- Savas planētas dēls, sava laikmeta, sava laika. Diemžēl nav muļķis. Ja viņš būtu izmantojis savus talantus kaut kam citam, viņš būtu ļoti vērtīgs.
- Neloģiski, - sacīja doktors. - Ja viņš, kā jūs sakāt, ir sava laikmeta bērns, tad viņš nevarētu izmantot savus talantus kaut kam citam. Tas ir acīmredzams. Bet ko jūs meklējat?
"Es gribu izmantot jūsu instrumentus citiem nolūkiem un pārtaisīt interkomu. Bet jūs katram gadījumam runājat par manām čūlām un džinkstiniet mēģenes. Iespējams, ka mūsu apsargs noklausās.
Kāpēc jums ir nepieciešams interkoms?
- Man vajag acis. Iespēja ielūkoties citās telpās, noklausīties. Kas ir galvenais karā, ja ienaidniekam ir pārspēks? Izlūkošanas dienests.
- Mazais karš, - sacīja doktors.
– Jautājums nav terminos. Tikai daži cilvēki ir tieši iesaistīti šajā karā, daudzus, daudzus cilvēkus tas ietekmē netieši. Un pat planētas.
– Diez vai ir vērts pārspīlēt. Kas zina par mūsu stāvokli?
Ir pagājušas tikai dažas stundas.
Ja "Brāzma" dodas uz Ar-A, tad pats ceļojums aizņems apmēram divas dienas. Šajā laikā vēlams kuģi pārņemt, kas ir nereāli. Arheologi pieņems mērus.
Andrejs iztēlojās to, kā ziņas par mazo karu izplatījās visā Galaktikā. Bet patiesībā viss bija tālu no realitātes. Prugs izrādījās tālredzīgs.
Arheologi uz Ar-A, gaidot "Brāzmas" ierašanos un Fotija van Kūna atgriešanos, no rīta mēģināja sazināties ar Pe-U, taču kosmodroms neatbildēja, jo bija uzspridzināta dispečertelpa. Viņi nolēma, ka kaut kas noticis ar sakariem uz planētas, un turpināja to bez panākumiem izsaukt.
Kad no rīta "Brāzma" neizgāja uz sakariem, Galaktiskā centra dežurants par to ziņoja Kosmosa flotei, pievienojot tam savu neglaimojošo viedokli par jaunajiem gravitācijas raidītājiem. Bet, tā kā bija zināms, ka "Brāzma" ir droši nolaidies uz Pe-U, kontroles virsnieks īpaši neuztraucās un, aizejot vakariņās, palūdza izsaukt planētu. Vakariņu laikā viņš tika informēts, ka arī planēta neatbild, un tāpēc, nepabeidzis kompotu, devās uz centrālo observatoriju, lai noskaidrotu, kādi traucējumi varētu būt radušies līnijā. Viņam pastāstīja, ka novas uzliesmojuma dēļ sakari visā sektorā nav uzticami.
Saprotot, ka pie visa vainojama nova, dežurants tomēr izsauca divus kuģus, kas atradās šajā sektorā. Sakari ar "Titānu" un "Vaciusu" — šī sektora kuģiem — bija normāli.
Uz Andreja kajīti pazvanīja doktors. Arī doktoru mocīja dīkdienība.
- Tā ir truša dīkdienība, - sacīja doktors, skumji iebāzdams savu garo degunu ekrānā. - Tūlīt atvērsies durvis, un jūsu Gargantuā teiks: esiet tik laipni, mēs jūs tagad apēdīsim.
- Nekas dīvains, - atbildēja Andrejs, kurš nevēlējās jokot, - dažu kalnu cilšu vidū reģistrēts rituālais kanibālisms. Es domāju, ka jums būtu interesanti par to parunāt ar mūsu konsulu Olsenu. Lielisks speciālists kalniešu paražu jautājumos.
- Es labāk gribētu palikt neizglītots.
Kā Vitass?
- Bez izmaiņām. Dodiet man kādu uzdevumu.
- Kāpēc es?
- Nevaru paskaidrot. Likumi, pēc kuriem bars izvēlas vadoni, dažkārt ir neizskaidrojami. Jūs smaržojat pēc līdera.
- Man jātiek ārā no kajītes.
Andrejs saprata, ka ir iestāvējies. Viņā vienmēr tikšķēja kaut kāds kustīguma velniņš. Viņš nevarēja aiziet gulēt, nenoskrējis dažas jūdzes. Tāpēc viņš sāka staigāt pa kajīti. Četri soļi tur, četri soļi atpakaļ... Atvērās durvis un ienāca doktors.
- Kā jūs tikāt ārā? - Andrejs bija pārsteigts.
Viņi aizmirsa aizslēgt durvis.
- Atgriezieties pie sevis.
- Bet jūs?
- Es ieskatīšos sakaru nodalījumā.
Andrejs ātri gāja pa gaiteni. Pie gaiteņa izliekuma viņš apstājās, ieklausījās. Tad pagriezās. Doktors joprojām skatījās pakāļ. Andrejs sparīgi pamāja ar roku – ej prom!
Andrejs nekad iepriekš nebija bijis uz "Brāzmas", taču likumi par telpu plānojumu uz kuģa ir konservatīvi. Andrejs virgli atrada ceļu uz sakaru sektoru pat aizvērtām acīm. Viņš pārāk nebaidījās kādu satikt, uzskatot, ka kalnu iedzīvotāji labprātāk lieki nestaigā pa kuģi - galu galā, lai gan tas iekarots, tomēr ir svešs cietoksnis, kurā mīt naidīgi gari.
Durvis uz sakaru kabīni bija vaļā. Andrejs ieslēdza gaismu. Tad ieslēdzu sakarus. Virs pults iedegās divas zaļas gaismas. Tagad jāatrod Galaktikas centra vilnis un izsaukuma signāli. Reiz Andrejs tos zināja no galvas, bet pagājuši vairāki gadi ... Turklāt tie, visticamāk, ir mainījušies. Viņš ieslēdza sakaru ekrānu. Gāja laiks…
Aizmugurējās durvis aizslīdēja uz sāniem. Klusi, uzmanīgi. Andrejs saprata, ka tās atveras tikai dēļ pēkšņas gaisa kustības. Viņš pagriezās. VoseņU turēja rokā pistoli.
- Bīstami atstāt tevi dzīvu, - viņš teica Andrejam.
"Sargies no VoseņU. Viņš ir sīks cilvēciņš."
VoseņU acis šķita kā melni caurumi bez dibena, kā caurumi baltā maskā bez sejas. "tādi mazie cilvēciņi ir ļoti bīstami."
Andrejs metās uz grīdas, cenšoties aizsniegt VoseņU kājas. Stars atsitās pret pulti, izkausējot ekrānu. Andrejs padomāja: tagad manu acu priekšā vajadzētu pazibēt bērnības atmiņām... bet kur tās ir? VoseņU jau no durvīm atkal cēla blasteru, roka viņam trīcēja.
“Muļķis,” - Andrejs skaidri un mierīgi nodomāja, - viņš to neuzlādēja. Atbrīvoja visu lādiņu... tagad man ir trīs sekundes. Un viņš pielēca un spēra soli VoseņU virzienā, lai šajās trīs sekundēs varētu aizsniegt un nogalināt. Viņš patiešām gribēja nogalināt šo cilvēku. Bet VoseņU to saprata un atlēca koridorā, aizmirstot, ka pēc trim sekundēm blasters būs uzlādējies un atkal gatavs nogalināt. Bet Andrejs nepaspēja sasniegt VoseņU, jo aiz viņa jau rēgojās Pruga BrendijU ziloņa blāķis. Tālāk DrokU ... viņam seko doktors. Un doktors kliedz:
- Slepkava!
Andrejs redzēja, kā Pruga plauksta paceļas – ātri un strauji un nokrīt uz VoseņU pakauša, un nožēloja, ka viņš nepaspēja pirmais.
VoseņU ievaidējās un lēni apsēdās uz grīdas. Blasteris aizlidoja uz sāniem, un doktors gribēja to pacelt, taču Prugs pamanīja šo kustību un ar kāju aizspēra blasteri gar sienu. DrokU noliecās un pacēla ieroci.
- Es taču brīdināju, - sacīja Prugs. – Viņš ir ļoti bīstams.
- Piekrītu tev, ka gļēvs cilvēks ir bīstams ne tikai ienaidniekiem, bet arī draugiem, - Andrejam sacīja Prugs.
Viņi atkal sēdēja kopkajītē.
- Tā ir tikai jūsu vaina, - sacīja Andrejs. - Viņš ir bandinieks.
- Nē, es nevaru būt vainīgs. Es esmu virs tā. – Prugs to pateica ar dziļu pārliecību par savu taisnību. - Un es tevi brīdināju būt uzmanīgam. VoseņU ir jānovāc. Turklāt viņš pieder pie tik nenozīmīga klana, ka kopumā viņu var uzskatīt par personu bez klana. Bet es to nevaru atļaut. Skumji, bet sīkumos ir jāatkāpjas, lai uzvarētu galvenajā.
- Atkal izliecieties, kņaz.
– Tavās acīs es daru nepareizas lietas, esmu slikts. Manās acīs esmu liels un taisnīgs. Un, ja mana taisnība tev šķiet nežēlīga, tas ir tāpēc, ka tev nav sava taisnības.
– Ceļā uz savu taisnību tu jau daudzus esi nogalinājis, Prug.
- Varbūt man būs jānogalina vēl daži. Var nākties nogalināt arī tevi. Bet tad visi mani slavēs dziesmās, jo es aizlidoju pie gigantiem un paņēmu viņu ieročus. Dziesmas dzied par lieliem iekarotājiem. Dziesmās nav vietas tiem, kas stāvēja ceļā lielajiem iekarotājiem. Es atgriezīšos uz Pe-U kā uzvarētājs. Tas ir mans pienākums.
- Saprotiet taču, tas viss ir izdomājums. Nav nekādu senču, nav nekādu arsenālu. Tā ir leģenda, kas ir ļoti dārgi izmaksājusi.