reizi ar «urā» saucieniem un uzvaras maršu par godu uzvarētājiem komisārs Sjomins pie mikrofona uzgrieza patafonu, tiklab uzvarētāji, kā arī uzvarētie ar vēl lielāku sparu ķērās pie darba.
Piektajā augustā piecas minūtes pirms termiņa pie izejkameras durvīm, kas pagaidām vēl bija slēgtas, gandrīz visas zemūdenes komandas ielenkti, ieradās kapteinis Voroncovs, vecākais leitnants Bogrovs, galvenā mecha- niķa vietas izpildītājs Kozirevs, ūdenslīdēji Skvorešņa un Matvejevs. Visi stāvēja saviļņoti, bāli, pilnīgā klusumā. Bija jāizdara pirmā kuģa ārējo daļu apskate, kas noskaidrotu vissvarīgāko un vismocošāko jautājumu: kādā stāvoklī ir zemūdenes pakaļgals? Vai dīzes palikušas veselas? Vai «Pionieris» spēs kustēties, vai ari tas nolemts paralizei, sava dzīvības un spēka pilnā organisma sastingumam.