Daži pasažieri sāka protestēt, jo viņiem bija steidzamas lietas, taču kapteinis ar viņiem pat nestrīdējās.
– Kā domājat jūs pats? — otrs stūrmanis uzstājīgi jautāja.
- Es neko nedomāju, - atbildēja kapteinis. - Bet planēta Pe-U pieder pie jaunattīstības planētu kategorijas, kuras vēl nav gatavas Galaktikas kopienai. Sociālie apstākļi tur ir ļoti nestabili.
Tā kā Kriona bija augsti civilizēta planēta, kas lepojas ar savu dalību Galaktiskās līgas dibināšanā, kapteinis nekad nespēja izraidīt no savas balss nelielu augstprātīgu toni pret citām atpalikušām civilizācijām.
- Vai kuģis un stacija varēja iet bojā? - jautāja otrais stūrmanis.
Kapteinis nopūtās. Viņš gandrīz ienīda šo otro stūrmani, kurš uzvedās kā pēdējais pasažieris.
- Bet kāpēc mēs? - jautāja pasažieris no Zemes. - Ir taču speciāli patruļkreiseri. Tā ir viņu, nevis kosmosa flotes darīšana.
- Kosmosa flote nekad nav atstājusi savus biedrus nelaimē, - sacīja kapteinis, skatoties uz otro stūrmani. - Mēs tur būsim trīs dienas pirms patruļkreisera.
- Bet mēs neesam apbruņoti!
— Tāpēc pavēlu visiem pasažieriem atstāt kuģi. Un arī visi tie apkalpes locekļi, kuri uzskata, ka turpmāka uzturēšanās uz kuģa viņiem var radīt briesmas, var atstāt kuģi.
Pirmais pasmaidīja otrais stūrmanis. Pasmaidīja arī pārējā apkalpe, kas piederēja lepnajai un senajai Kriona planētas rasei.
Kosmodromā ieradās konsuls Olsens un apsardzes priekšnieks VaraijU.
Pati ēka gandrīz nebija cietusi. Sprādziens, kas trāpīja dispečeru telpu, tikai izsita logus un norāva jumtu.
Ēkas ēnā, tik tikko saskatāmi aiz sarkano putekļu mākoņa un paši rudi, rindā sēdēja trīs drūmi inženieri no "Brāzmas" komandas.
Olsens pasveicināja. Viņi piecēlās. Viņi jau vakar bija labi iepazinušies ar konsulu.
- Kaut kas dzirdams? - jautāja pirmais inženieris Saliandri. Viņš pārbrauca ar roku cauri kuplajiem cirtainajiem matiem, un sarkanajā cepurē izveidojās melns izcirtums.
- Nē, - Olsens skumji atbildēja.
- Dīvaini.
Saliandri bija spītīgs un atteicās samierināties ar sliktajām ziņām. Viņš bija pēdējais no visas apkalpes, kas ticēja, ka divpadsmit modernākā gravitolidņa "Brāzma" piloti un inženieri palikuši bez darba uz tālās svešas planētas un pat nezina, kas noticis ar viņu kuģi un kapteini.
Piloti bija pazīstami arōi ar apsardzes priekšnieku VaraijU. Vakar viņš mēģināja noskaidrot, vai uz klāja nav kāds maniaks no apkalpes vidus, kurš varētu kuģi nolaupīt. Varbūt viņš pats neticēja šādai versijai, taču turējās pie tās vairākas stundas. Jau bija zināms, ka ir pazudis Prugs BrendijU, ka ir nogalināta PetriA, ka aizpagājušajā vakarā Andrejs Brūss un kapteinis devušies uz kosmodromu. Tika atrasta pat tvaika mašīna, uz kuras viņi ieradās. Mazais tvaikonis bija sadedzināts un sadragāts ar kartečām. Konstatētas arī kaujas mašīnas pēdas. Tas viss liecināja, ka kuģa nolaupīšana bija BrendijU mantinieka Pruga darbs, bet apsardzes priekšnieks turpināja cerēt, ka kuģa pazušana saistīta tikai ar Galaktikas lietām. Pati nozieguma grandiozitāte, tā neticamība un galvenais – nelietderīgums neiederējās apziņā.
Pilsētas galva, kas bija arī spēcīgā Zilās upes klana vadītājs, uzreiz uzdeva VaraijU pirmo un galveno jautājumu:
- Kādam velnam? (Brīvā tulkojumā.)
Tad sekoja citi jautājumi: bet kur tu skatījies? Kur skatījās tavi apsargi? Kā mēs to tagad izstrēbsim? Kas notiks, ja Galaktiskais centrs paziņos par nāvīgu naidu un atriebību?
Pēdējais jautājums nebija abstrakts. Pat planētas apgaismotākie valdnieki neizslēdza šādu domu. Mēs nevaram netiesāt citus no sava zvanu torņa. Protams, visi stiprāko klanu valdnieki zināja, lasīja, dzirdēja, ka Galaktiskais centrs nepazīst un nepraktizē nāvīgu atriebību. Bet paši vēl nebija pilnībā atbrīvojušies no tās varas.
Tajā pirmajā, trakajā dienā, kad ziņas par rītausmas sprādzienu kosmodromā sasniedza pilsētu, kad daudzi redzēja, kā kosmosa kuģis pacēlās tumšā zila mirdzuma ieskautā ēnā, VaraijU mēģināja noliegt acīmredzamo.
Viņš bija prātīgs cilvēks, kurš lieliski zināja, ka nevienam uz planētas nav vajadzīgs kosmosa kuģis. Un, ja daži bandīti arī būtu iekārojuši tā saturu, viņi nekad nebūtu uzdrošinājušies pacelt kuģi debesīs. Un pārgalvīgākie bandīti nebūtu uzdrošinājušies tuvoties kuģim, jo tas bija Lielais Noslēpums.
Līdz vakaram viņiem izdevās aizturēt vairākus klana pārstāvjus, kuri piedalījās kuģa sagrābšanas sagatavošanās darbos. Visi arestētie klusēja. Turklāt ietekmēja sardzes sliktās attiecības ar armiju. Komandieris atteicās ielaist VaraijU aģentus militāro transportlīdzekļu kazarmās, Spēka padomē paziņojot, ka pats atradīs vainīgos.
Kosmodromā Olsens vērsās pie "Brāzmas" inženieriem, kuri mēģināja kaut ko noskaidrot dispečeru telpas paliekās:
– Ir kāda cerība?
Dvēseles dziļumos viņš cerēja, ka Saliandri pateiks: pēc dienas būs sakari. Filologa Olsena acīs gravitācijas inženieriem piemita fantastiskas spējas salabot mašīnas.
- Maz cerību, - sacīja Saliandri.
Izjauktās rācijas un citu ierīču daļas, izvilktas no dispečeru telpas drupām, gulēja ēnā blakus inženieriem. Daļu bija daudz. Bet tas neko nepierādīja.
- Nekas, - Olsens sevi mierināja. - Centrs jau zina. Drīz atlidos patruļkreiseris.
Viņš paskatījās uz bālganajām, izkaltušajām debesīm, it kā katru brīdi tur varētu parādīties kreiseris.
- Tālu jālido, - sacīja palīgs, kura vārdu Olsens neatcerējās. Viņš turēja plaukstā zelta kristālu ar nolauztu augšdaļu. Kristāls bija svarīga rācijas sastāvdaļa. Olsens to nezināja.
Olsens noslaucīja savu sarkano pieri ar sarkanu kabatlakatiņu.
Atgriezās VaraijU. Aiz viņa gāja nosvīdis sargs.
- Braucam uz slimnīcu, - sacīja VaraijU. - Mums jāparunā ar dispečeri. Ja neesat noguris.
Olsens bija neprātīgi noguris, bet, protams, no brauciena neatteicās. Turklāt viņa automašīna bija ātrākā pilsētā.
Pēc pusstundas bija slimnīcā.
Viņi ātri uzkāpa pa kāpnēm uz apakšējā vestibila apaļo zāli. te valdīja satraukums. Apsargs un sanitārs turēja aiz rokām drūmu vīru zaļā ārsta togā. Izrādījās, ka šis cilvēks pirms desmit minūtēm bija ienācis dispečera palātā, kurš jau bija atjēdzies, un sadūris viņu ar bultu bez firmas zīmes. Prugam BrendijU pilsētā bija lojāli kalpi.
Pa to laiku, kamēr VaraijU un Olsens atradās palātā, kur ārsti bez lielām cerībām, drīzāk baidoties no VaraijU, mēģināja atdzīvināt dispečeru, slepkavam izdevās, lai gan to turēja cieši, ieņemt indi.
Planētas Ar-A tukšums bija nosacīts. Uz tās eksistēja dzīvnieki un pat cilvēku pēcteči, amļaki. Tieši pēcteči, jo labāku vārdu nevar izdomāt.
Tie bija nerunājoši radījumi, kas dzīvoja mazos pulciņos, gandrīz neaizsargāti pret lieliem plēsējiem un tajā pašā laikā saglabājuši dažas saprāta paliekas, kas ļāva viņiem izdzīvot šajā svešajā un nežēlīgajā pasaulē.
Amļaki (bet nosaukums radās no viņu izdotajām skaņām - radījumi visu laiku kaut ko murmināja: am-ļak-am-ļak-am-ļak) nejuta nekādu saistību ar pilsētu drupām, bet tajā pašā laikā instinkti vilka tos uz noliktavām. Turklāt pēc amļaku pulcēšanās vietām bija iespējams atrast noliktavas.
Var redzēt, ka cilvēces bojāeja uz Ar-A, lai gan tā bija salīdzinoši ātra un neatgriezeniska, nenotika uzreiz. Pēdējiem saprātīgajiem planētas iemītniekiem – pareizāk sakot, vismazāk skartajiem no kontinentu vidus – ne tikai izdevās alās noslēpt no viņu viedokļa visvērtīgākās lietas un ieročus (neviens no viņiem pilnībā neapzinājās, ka ir pēdējie liecinieki visas planētas pašnāvībai), bet līdz pēdējam brīdim, turpināja vest atskaites, fiksējot notikumus. Un gaidīja. Viņi gaidīja, kad tas viss beigsies, un, dīvainā kārtā, nāves un katastrofas beigas iztēlojās kā uzvaru pār ienaidnieku. Abas puses. Iespējams, ka ikvienas puses upuri šajā bezjēdzīgajā karā bija tik lieli un nesaprotami, ka to veltīgums apziņu skāra vairāk nekā bailes no vispārējās nāves.