Tieši pulksten divdesmit četros neredzama elektriskā piedziņa, kuru no centrālā posteņa vadīja galvenais elektriķis Korņejevs, sāka lēnām ievilkt starpsienas gropē smagās metala durvis. Šī uzvara tika uzņemta bez parastajiem apsveikuma saucieniem, aizvien tai pašā sasprindzinātajā, saviļņojuma pilnajā klusumā. Neviens neiz- dvesa ne skaņas.
Gaismas pilnā izejkamera atvērās, tajā iegāja pieci cilvēki un sāka steidzīgi uzvilkt ūdenslīdēju tērpus. Pēc ceturtdaļstundas durvis aizvērās, atskanēja dunoņa un pa caurulēm plūstoša ūdens guldzēšana, tad nolaidās iz- ejplatforma un pieci metālā iekalti stāvi ar spilgti degošām laternām uz ķiverēm izgāja naksnīgajā zemūdens tumsā.
Degdams aiz nepacietības, aizmirsis visus subordina- cijas noteikumus, Skvorešņa pa galvu pa kaklu izlidoja pa priekšu, un tūlīt visās ķiverēs iedūcās viņa gavilējošais, apdullinošais bass:
— Urā! … Lai dzīvo mūsu «Pionieris»! … Visas dīzes tikpat kā savās vietās.
Kapteiņa un viņa pavadoņu acu priekšā pavērās dīvaina aina.
Milzīgs, masivs metala gredzens līdz diviem metriem diametrā, kas parasti bija uzvāzts zemūdenes pakaļgalam kā dīvaina cepure, nosēta ar neskaitāmām dizu atverēm, tagad bija atrauts no savas vietas un atkāries tālu atpakaļ, turēdamies vienīgi pie apakšējās malas kā durvju eņģē. Šīs cepures iekšpusē kā bieza suka slējās izlauzīto melno cauruļu asie zobi; pašā kuģa pakaļgalā rēgojās caurums, kas veda gāzes vadu kamerā …
— Nu, Nikolaj Borisovič, — vecākais leitnants žirgti uzrunāja kapteini, — mēs varam sevi apsveikt ar laimīgu atradumu! Dīzes ir — tātad viss kārtībā.
— Es baidījos pat cerēt uz tādu veiksmi, — mirkli klusējis, atbildēja kapteinis. — Kā kalns no pleciem novēlās . .. Galvenais tagad ir tas, kā uzstādīt dīzu gredzenu savā vietā.
— Ar termitu un elektrisko vinču, biedri komandier, — sacīja Kozirevs.
— Hm… Lūk, kā! — kapteinis uzmanīgi pavērās Kozirevā.'— Vai tā uz ātru roku to ari izdarīsiet?
— Ierīkosim ap kuģa pakaļgalu sastatnes ar nekustīgām platformām, biedri komandier, — strauji atsaucās Kozirevs.
— Pareizi, — apstiprināja vecākais leitnants.
Kozirevs ar Matvejevu uzrāpās uz zemūdenes korpusa un uzmanīgi izpētīja tās pakaļgala un dīzu gredzena iekšējo virsmu.
— Nu, kā tur izskatās, biedri Kozirev? — kapteinis vaicāja.
— Lieliski, biedri komandier! — jautri atbildēja jaunizceptais galvenais mechaniķis. — Pakaļgala malas līdzenas, saplosītas nav. Un virsma gandrīz tīra, kā ar nazi nogriezta! Nebūs daudz ko tīrīt.
— Rīt no paša rīta — pie darba, — sacīja kapteinis. — Vispārēju uzraudzību pār šiem darbiem, lūdzu, uz- ņemieties pats, Aleksandr Leonidovič.
— Klausos, Nikolaj Borisovič!
— Bet tagad — atpakaļ zemūdenē! — kapteinis nokomandēja. — Un ātrāk! Mēs nesam prieka vēsti, nevar likt komandai pārāk ilgi gaidīt.
Prieks tiešām bija neparasts. Lai gan komandai jau sen vajadzēja gulēt, taču aiz satraukuma, kas visus bija pārņēmis, neviens nespēja uzreiz nolikties un aizmigt.
Beidzot nogurums ņēma virsroku, un drīz zemūdenē valdīja dziļš klusums. Vienīgi Skvorešņa, visas zemūdenes dežurants, ar pūlēm turējās nomodā, dungodams savu iemīļoto ukraiņu dziesmu «Kā krāc un bango Dņepra plāšā …» Bija mirklis, kad pēkšņi apklusa ari šī klusā dungošana, un Skvorešņa, pieturēdamies pie durvju stenderes, ejot aizsnaudās uz pāris minūtēm. Bet tieši šajās īsajās minūtēs zemūdene tikko jaušami sadrebēja no viegla, klusa grūdiena un tūdaļ atkal aprima. Miegains, neviena netraucēts klusums joprojām valdīja zemūdenes kajitēs un kabinēs. Skvorešņa atģidās, nopūtās un turpināja savu smago, vienmērīgo pastaigu, klusi dungodams dziesmu, neko nepamanījis …
VIII nodala salas piekajē
Pirms daudziem gadiem, XIX gadsimta beigās, doktors Hanss Goldšmits pirmo reizi izstrādāja ķimisko reakciju, kas vēlāk dabūja viņa vārdu. Šis reakcijas būtība bija šāda: ja sajauc dzelzs oksidu (apdedžus, rūsas pulveri u. tml.) ar aluminija pulveri un šo maisījumu aizdedzina, tad aluminijs degšanas procesā atņem dzelzs oksidam skābekli, tādējādi reducēdams tīru dzelzi, bet pats oksidējas; siltumenerģija, kas rodas šai procesā, dzelzi izkausē, bet iegūtais aluminija oksids kā izdedži uzpeld virspusē.
Šis dzelzs oksida sajaukums ar aluminija pulveri nosaukts par termitu, un kopš laika, kad «Goldšmita reakcija» k|uva pazīstama, tā ilgi tika lietota vienīgi dažu vienkāršāko dzelzs sakausējumu ieguvē, sevišķi sliežu metināšanā.
Tik ierobežoti un primitivi termits četrdesmit gadus tika izlietots laboratorijās un metalurģijas praksē, kamēr beidzot padomju zinātnieki atklāja visas bagātās iespējas, kas slēpās šajā reakcijā. Izrādījās, ka ikvienu metala oksidu var reducēt jebkurā telpā vienkāršā tiģelī, bez sevišķas iekārtas, bet tikai ar zināmu, precizi noteiktu termitu (aluminija, litija, nātrijā, silicija) palīdzību.
«Termitu reakcijas» procesā rodas neparasti augstas temperatūras. Reducējot dzelzi ar aluminija palīdzību, radās milzīga 3500 grādu augsta temperatūra, kurā izkusa visi tai laikā pazīstamie metāli, bet volframa un aluminija reakcija attīsta .7500 grādu temperaturu, tas ir, augstāku par saules temperaturu (6000 grādu), un norisinās tik strauji, ka volframs iztvaiko.
Tai laikā, kad Krepins konstruēja savu zemūdeni, padomju zinātnieki jau bija panākuši to, ka termitu reakcija bez traucējumiem varēja notikt pat zem ūdens, tāpat kā zem ūdens notiek autogēnā metināšana un dzelzs griešana, tikai daudz vienkāršāk, ērtāk un drošāk.
Izmantot termisko reakciju nolēma arī Kozirevs, lai nostiprinātu savā vietā dīzu gredzenu, kas bija izgatavots no tik grūti kausējama metala, ka zemūdens apstākļos
to būtu pilnīgi neiespējami sakarsēt un apstrādāt ar citiem līdzekļiem.
Kad sestā augustā agri no rīta Romeiko, Skvorešņa un Matvejevs sagatavoja izejkamerā caurules, troses, metala plates un citus materialus sastatņu un platformu celšanai zemūdenes pakaļgalā, Kozirevs ar kapteini jau bija izstrādājuši visus aprēķinus un plānus turpmākajiem darbiem, lai uzstādītu savā vietā dīzu gredzenu. Nokāpis lejā izejkamerā, Kozirevs atrada tur ūdenslīdējus un nle- chaniķus jau skafandros un gatavus atstāt zemūdeni. Atri uzvilcis skafandru arī pats, viņš nospieda sienā pogu, signalizējot centralajam postenim, ka var kamerā ielaist ūdeni. Pēc dažām minūtēm ūdens piepildīja kameru un atskanēja nolaižamo trošu žvarkstoņa. Bet, tiklīdz platformas augšējā mala bija attālinājusies pusmetru no zemūdenes korpusa, platforma apstājās, un žvarkstoņa apklusa.
— Kāds nelabais tur māžojas? — dusmojās Skvorešņa, nemierīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru un laiku pa laikam pamezdams acis augšup uz pavērušos šauro spraugu. — Nu, ir gan pintiķi tie elektriķi! Taisīja, taisīja un nekā neiztaisīja. Varen labi strādmeciņi!
— Platforma neatveras! — savienojies ar centrālo posteni, ziņoja Kozirevs. — Ko tas nozīmē, biedri komandier?
— Nesaprotu, — izbrīnījies atbildēja kapteinis.