Rūpes par Vitasu lika Andrejam atbrīvoties no stupora. Andrejs pieskārās durvju pogai. Durvīm vajadzēja paslīdēt malā. Durvis nekustējās. Sākumā viņam pat prātā neienāca, ka durvis varētu būt nobloķētas. Savas dzīves gados uz kuģiem Andrejs ar šādu situāciju vēl nebija saskāries – durvis nedrīkst nobloķēt. Izņemot vienu gadījumu - ja ir bojāts hermētiskums.
Andrejs atkāpās uz gultu, nospieda izsaukuma pogu uz galda. Paldies Dievam, vismaz izsaukums darbojas. Ekrāns it kā negribīgi atdzīvojās, kļuva redzamas zaļas svītras. Nomirgoja balts. Andrejs piezvanīja uz vadības nodalījumu.
Uz ekrāna bija VoseņU. Tikai VoseņU. Viņu no pirmā acu uzmetiena nevarēja pazīt. VoseņU formas apģērbs viņam bija par lielu. Protams, par lielu, jo Andrejs ir garāks par viņu un plecos platāks.
Tātad VoseņU vajadzēja lai viņu sajauktu ar Andreju. Kādēļ? Lai sagrābtu kuģi. Un pēc brīža, pirms viņš ieraudzīja VoseņU pazīstamo smīnu, Andrejs jau visu saprata. “Tātad,” Andrejs vēsi nodomāja, slīkstot naidā, “tas nozīmē, ka tu, mans pazemīgais palīgs, nogalināji PetriA. Viņa tev traucēja, un tu viņu nogalināji."
- Viņas asinis - manas asinis, - Andrejs sacīja, skatoties uz VoseņU.
- Ko? - VoseņU gaidīja visu ko, bet ne šos vārdus, izrunātus pilsētas valodā.
Bet viņš bija gudrs. Un saprata.
- Tā nav taisnība, - viņš teica. - Es viņu nenogalināju. Zvēru pie dievietes UrO. Es nevienu nenogalināju.
– Kur ir Vitass Jakubauskas? - Andrejs jautāja. Viņš bija pilnīgi mierīgs.
- Slims.
- Kas ir tavs priekšnieks?
- Mūs vada Prugs BrendijU.
- Pasauc viņu.
- Nezinu, vai viņš gribēs ar tevi runāt.
Ekrānā parādījās Prugs BrendijU. Acīmredzot viņš nezināja, kā jāpārslēdz savienojums, un tāpēc vienkārši atgrūda VoseņU nost.
BrendijU mantinieks bija kaujas tērpā un augstā ķiverē. Kara krāsas svītras uz izplūdušajiem vaigiem, zilas, bizēs sapītas ūsas. Un piesardzīgas melnas acis.
-Tu gribēji ar mani parunāt? - viņš teica. - Runā.
- Kas noticis?
- Tu pats atnāci pie mums, - sacīja Prugs. - Mēs tevi nesaucām.
Viņš pasmējās. No viņas acu kaktiņiem izlauzās laipni stari, aiz purpursarkanajām lūpām atvērās spēcīgi dzeltenīgi zobi.
- Es pieprasu... - Balss izklausījās nepārliecinoši. Un Andrejs pārtrauca frāzi.
- Saprati? - Prugs jautāja. - Nevajag pieprasīt. Vajag pateikties. Tagad tu mums vairs nemaz neesi vajadzīgs. Es tev dodu vārdu. Bet mēs tevi nepametām. Mēs tevi savācām, pažēlojām.
- Kāpēc tas viss bija vajadzīgs?
- Atved viņu pie manis, - Prugs pavēlēja.
Situācija bija ārkārtēja, satraucoša un draudēja ar turpmākām nepatikšanām. Acīmredzot kuģis atradās tadu cilvēku rokās, kuri kosmosa kuģi komandēt nedrīkst. Kuģis pārvietojas nezināmā virzienā uz nezināmu mērķi. Tomēr šim mērķim vajadzētu būt pietiekami nopietnam tiem, kas sagrāba Brāzmu. Uzbrukums nav radies mirkļa iespaidā, bet gan plānota darbība. BrendijU mantinieks nolēmis pats iziet kosmosā. Un ne jau Galaktikas Centru, viņi plāno iekarot.
Andrejs gaidīja. Durvis paslīdēja malā. VoseņU stāvēja saspringti, it kā būtu gatavs kuru katru mirkli atlēkt malā. Taču to izdarīt nebūtu viegli, jo viņam cieši aiz muguras stāvēja divi kalnieši bruņukreklos ar dunčiem rokās.
Andrejs saprata, ka VoseņU ļoti baidās no viņa, pat ievainota, bet arī baidoties izskatījās smieklīgi. Un tāpēc šķita smieklīgs. Svešais uzvalks piegulēja uz viņa šķībi.
Andrejs saprata, ka, pieradis pie VoseņU, viņš nekad nebija viņu cieši papētījis. Un tagad pēkšņi ieraudzīja: sīks cilvēciņš zem vidējā auguma, ne pārāk vecs, šaurdomājošs, ar rūpīgi saķemmētu šķirkli, taisnais deguns, šķiet, ir šķirkļa turpinājums, bet pārējais ir mazsvarīgs.
Andrejs paspēra soli viņam pretī, neatlaižot ar skatienu viņa acu zīlītes.
VoseņU atkāpās. Ar muguru uzgrūdās karotājiem. Tie nepakustējās. Karotāji bija līdzīgi, viens nedaudz vecāks. Droši vien brāļi - vienāds klana tetovējums uz vaigiem.
Andrejs jautāja:
- Kur jāiet?
- Pa labi, - VoseņU atviegloti sacīja.
Un pirmais aizsoļoja pa koridoru, noliecis galvu uz vienu pusi un pagriezis to atpakaļ, lai neizlaistu Andreju no redzesloka.
- Es tevi nogalināšu, - Andrejs atkārtoja, skatīdamies viņam, mugurā. - Es tevi, riebekli, nogalināšu.
Prugs BrendijU gaidīja kopkajītē. Viņš aizņēma pusi no dīvāna.
- Roka, - jautāja Prugs, - nesāp?
- Es gribu redzēt kapteini Jakubausku, - sacīja Andrejs.
- Es domāju, - teica Prugs un noņēma parūku: galva zem parūkas bija pilnīgi kaila, - tu pajautāsi par svarīgākām lietām ...
Prugs neslēpa, ka bija lieliskā noskaņojumā.
Roka sāpēja tā, it kā tajā būtu iesprūdusi nagla un lēnām grieztos. Pat slikti palika no sāpēm. Nepietika ar samaņas zaudēšanu šito priekšā.
Andrejs iesēdās krēslā pretī Prugam. Tas pacēla kuplu uzaci. Apsargs, kurš ienāca aiz Andreja, gribēja viņu apturēt, bet Prugs pacēla roku:
- Lai viņš sēž. Viņš ir vājš. Debesu cilvēki ir labi, kad viņiem apkārt daudz ierīču un rīku. Kad viņi ir kaili, viņiem nav spēka.
- Kur ir Vitass? Andrejs spītīgi atkārtoja. Viņš tagad taču nesāks strīdēties ar kalnu kņazu, kura ķetnās iekritis jaunākā modeļa Galaktikas zvaigžņu kuģis.
- Es atbildēšu, - teica Prugs, - tavs Vitass ir dzīvs. Un man nav vajadzīgs, tāpat kā man nevajag tevi. Bet dzīvs. Kur ir ārsts?
- Tūlīt, - VoseņU atsaucās.
Cenšoties nepienākt Andrejam tuvu, VoseņU nokļuva pie ekrāna klavierēm. Salonā bija klavieres. Uz Andreja kuģa klavieru nebija. Aiz klavierēm, klusēdams, stāvēja DrokU. Dzeltenmatainais karotājs, kuru Andrejs bija redzējis Pruga mājā.
- Med nodaļa klausās, - sacīja balss. Balss parādījās nedaudz agrāk par doktora attēlu uz ekrāna. Interesanti, cik cilvēku palikuši uz "Brāzmas"?
- Pastāsti viņam par kapteini, - sacīja Prugs kosmolingvā.
Doktors paskatījās uz Andreju.
- Kā jūsu roka? - viņš jautāja. - Es gribētu, lai jūs tūlīt atnāktu pie manis. Jānomaina kokons un jāveic anestēzija.
- Es tev uzdevu citu jautājumu, - sacīja Prugs. - Uz maniem jautājumiem ir jāatbild nekavējoties.
Doktors paraustīja plecus. Viņš vairs nebija jauns, kalsnējs, ar apaļiem pleciem. Un viņš bija apmulsis, kaut arī mēģināja to slēpt.
- Nebaidiet mani, - sacīja doktors. - Es laupītājus nespēlēju. Kapteinis Jakubauskas atrodas kritiskā stāvoklī. Es viņu ievietoju reanimācijas kamerā. Viņš guļ. Tiešu briesmu dzīvībai nav, taču nepieciešama atpūta un ilgstoša ārstēšana...
Andrejs aizvēra plakstiņus. No sāpēm nāca vēmiens.
-Kāpēc tu neuzdod jautājumus? - jautāja BrendijU mantinieks. – Es priecātos tev atbildēt. Tu esi mans viesis šajā lielajā mājā.
– Kāpēc jūs to izdarījāt? - Andrejs jautāja. - Jūs saprotat kas būs, kad jūs noteikti noķers.
- Es varu atbildēt, - sacīja BrendijU mantinieks. - Tagad par to nav vairs nekādu noslēpumu. Mēs lidojam uz Ar-A.
- Kāpēc? - Andrejs brīnījās, bet nebija pārsteigts par šīm ziņām. Šim skaidrojumam vismaz bija kāda jēga.
- Mēs lidojam uz manu senču dzimteni, - sacīja Prugs. - Uz gigantu mājām.
– Apmeklēt mīļos kapus? - Andrejs pēkšņi nesavaldījās. Ironiju šeit uztvēra tikai tie, kas zināja vietējās paražas. Mīļo kapu apmeklēšana savulaik bija svinīga ceremonija – tāls ceļojums uz leģendāro kapsētu, Mīļo plato. Tur, saskaņā ar baumām, gulēja kaujā pie tuksneša malas kritušo varoņu mirstīgās atliekas. Laika gaitā šie garie ceļojumi, kas beidzās ar grandiozām dzīrēm un slepkavībām, tika aizliegti, bet, protams, nebeidzās.