Pie pašas grīdas bija uzskrāpēts "Brā..."... No pēdējā burta līdz plintusam strīpa.
Tas bija svarīgi. Nez kāpēc tas bija svarīgi. Jau mirstot, nevarēdama piecelties, viņa uzskatīja par vissvarīgāko uzrakstīt šo dīvaino vārdu "Brā ...".
Vitas, izejot no kabineta, ieraudzīja, ka Andrejs tur PetriA aiz rokas, un teica:
- Nevajag, Andrej. Mēs viņai nepalīdzēsim.
- Nu ko tu mani pierunā! - Andrejs pēkšņi eksplodēja. - Es zinu! Es saprotu visu!
No trieciena atvērās ārējās durvis. ieskrēja PetriA brālis.
Viņš ieskrēja letē ar krūtīm kā barjerā, kuru grasās pārvarēt, bet pēdējā brīdī neuzdrošinās. Pārliecies, viņš ieraudzīja PetriA.
- Kas to izdarīja? Tu? Kas?
- Nezinu, - Andrejs uzmanīgi atlaida meitenes roku un piecēlās. Viņš Kam PetriU priekšā jutās neveikli.
Kāpēc viņa guļ te? Kāpēc?
Viņš apskrēja ap leti.
Vitass mēģināja viņu apturēt.
- Nevajag pieskarties, - viņš teica. - Atbrauks policija, noskaidros, kas to izdarījis.
- Uzspļauju jūsu policijai!
Kam PetriU paņēma meiteni uz rokām un ienesa kabinetā. Viņš nolika to uz dīvāna.
Un uzreiz nomierinājās.
Mirušais nedrīkst gulēt uz zemes, atcerējās Andrejs. Tajā ienāks ļaunie gari.
- Mums nav asins ienaidnieku, - sacīja brālis. - Neviens negribēja viņas asinis. Es zinu. Tie ir tavi asins naidnieki.
- Man nav asins naidnieku, - sacīja Andrejs. - Tu zini. Es te esmu svešinieks, man pat nav klana.
Kam PetriU īsā toga bija apjozta ar pītu jostu, pie kuras karājās dubultais nazis. Runājot, brālis turēja roku uz naža roktura. Viņš nebija slikts, bet izlaidīgs, slinks puisis, zīmēja avīzē, izlikās baigi progresīvs un rīt aizlidos uz Galaktikas centru, kur visi novērtēs viņa talantus. Nekaitīgs puisis. Bet šobrīd viņš nedomāja par Galaktikas centru. Viņš droši vien pat neatcerējās, ka tāds eksistē. Viņu šokēja ne tik daudz māsas nāve, cik šīs nāves apstākļi. Māsa varēja nomirt — šajā pasaulē nomirt ir viegli. Bet nāvei vienmēr ir izskaidrojums.
- Varbūt tie bija laupītāji, - sacīja Vitass. - Ielauzās birojā un aiznesa mantas.
- Kas tad? Brālis Kam PetriU jautāja. - Ko viņš tur runā?
Mans draugs saka, ka tie varētu būt laupītāji.
- Laupītāji? Kāpēc lai viņi nogalinātu manu māsu? Kam PetriU bija pārsteigts. Viņi būtu pagaidījuši, kamēr viņa aizies. - Viņam bija taisnība. - Bet viņš? Es viņu redzēju. Vai viņš atlidoja no zvaigznēm?
- Viņš atlidoja šodien. Ar "Brāzmu".
Un, izrunājot šo vārdu, Andrejs saprata, ka PetriA mēģina to uzskrāpēt uz sienas.
Viņš klusēdams izgāja no kabineta un vēlreiz izlasīja vārdu. Protams, PetriA gribēja runāt par 'Bāzmu'. Un kosmolingvā. Tātad tas bija domāts Andrejam.
Aiz Andreja no kabineta izgāja Vitass.
- Paskaties, - Andrejs klusi teica un norādīja uz uzrakstu.
- Brāzma? - Vitas uzreiz uzminēja.
- Jā. Viņa gribēja mums kaut ko pateikt.
- Vari piezvanīt uz dispečeru telpu?
Andrejs pacēla klausuli. Tur neatbildēja.
Kam PetriU stāvēja pie durvīm. Moderna frizūra - vilnī - pārvietotā uz vieniem sāniem. Toga atpogāta. Acis apsarkušas.
- DreijU, - viņš teica, - mana māsa tika nogalināta. Ar nazi no aizmugures. Tāpat kā kailgliemeži, kas dzeļ naktī. Viņas asinis - manas asinis.
Asaras tecēja pār vaigiem. Uz Pe-U vīrieši nekautrējas no emocijām, savaldība bija sievietes pienākums.
- Viņas asinis - manas asinis, - Kam PetriU atkārtoja, paceļot roku ar plaukstu uz priekšu.
Tie bija nāvīgas atriebības vārdi. Brālis uzņēma atriebību uz sevi. Ja viņš uzskatītu DreijU par tuvu cilvēku, viņš būtu teicis citādi: “Viņas asinis ir mūsu asinis”, tādējādi uzaicinot Andreju uz asinsnaidu un sasaistot viņu ar šo atriebību.
Andrejs šeit bija svešinieks. Un šī pasaule viņam bija sveša. Un, protams, sveša ir atriebība, kas turpmāk valdīs Kam Petri klana lietās un domās.
- Es nepazīstu slepkavu. Es varu turēt aizdomās visus, - sacīja Kam PetriU. - Varu turēt aizdomās tevi, zvaigžņu kungs. Un tavu draugu.
— Nevajag, — Andrejs teica.
Andrejs paskatījās pār Kam PetriU plecu. PetriA gulēja uz dīvāna.
Andrejs iegāja kabinetā, atstumdams jauno cilvēku. Tas lēnprātīgi paklausīja. Andrejs apstājās pie dīvāna. PetriA gulēja ar nedaudz noliektu galvu uz vienu sānu, rokai karājoties uz leju, ar garajiem pirkstiem pieskaroties grīdai.
Tā stāvēt nebija iespējams. Kaut kas bija jādara. Viņa rakstīja par Brāzmu. Mums jādodas uz kosmodromu.
Andrejs bija pilnīgi viens. Atkal viens pats. Kā cilvēks, kurš iekritis kosmosa melnajā bezdibenī, nekad savā kritienā nesastaptu neko citu kā tikai tukšumu.
Andrejs dzirdēja pats savu balsi. Un bija pārsteigts, dzirdot, cik aizsmacis.
- Tavas asinis, - viņš teica, - manas asinis.
Tas bija ļoti sens zvērests. Viņš uzņēmās atriebību. Tāpat kā pats tuvākais cilvēks. Kā persona, kurai ir tiesības uz atriebības monopolu.
Ļoti civilizētais un miermīlīgais cilvēks, civilās kosmosa aviācijas pārstāvis uz planētas Pe-U, paziņoja par asinsatriebību. Tas bija neiedomājami. Ja kāds Andrejam to būtu teicis pirms dienas, viņš būtu pasmējies.
- Es paklausu, tēvs, - sacīja Kam PetriU.
Izrādās, ka viņš atceras viņu attiecības ģimenē. Andrejs teica:
- Kam PetriU, tu piezvanīsi sargiem un visu izstāstīsi. Mēs dosimies uz kosmodromu. var būt apdraudēts mūsu kuģis. Mēs paņemsim tavu automašīnu.
Viņš to pateica tāda cilvēka balsī, kuram ir tiesības pavēlēt.
- Izdarīšu visu, - sacīja Kam PetriU.
Vitas šo sarunu nesaprata. Viņi runāja Pe-U valodā. Un vēl jo vairāk viņš nezināja par atriebības likumiem.
Andrejs noliecās un noskūpstīja PetriA uz vaiga. Āda joprojām glabāja siltuma paliekas.
Kam PetriU mazā mašīna kustējās lēni. Tvaika dzinējs pūta, stenēja, tajā kaut kas sprakšķēja, un Vitas, kurš nezināja, cik uzticami ir šādi briesmoņi, uztraucās, vai viņi tiks līdz vietai. Dīvainā kārtā viņi ilgi runāja par šīm mašīnām, iespējams, tāpēc, ka Andrejam bija vieglāk runāt par tvaika katliem nekā par notikušo.
Vajadzēja piezvanīt Olsenam, vecais vīrs pazina PetriA, un viņi bija draudzīgi ar meiteni, bet Olsens ar VaraijU bija kaut kur aizbraukuši.
Intuitīvi Andrejs juta zināmu saistību starp Pruga slepkavības mēģinājumu un PetriA nāvi, taču, protams, nebija pamata izdarīt secinājumus. Tikai sakritība laikā.
- Ar šādu ātrumu mēs nesasniegsim kosmodromu līdz rītam, - sacīja Vitass.
No tumsas izpeldēja tumšas retas melones, automašīnas laternas apgaismotas slēpās dūmu stabos, kas pacēlās no skursteņiem un aizpeldēja atpakaļ, solīdi un bez skaņas.
... Mašīna iegrima citā bedrē, un to apņēma putekļi. Kad tā izrāpās ārā no dzeltenā priekšējo lukturu apgaismotā mākoņa, priekšā parādījās kosmodroma gaismas. Nespodrās avārijas gaismas. Un dispečeru telpas šūpulis uz torņa.
Laukuma vārti bija plaši vaļā, bet sargs nekur nebija redzams.
Andrejs apgrieza automašīnu un pie torņa nobremzēja.
Apkārt bija ļoti kluss. Tālu, tālu uzlauka gaudoja lapsas. Virs viņu galvām zemu lidoja sikspārņu bars, un žurku ultraskaņas dziedāšana izsauca uz ādas drebuļus.
Vitass neko nejautāja. Viņš klusēdams sekoja Andrejam.
Viņi uzskrēja pa kāpnēm.
Dispeceru telpa bija spilgti apgaismota.