- Bet tu nepajautāji, - PetriA pārtrauca, lai mainītu tēmu. - Ko konsuls saka par pazudušo arheologu?
- Ja mēs redzēsim konsulu kosmodromā, pajautāsim, - sacīja Andrejs. - Pagaidām šķiet, ka nekā jauna nav.
- Visi pilsētā zina, - sacīja VoseņU, - ka arheologs atriebjas Rietumu virsotņu klanam.
— Muļķības, — Andrejs pārliecinoši sacīja. - Arheologs šeit ir tikai četras dienas. Viņš nepazīst nevienu klanu. Visu savu laiku viņš pavadīja Zinību skolā. Kāpēc viņam klani?
Viņš pārdeva tiem savas kartes. Bet viņam nesamaksāja, - sacīja VoseņU. Viņš ir zaudējis godu.
VoseņU uzpūta uz pleca, pa zelta spārnu. Viņš pats bija izdomājis sev kosmosa flotes uniformu. viņam izdevās izcelties pat šajā spilgto un daudzveidīgo apģērbu pasaulē. Varbūt tāpēc, ka viņa klans bija vājš, gandrīz visi vīrieši gāja bojā strīdos ar Upes klanu, klans atteicās no atriebības, lai izdzīvotu - kā suns, kurš pēc zaudējuma cīņā guļ uz muguras, atsedzot pretiniekam vēderu. Un tas aiziet. Ja nebūtu tādas paražas klanu sīvā cīņā, sarežģītākajā goda kodeksu sistēmā, planētas iedzīvotāji jau sen būtu viens otru nogalinājuši.
Pazudušas arheologa kartes. Tas bija zināms. Pilsētas apsardzes priekšnieks VaraijU par to pastāstīja konsulam tajā pašā vakarā. Arheologa Fotija van Kuna istabā kāds visu apgriezis kājām gaisā, pārmeklējis, maz ticams, ka to būtu varējis izdarīt pats īrnieks, kurš, pēc šveicara teiktā, istabā atradies tikai dažas minūtes. Un tur nebija nevienas dokumentu mapes, kas pazuda kopā ar arheologu.
Telpā tika atrastas četras figūriņas, četras atriebības figūriņas, lai arī nenogrieztām galvām, bet īstas atriebības figūriņas. Klanu strīdi nekad nesākas negaidīti. Ja tiek plānots iet kara ceļu, tad saskaņā ar goda likumiem ir jāiegādājas īpaša atriebības figūra - zaldātiņš, kas ģērbts lupatās, kuras pārdod speciālajos veikalos, tad jānogriež viņam galvu un jāaizūta, vai pašam jānogādā to klana pārstāvim, ar kuru plānots karot.
Pārsteidzošākais šajā apbrīnojamajā atradumā bija tas, ka nez kāpēc arheologs nopircis četras atriebības figūriņas no trim dažādiem klaniem. Tostarp vienu zaldātiņu no varenā Piestātņu klana, kas bija bēdīgi slavens ar savu baigo reputāciju un bija tik stiprs un nekaunīgs, ka pat rietumu virsotnes neuzdrošinājās viņam nodarīt pāri. Tā nu izrādās, ka zemes arheologs izgāja kara ceļā pret trim klaniem uzreiz. Prātam nesaprotami. Te bija kaut kāds pārpratums, kļūda. Bet kāpēc gan citādi vajag iegādāties šīs mazās figūriņas kaujas apģērbos?
Varbūt tikai ziņkārības dēļ?
Diemžēl šī hipotēze tika atspēkota ar visiem citiem pierādījumiem.
Arheologam bija pusstunda brīva laika. Viņš steidzās. Viņam bija jāpaņem izrakumu plāni un jāpārģērbjas. Viņam nebija laika staigāt pa suvenīru veikaliem. Pie kam, pilsētā vispār nebija neviena suvenīru veikaliņa, vietējie līdz tādiem nebija vēl izauguši. Suvenīri bija nākotnes bizness, suvenīriem ir vajadzīgi tūristi ...
PetriA nespēja izturēt, kad Andrejam bija slikts garastāvoklis.
Šeit sievietēm bija ļoti attīstīta intuīcija, tā vairs nebija intuīcija, bet kaut kas pa vidu starp intuīciju un telepātiju.
PetriA uzlika pirkstu galus Andrejam uz rokas.
- Neuztraucies, - viņa teica. - Varbūt viņš devās uz krogu.
Andrejs pasmaidīja. Agrāk, kad viņš te bija tikko ieradies, šāds pieņēmums, īpaši no jaunas meitenes lūpām, viņu būtu pārsteidzis. Cienījams arheologs pazūd krogū. Bet PetriA šis pieņēmums bija likumsakarīgs un nekādā veidā nediskreditēja cilvēku. Pirms simts gadiem meitenes no labām, bet nabadzīgām ģimenēm uz gadu vai ilgāku laiku tika sūtītas uz krogiem – tur mācīja dejot, dziedāt, apkalpot ciemiņus. Un, protams, sarunāties ar vīriešiem. Acīmredzot šī vienaldzība radās no ģimenes attiecību sarežģījumiem, kas atbraucējiem bija pilnīgi nesaprotami. Klanā ietilpa ne tikai asinsradinieki, bet visi klanā tika uzskatīti par radiniekiem. Andrejs pat nemēģināja atrisināt šo neskaidrību - droši vien no visiem zemes iedzīvotājiem to varēja izdarīt tikai konsuls Olsens, kurš divpadsmit šeit nodzīvoto gadu laikā apguvis gan valodu, gan paražas labāk nekā daudzi vietējie iedzīvotāji. Tiesa, Andrejs bija samulsis - un ar to bija grūti samierināties, ka PetriA ir viņa meita, lai gan dzimusi divdesmit gadus pirms viņa parādīšanās uz planētas.
Kļūdu bija pieļāvis Andreja priekštecis Karloss Peress, kurš vakariņās iesēdināja nesen nolīgto pārstāvniecības sekretāri PetriA starp sevi un sakaru ministra otro (austrumu) sievu un sakaru ministru. sakaru ministrs vienlaikus bija klana priekšnieka vietnieks bet sakaru ministrs vienlaikus bija Rietumu Vu klana vietnieks, kas automātiski padarīja viņu par Akmens drakona svētnīcas priesteri. Un tā kā šajās neveiksmīgajās vakariņās piedalījās arī PetriA tēvs (īstais tēvs), pierādījumi par adopciju turpmāk bija neiznīcināmi. Ne PetriA (kura saprata, kas notiek), ne Karloss Peress (kurš neko nesaprata) nepiešķīra šim incidentam nekādu nozīmi. Kad Andrejs Brūss nomainīja Peresu, viņš mantoja ne tikai biroju, bet arī Peresa adoptēto meitu. Un, protams, Andrejam nebija aizdomu, ka viņš ir nonācis ģimenes attiecībās ar PetriA brāli, nevērtīgu pamuļķi un slaistu, un ar PetriA māti, slinku, resnu dāmu, uz kuru no šī brīža teorētiski tika attiecinātas laulības tiesības.
Viss būtu gājis tālāk savu gaitu, acīmredzams dažiem, citiem nemanāms, ja PetriA nebūtu iemīlējusies Kosmosa flotes pārstāvī Andrejā Brūsā, bet saīsināti KF aģentā DreijU un viņš pēc kāda laika neatbildētu aģentūras sekretārei - melnīgsnējai, nelielai, gaišacainajai PetriA
PetriA, kā tas bija ierasts dažās planētas attīstītajās ģimenēs, piecpadsmit gadu vecumā kopā ar trīsdesmit citiem bērniem no augsta ranga klaniem tika nosūtīta ar reisa kuģi uz Galaktikas centru, uz citplanētiešu skolu, kur viņa parādīja sevi kā parasta, ne pārāk talantīga, bet vidēji gudra studente. Trīs gadus vēlāk viņa atgriezās mājās, apguvusi vairākas valodas, noskatījusies miljoniem filmu un kaut kā iemācījusies vadīt kantora saimniecību no balss ierakstītāja līdz biroja datoram, un Galaktikas centrā atstājusi sērojošu pielūdzēju.
… Kad panspermija kļuva par zinātnisku faktu, tas neļāva zinātniekiem izprast iemeslus, kāpēc saprātīgā dzīvība zināmajā Galaktikā radās, pamatojoties uz to pašu hromosomu kopumu kā uz Zemes. Protams, reliģiskās mācības piedāvā augstāku saprātu kā šīs vienotības nesēju. Galu galā nesaprātīgā dzīvība, viņi saka, ir ļoti atšķirīga visās apdzīvotajās pasaulēs. Visur viss virzās uz savu virsotni - saprātu, visur zooloģijas dižkoka zari ceļas un mirst, un visur salīdzinoši uzreiz, negaidīti uzrodas saprātīgs cilvēks, bet starpposms nekur tā arī nav atrasts. Līdz ar to kādā posmā evolūcijā noteikti iejauksies Providence, kas apaugļo to vai citu planētu pēc vienota ģenētiskā koda, un uz planētas sāk vairoties homo sapiens sugas. Dažādu eksistences apstākļu ietekmē tās var būt melnas, baltas, zaļas, dzeltenas, ar liellūpu, plakanu seju, gari, mazi, cirtaini vai bez apmatojuma, bet obligāti pieder pie vienas sugas. Sajaucoties Zemes un Galaktikas rasēm, rodas hibrīdi, kas rada Galaktikas cilvēces daudzveidību. Bet tajā pašā laikā tā ir un paliek Cilvēce.
Citāda ir lielākās daļas biologu argumentācija. Viņi apgalvo, ka dzīvajā dabā hromosomu variantu kopums ir ierobežots, evolūcijas likumi noteiktos dabas apstākļos darbojas līdzīgi, un ārējā daudzveidība slēpj pārsteidzošu iekšējo līdzību. Un nevajadzētu apgalvot, ka uz cilvēka evolūcijas kāpnēm Galaktikas pasaules ir tik daudzveidīgas - starp radījumiem mēs varam atrast ģenētiskos modeļus, kas šķiet pilnīgi atšķirīgi. Drakoni no Krai ir ģenētiski saistīti ar Galapagu bruņurupučiem. Tātad mēs varam runāt par dzīvības kā tādas rašanos kādā atsevišķā Galaktikas daļā ar sekojošu tās izplatīšanos sporu veidā visā Visumā. Bet, tā kā tā ir nostiprinājusies uz planētas, tad attīstības likumi to neizbēgami novedīs, ja nenotiks postošas kataklizmas, pie cilvēka parādīšanās. Un tad sāk darboties konverģences likumi - līdzīga attīstība līdzīgos apstākļos. Cilvēks, atraujoties no dabas, pakļaujas sociālo likumu varai.