- Ko jūs ar to domājat?
– Nu, ļoti vienkārši. kalnietis, mežonīgs cilvēks, vājš dabas un saimnieku priekšā, nekad nesēdīsies pie viena galda ar slepkavu. Viņš nomirtu no bada. Viņš būtu meties uzsava naža. Bet tu esi tik varens, ka neuzskati par pazemojošu sēdēt kopā ar mani. Tu domā, ka varēsi mani pārspēt. Bet cilvēkam ir grūti pārspēt hiēnu, lai gan viņš ir gudrāks un stiprāks. Hiēna ir primitīva būtne. Pat tavs neuzticīgais palīgs VoseņU ir primitīva būtne. Jūs iemācījāt viņam lidot kosmosā, skaitīt datorā, parādījāt, kā jūs dzīvojat, izraisījāt viņā pastāvīgu skaudību un dusmas pret jums. Iekšā viņš palika tikpat mežonīgs kā pirms satikšanās ar tevi. Tu kādreiz esi bijis viņa mājā? Zini, ar kādu stūrgalvību un godbijību viņš veic visus pirmatnējās dzīves rituālus? Es nekavējoties to pārbaudīju, tiklīdz uzņēmos šo lielo lietu. Es zināju, kā man vajadzētu izmantot jūsu vājumu - jūsu spēku. Es sāku sekot VoseņU un, uzzinājis, ka viņš iekšēji palicis primitīvs, sāku viņu barot.
Prugs BrendijU ar resniem pirkstiem izņēma no bļodas dibena gaļas gabalu un paturēja to gaisā, it kā grasīdamies likt uz Andreja šķīvja. Tomēr acīmredzot nolēma, ka pagodinājums būs pārāk liels, un tā vietā iebāza gabalu sev mutē. Andrejs nodomāja, ka Pruga sejas nepareizība ir tieši viņa mutē. Mute ir pārāk maza un ar plānām lūpām, it kā paņemta no citas, mazākas sejas.
- Atzīsti, ka manos vārdos ir patiesība.
- ir gan, - Andrejs piekrita. - Mēs uzticējāmies. Rezultātā tika nogalināta PetriA, nogalināts pilots Viskonti, smagi ievainots kuģa kapteinis. Un es baidos, ka tie nav pēdējie upuri.
- Man nav vēlēšanās nogalināt, - sacīja Prugs BrendijU. - Nepārvērt mani par slepkavu. Starp citu, tu aizmirsi pastāstīt par sevi, arī tu esi ievainots, un par nepazīstamo cilvēku, kuru vajadzēja nogalināt arheologa vietā. Es saprotu, ka nāve jums ir nepatīkama. Tu izvairies no tās kailā ņirdziena. Bet, ja tu sāktu sludināt mieru starp maniem cilvēkiem, tevi nesaprastu. Jūs nepazīstat karus, bet mēs dzīvojam karā. Mēs esam karā, un es atalgoju savus karavīrus, kuri nogalinājuši ienaidnieku. Ar to viņi izglāba klana godu.
Atnesa pīrāgu ar ogām, skābu, svaigu, asi smaržojošu pēc meža un sveķiem. Prugs nolauza gabalu un nolika to Andrejam.
- Mēs nekad neesam bijuši jūsu ienaidnieki, - sacīja Andrejs. - Pat saskaņā ar jūsu likumiem jūs nedrīkstējāt uzbrukt, par to iepriekš nepaziņojot un nemetot izaicinājumu. Tas tiek uzskatīts par zemiskumu.
Nemāci man, kas ir ļauns un kas - labs. Tu šeit esi svešinieks. Pasaule ir ļauna. Es nezinu neko citu. Vecie likumi ir ierūsējuši. Tiklīdz es izlemšu rīkoties kā augstdzimis vadonis, valdība mani izsūtīs no pilsētas vai inscenēs manu netīšu nāvi. Vai ir iespējams apvienot goda noteikumus un pilsētas sargus ar radioraidītājiem? Es cenšos saglabāt labdzimtību galvenajā. Man ir jāatgūst savs tronis kalnos. Tas būs labums maniem pavalstniekiem. Šī labuma labad es atļaušos noniecināt dažus novecojušus labdzimtības noteikumus. Un, tiklīdz jūs nostājāties manā ceļā uz lielo cēlo mērķi, jūs kļuvāt par maniem ienaidniekiem, gribat to vai nē.
Ienāca DrokU. Viņš nesa sudraba bļodu roku mazgāšanai. Vienkāršam karotājam šāds gods netiek atļauts.
Prugs BrendijU bļodā nomazgāja savus pirkstus. Tad DrokU nolika bļodu Andrejam priekšā.
- Es jums nepiekrītu, - Andrejs sacīja Prugam.
-Pēdējais, kas man vajadzīgs, ir tava piekrišana. Es neaicināju tevi lai attaisnotos.
- Kāpēc tad?
Lai izskaidrotu to, ko tu nesaproti. Nav jēgas pretoties. Un negudro nekādus plānus. Jo šie plāni novedīs pie tavas nāves.
DrokU nolika bļotu uz grīdas un sasita plaukstas. Kalpi notīrīja galdu un atnesa vīraka degļus.
- Es varētu izlikties, - Andrejs sacīja, pieceļoties. - Es varētu izlikties padevīgs un klusībā plānot, kā no jums atbrīvoties. Taču mani priekšstati par godu man to neļauj. Jums bija taisnība, kad teicāt, ka mums ir dārga jebkura dzīvība. Slepkavība un gods nav savienojami. Es cīnīšos ar tevi, Prug BrendijU, līdz tu kļūsi nekaitīgs.
- Šim nolūkam būs mani jānogalina, bet nogalināt tu nevēlies. Tātad tu esi bezspēcīgs, debesu kungs. Un viss tavs galaktikas klans ir bezspēcīgs. Kad man jānogalina, es nogalinu, bet tu prāto. Ej prāto, es no tevis nebaidos. Tu pat nevari atriebties par savu sievieti. Es nicīgi spļauju tev virsū. Ej prom.
Pa kopkajīti noskanēja Pruga skaļie, pārspīlētie smiekli
- Man viņu aizvest? - DrokU jautāja.
- Nē, man ar tevi jāparunā, lai to izdara KraijU.
Vecāks vienacains kalnietis, kuram pār krūtīm karājās sirmu ūsu bizes, izveda Andreju gaitenī.
Andrejs saprata, ka viņu ved uz kajīti. Tas viņam nepavisam nederēja. Kajītā viņš būtu izolēts.
Viņš sarāvās un satvēra savu roku. Atspiedās pret sienu, tēlojot ārkārtējo ciešanu pakāpi. KraijU pagrūda viņu mugurā, un Andrejs skaļi ievaidējās.
- Sāp, - viņš teica, - vajag pie doktora.
— Gliemis, — kalnietis nicinoši atzīmēja. Tas bija apvainojums. Andrejs stāvēja pie sienas ar pusaizvērtām acīm. KrajU nospļāva, tad piegāja pie nišas, kurā bija interkoma ekrāns, un nospieda pogu. Viņš paskatījās uz Andreju ne bez lepnuma – Andrejs viņu saprata. "Interesanti" Andrejs nodomāja, "kā Pruga karotāji pieraduši pie kuģa. Varbūt viņi ir smalkāk organizēti, kuģis drīzāk tos apspiestu, pārsteigtu, biedētu. Pruga karotāji kuģi uztvēra kā ieņemtu cietoksni. Kosmiskās telpas, vakuuma, bezdibeņa telpas jēdzieni viņiem bija abstrakcijas. Un, ja, nospiežot pogu, ekrānā parādījās vadoņa seja, tas nozīmē, ka tā tam arī jābūt.
Prugs BrendijU sēdēja pie galda ar kaut kādiem papīriem priekšā. Netālu stāvēja DrokU. Kad atskanēja izsaukuma signāls, viņš nez kāpēc aizklāja šos papīrus ar ķepām.
- Debesu Kungs saka, ka viņam sāp. Viņš vēlas redzēt doktoru.
- Lai iet, - sacīja Prugs. - Tikai vēro viņu. Un, tiklīdz doktors viņam iedos zāles, lai viņš dodas uz savu kajīti. Atceries: viņiem jābūt pa vienam.
"Nu ko, atšķirībā no mums, viņam nevar pārmest vieglprātību," nodomāja Andrejs.
Andrejs nezināja, kā atbrīvoties no KraijU, bet tas pats negāja uz medpunktu. Medpunkts bija nepatīkama vieta. Katrs doktors - burvis. Svešo doktors - bīstams burvis.
- Man nav daudz laika, - sacīja Andrejs. – Es runāju ar Prugu, un viņš man šķita nopietns pretinieks.
- Es to sapratu vēl pirms jums, - doktors nomurmināja.
Viņam priekšā stāvēja bļoda ar pusapēstu sautējumu.
– Viņu pārliecināt un mācīt humānismu ir bezjēdzīgi.
Bet tajā brīdī noskanēja un ieslēdzās ekrāns. Uz ekrāna bija Prugs BrendijU. Viņš atkal smaidīja. Nokarenās ūsas kustējās kā čūskas.
- DreijU, - viņš teica, - gribēju pārliecināties, vai tu mani nemāni. Tu esi piesardzīgs un tāpēc bīstams.
- Jūs mani izsaucāt tādēļ?
- Es gribēju tev pastāstīt ko citu - uzmanies no VoseņU. Viņš ir mazs cilvēciņš, bet tu viņu nobiedēji. Un tava dzīvība viņam nemaz nav vajadzīga. Saproti, nemaz nav vajadzīga. Bet tik mazi cilvēki ir ļoti bīstami. Tu mani saprati?
- Sapratu.
- Tad ārstējies. Tev tava roka vēl var noderēt.
Un, nebeidzot smieties, Prugs BrendijU atslēdzās. Viņa smiekli, sirsnīgi un dziļi, kādu laiku vēl skanēja medpunktā.
- Tas burtiski ir briesmonis, - teica doktors.