— Mēs taču vakar gājām laukā, un platforma bija kārtībā. Arī šeit uz vadības pults ir sarkanais signāls. Tūlīt likšu elektriķiem pārbaudīt visus vadus. Mazliet uzgaidiet.
— Kamēr Marats tur ložņās gar sienām, pārbaudot elektrotīklu, paskatīsimies šeit, — ierosināja Skvorešņa.
— Varbūt nolaižamās troses aizķērušās.
— Bet kā lai tur uzrāpjas, Andrej Vasiļjevič? — vaicāja Matvejevs, palūkojies uz augšā pavērušos spraugu.
— Taču trīs metri!
— Pa jebkuru cauruli no šās kaudzes, ērms tāds! Un vēl labāk — rāpies man uz pleciem.
— Tieši tā — uz pleciem!
Uz Skvorešņas varenajiem pleciem Matvejevs jutās brīvi un droši kā uz izbīdāmām kāpnēm. Zem kameras
griestiem viņš aši apskatīja bloku ar pareizi aptītām troses vītnēm, korpusa apvalkā pārbaudīja troses izejcau- rumu, tad, iebāzis galvu spraugā starp platformas augšējo malu un korpusu, pārbaudīja troses ārējo savienojumu ar platformu.
— Te viss kārtībā, Andrej Vasiļjevič, — viņš ziņoja Skvorešņam, pagriezdamies uz viņa pleciem. — Pagaidi Pagaid … — viņš pēkšņi iekliedzās. — Nu, Andrej Vasiļjevič, pacel augstāk! Aiz kājām! Vēl augstāk! . . . Ellē! Kas tad tas?! Re, kur joks!
Parasti mierīgais, nosvērtais un mazrunīgais Matvejevs tagad bija mazliet satraukts. Izlīdis pa pusei virs platformas un pārliecies pār to uz āru, viņš grozīja uz visām pusēm laternu, izstiepās, cik spēja, pūlēdamies kaut ko aizsniegt ar rokām.
— Kas tad tur galu galā ir? — nenocieties iesaucās Skvorešņa.
— It kā zeme, Andrej Vasiļjevič, — atbildēja Matvejevs, viegli nolēkdams no Skvorešņas pleciem. — Gandrīz noteikti varu sacīt, ka zeme. Klints… Visīstākā klints. Tā atbalsta platformu un neļauj tai nolaisties. Zemūdene piespiedusies pie tās ar sāniem.
Šis atklājums radīja sensāciju. Kapteinis lika Matve- jevam pa spraugu izrāpties laukā un klinti apskatīt. Matvejevs drīz atgriezās un ziņoja, ka klints, pie kuras straume piespiedusi «Pionieri», ir daļa no lielas apakšzemes kalna nogāzes, kas tālu aizstiepjas uz visām pusēm un paceļas laikam līdz ūdens virsmai, bet varbūt arī augstāk. Ievērodams kapteiņa pavēli, uzpeldēt pārāk augstu Matvejevs nebija uzdrošinājies. Pēc kapteiņa rīkojuma Skvorešņa un desmit komandas locekļi, tērpušies skafandros, izkļuva no zemūdenes pa to pašu ceļu kā Matvejevs. Viņi paņēma līdz dažus rituļus tievas, elastīgas troses un, iztaisījuši no tās trīs milzīgas cilpas, uzmauca tās zemūdenes priekšgalam, bet ar ceturto cilpu cieši piestiprināja pie klints zemūdenes pakaļgalu. Pēc tam, satvēruši priekšgala cilpas un pagriezušies ar sejām pret atklāto okeānu, viņi visi reizē pēc Skvorešņas komandas iedarbināja skrūves ar desmit desmitdaļu ātrumu. Piecsimt zirgspēku pēc piecpadsmit minūtēm atvilka zemūdeni no klints un nostādīja to ar priekšgalu pret okeānu, bet ar pakaļgalu pret zemūdens kalnu. Lai straume atkal neaiznestu kuģi un nepiespiestu to pie kalna, vienas priekšējās cilpas galus nolaida līdz dibenam un piestiprināja pie liela klintsbluķa.
«Pionieris» tagad turējās pie drošiem, nekustīgiem enkuriem.
«Dīzu brigāde» nekavējoties uzsāka darbu pie kuģa pakaļgala.
Pa to laiku kapteinis izsauca pie sevis centralajā postenī Šelavinu un uzdeva viņam rūpīgi iepazīties ar zemūdens kalnu.
— Mēs nevaram vēl noteikt savas koordinātes, — kapteinis piebilda. — Neviens no mūsu infrasarkanajiem izlūkiem pagaidām nedarbojas. Bet varbūt kalna tuvāka apskate palīdzēs tieši jums, piedzīvojušam okeanografam, noteikt, kas šis par kalnu, kur tas atrodas, vai tā nav sēkļa, plašas sēres, korāļu rifa vai korāļu atolu piekāje. Atoli taču var būt apdzīvoti, un mūsu stāvoklī tas būtu ļoti nepatīkami. Uzmanība nenāk par ļaunu … Naktij iestājoties, pacelieties virspusē, apskatieties visapkārt, vai nav manāmas ugunis, kuģi, iezemiešu kanu laiviņas. Ja atrodiet par vajadzīgu, ņemiet līdz kādu no komandas, lai jūs pavada . ..
— Nu kādēļ gan, Nikolaj Borisovič, atraut cilvēkus no darba! Es labi tikšu galā viens pats, kaut gan, ja atļaujiet, paņemšu līdzi Pavļiku. Viņš jau še nav tik nepieciešams, un arī viņam būtu interesanti un derīgi . ..
Kapteinis piekrita. Pavļiks par šo ekskursiju neizsakāmi priecājās: viņš jau sen nebija klaiņojis zem ūdens, bet jaunas vietas solīja jaunus iespaidus, jaunus atklājumus, jaunus priekus.
Ar pilnu šķidrā skābekļa lādiņu un elektrisko enerģiju akumulatoros, pārtiku un ūdeni termosos un pilnu ģeologu un zemūdens mednieku amuniciju Šelavins ar Pavļiku tieši pulksten piecpadsmitos nokāpa no platformas uz kalna nogāzes un kājām devās uz dienvidiem. Iet nebija viegli. Nogāze bija diezgan krauja, bieži klāta klints gabaliem, kājas iegrima dūņās, pinās ūdensaugos. Varēja jau vienkārši ar skrūvēm un pašu mazāko ātrumu peldēt virs kalna nogāzes, taču Šelavins apzinīgi no tā atsacījās, Pavļikam paskaidrodams, ka esot nepieciešams izpētīt kalna ģeoloģisko uzbūvi: bet ģeoloģija savus noslēpumus atklāj tikai kājām gājējiem un nevis pilotiem, kaut ari zemūdens pilotiem.
Ceļā varēja sastapt daudz zivju. Pavļiks tās noteica nekļūdīgi, pie kam okeanografs ikreiz atzinīgi nomurmināja.
Pēc ceturtdaļstundas gājiena Pavļiks pēkšņi paklupa, noliecās un kaut ko izvilka no dūņām.
— Palūk, kas tad tas? — viņš vaicāja, pasniegdams savu atradumu Selavinam.
Viņa rokās bija rupji, primitivi darināts, taču pilnīgi skaidri izveidots līks nazis ar kaut kādu sprunguli spala vietā un blāvi zvīļojošu, melnu asmeni. Tikko uzmetis tam acis, Selavins pārsteigts izsaucās:
— Obsidiana 1 nazis! Nazis no tīra vulkāniskā stikla! Tas taču ir ārkārtīgi interesanti! Absolūti! … parakņāsimies še vēl, Pavļik.
Pēc mirkļa Selavins gavilēdams izvilka no dūņām vēl vienu atradumu.
— Kā tad! … — viņš priecīgi izsaucās, to aplūkodams. — Obsidiana pīķa uzgalis.. . Lieliski! Absolūti! … Roc, roc, Pavļik!
Tomēr vairāk nekā viņi neatrada.
Mazliet atpūtušies, viņi devās tālāk. Selavins uz brīdi zaudēja savu parasto runīgumu un ilgi gāja klusēdams, iegrimis domās, tikai paretam Pavļikam atgādinādams:
— Skaties uz zemi! Vērīgi skaties! Nepalaid garām kaut ko neievērotu …
Un atkal gāja pa priekšu, galvu nodūris, kluss un domās iegrimis, paretam kaut ko nesaprotamu murminādams un uzgrūzdamies klintīm. Pēc pusstundas Selavins pēkšņi apstājās lielas, lēzenas klints priekšā. Pacēlis acis, viņš uz mirkli sastinga, tad sajūsmā iekliedzās:
— Laiva! Iezemiešu kanu laiviņa!
Negaidīti veikli un ātri viņš uzlēca uz klints. Viņa priekšā kā uz bazalta pjedestālā, gandrīz līdz malām pilns ar dūņām, gulēja garš kuģītis ar savdabīgi izliektu, dīvainiem, fantastiskiem griezumiem rotātu priekšgalu.
— Šurpu, Pavļik! — nepacietīgi iesaucās Selavins. — Ķeries pie lāpstas! Attīri!
i Obsidians — vulkāniskās izcelsmes minerāls, kas pēc izskata atgādina tumšu stiklu.
Dūņu mutuļu apņemti, viņi kādu stundas ceturksni drudžaini strādāja un, kad dūņas noplaka, bet ūdens atguva savu parasto dzidrumu, viņu priekšā atradās no koka stumbra izdobta iezemiešu laiva ar ielauztu dibenu, pilna ar satrūdējušu zvejas tīklu paliekām. Rakņādamies šajā čupā, reizēm Šelavins, reizēm Pavļiks, priecīgi iesaukdamies, izvilka aizvien jaunus un jaunus atradumus: cilvēka galvaskausu, koka statuetes ar cilvēka vai putna galvām, kaula zvejas āķus, kaut kādus iesarkanus koka dēlīšus, vienu līdz divi metri garus, kurus klāja biezs, nesaprotamu zīmju vijums.